Jānis Jurkāns

BNN pabeidz intervijas publicēšanu ar Jāni Jurkānu, kurš vadīja ārlietu ministriju neatkarību atguvušajā Latvijā. Intervijas pirmajā daļā, balstoties uz personīgās saskarsmes pieredzi ar Vladimiru Antonovu un ar viņa komandu, Jurkāns pauda savu viedokli par Krājbankas krahu. Otrajā intervijas daļā tika spriests par politiku kā biznesu un aplūkota ar šo biznesu saistītā parakstu vākšana par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Šodien bijušais Tautas Saskaņas partijas dibinātājs dalās pārdomās par saskaņu starp kopienām un lepnumu.

Ķer, sliņķi, granātu?!

Kā Jūs vērtējat perspektīvu referenduma rīkošanai, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu?

Parakstu par referenduma rīkošanu būs mazāk, nekā cer Urbanovičs, Ušakovs un Lindermans. Taču, ja viņi pat savāks nepieciešamo daudzumu, kas, izņemot sabiedrības šķelšanos, gaidāms nākotnē? Nekas!

Ja agrāk nacionālais jautājums nokaitēts tikai politiskajā līmenī, tad tagad tāpat notiks arī sadzīvē?

Es līdzšinējo situāciju vērtētu šādi: 10% sadzīves līmenī un 90% – politiskajā. Tagad gan, protams, šī attiecība mainīsies un nebūt ne uz saskaņas pusi starp latviešiem un krieviem. Tomēr tā nebūs katastrofāla. Pirmkārt, iedzīvotāju vairākumam drīzāk rūp, kā savilkt galus un izdzīvot, otrkārt, Latvijā ne latviešiem, ne krieviem nav spēku, kas uzņemtos atbildību un spētu noorganizēt vērā ņemamas ilgtermiņa masveida politiskās akcijas.

Vai nepadziļināsies neuzticība starp kopienām un pašai divkopienu sistēmai valstī?

Politiski – protams. Jo plašsaziņas līdzekļi šo situāciju visu laiku uzkarsēs. Ja pietrūks parakstu, latviešus šajā «grēkā» neviens nevainos, toties krievi pārmetīs viens otram slinkumu – ķer, sliņķi, granātu. Mēs, lūk, dēļ jums riskējam ar savām politiskajām «galvām», bet jūs pat pēcpuses no dīvāna nevarat atraut, lai aizietu un parakstītos. Lindermans klāstīs, ka viņš gana labi zina latviešu valodu, tādēļ viņam klājas normāli un pašam personiski neko nevajag, viņš jūsu dēļ, biedriņi, centās.

Bet ko teiks Ušakovs?

Ušakovs cerēs, ka pie jebkāda parakstu vākšanas iznākuma par referenduma rīkošanu pirms pašvaldību vēlēšanām krievvalodīgie rīdzinieki – šā vai tā – balsos par savējiem. Bet lielāka «savējā» par Ušakovu galvaspilsētā nav.

Lepnie aizbrauca, pazemotie palika

Kas atstās lielāku ietekmi uz sabiedrisko domu? Vēstījums par Antonova došanos uz Krājbanku pēc naudas vai vēstījums par došanos cīņā par krievu nacionālā pašlepnuma «atmodu»?

Par kādu pašlepnumu mēs runājam?! Es nedomāju, ka šodien latviešiem vai krieviem piemīt pašlepnums. Visi lepnie sen aizbrauca. Palika pazemotie, kuri diezin vai kaut ko zina par lepnību. Es nevainoju ikvienu, es runāju par masu. Šī masa ir aizmirsusi, ko nozīmē būt lepnam par savu valsti, par savu nacionalitāti vai par savu skolu. Es neredzu lepnumu cilvēkos, jo valsts viņus ir pazemojusi un turpina pazemot un aizskart.

Kā tas izpaužas?

Kaut vai dzīves līmenī. Pret cilvēkiem izturas kā pret kaut kādu okupētu cilti. Mums viss ir otrās šķiras, ieskaitot medicīnu un izglītību. Pie varas visvisādi «blatņiki». Turklāt šajā blatā nav lielas starpības starp augstu amatu, kas tika dāvāts personīgā šofera dēlam (BNN: «dāvanu» sava spēkrata vadītājam pasniedza Ainārs Šlesers, tolaik Satiksmes ministrs) un ministra portfeli, kas tika uzdāvināts kaut kādam Sprūdžam. Paskatieties kaut vai uz Zatleru, kurš uzvedas kā klauns! No kurienes tad šeit var rasties lepnums? Ja tāds būtu, mēs vērotu nemierus un protestus. Kur ir nevalstisko sabiedrisko organizāciju rīkotās akcijas? Kur arodbiedrības, kurām jābūt? Nekā nav. Tādēļ vara gāž tautai uz galvas visu, ko grib, un cik grib.

Tādā gadījumā, vai, saskaņā ar definīciju par pirmo starp līdzīgiem, Jūs piekrītat, ka Ušakovs ir pirmais pazemoto krievu vidū, bet Dzintars – latviešu vidū?

Ušakovs neredz sevi šādā lomā. Un arī Dzintars neredz. Viņi jūtas kā kapteiņi komandām, kurām ir savs līdzjutēju pulks. Kaut arī mana komanda zaudē, toties es esmu kapteinis, – visi mani pazīst, es esmu populārs. Popularitāti veicina gan egles izvēle, gan arī – gājieni ar svecītēm. Taču sanāca kaut kas vai ne – ar laiku aizmirsīsies un izgaisīs.

Vai visu Jūsu teikto varētu formulēt vienā frāzē: Latvija – tā ir pazemoto līdzjutēju valsts?

Es varētu atkārtot, ka bez manas piekrišanas neviens nevarēs mani pazemot. Tomēr, grozi kā gribi, valsts izturas pret tautu pazemojoši. Tā aizskar visus. Varbūt kāds arī ir iemācījās dzīvot garām valstij. Neizslēdzu, ka šādi lietpratēji pat nepamana to. Nauda viņiem ir «zeķē», un tiem uzspļaut uz «krājbanku» ķibelēm.

Precizēju formulējumu: Latvija ir pazemoto līdzjutēju un tai garām dzīvojošo valsts?

Saprotiet, es pats centos dzīvot garām valstij. Domāju: aiziešu no politikas un dzīvošu garām. Nesanāk. Valstij ir tik daudz instrumentu, lai tevi aizskartu! Kad pensija pārvēršas nabadzības pabalstā – vai tad valsts vara tādējādi neaizskar? Vēl kā aizskar! Tā ir okupējusi mūs, gluži kā cilti.

Secinājums: Latvija ir valsts, kuru okupējusi valsts vara?

Jā!

Tad sanāk, ka tie, kas atrodas opozīcijā pret varu ir partizāni?

Nē. Mūsu tagadējā diezgan nosacītā opozīcija ir varas līdzdalībniece, kaut kas līdzīgs lauku žandarmērijai. Nopietna opozīcija neļautu nodarīt valstij to, kas ir izdarīts.

Ref: 110.010.103.451