Ziņu aģentūra BNN GmbH turpina publicēt žurnālistikas pētījumu, kas veikts saistībā ar Rīgas domes pieņemto lēmumu, kas paredz minerālvielu pārkraušanas un uzglabāšanas termināla celtniecību Kundziņsalā.

No plānotā 2 000 000 tonnu lielā gada apjoma, 1 050 000 tonnas aizņems visu veidu amonija salpetris, kas ir viena no būtiskākajām sastāvdaļām sprāgstvielu izgatavošanā, ko pasaulē plaši izmanto ar terorismu saistītiem mērķiem.

Galvaspilsētas pašpārvalde atļāvusi uzglabāt noliktavās 90 000 tonnu salpetra jeb 18 reizes vairāk nekā atļauts citās Eiropas ostās.

Turklāt par jaunā termināla tuvākajiem kaimiņiem kļūs jau esošie termināli, kas operē ar sašķidrināto gāzi, naftas produktiem, ķīmiskām vielām un citām bīstamām kravām. Amonija salpetra transportēšana 3 900 – 7 800 tonnu gada apmērā tiek plānota pa dzelzceļu cauri visam pilsētas centram.

Šodien tiek publicēts pirmās daļas noslēgums pētījumā «Fertilizers transforming into explosives».

Amonija salpetris un incidenti

Amonija salpetris ir bīstams ne tikai teroristu rokās. Tas var eksplodēt jebkura sprādziena, ugunsgrēka, pat izlietas degvielas vai hidrauliskā šķidruma ietekmē. Tas sprāgst ražošanas, pārkraušanas procesā, pārvadājot pa dzelzceļu, transportēt ar automobiļiem. Un piemēru tam ir vairāk nekā vajag.

ASV, Teksasa pilsēta. 2300 tonnu 45 kg papīra maisos iesaiņota amonija salpetra sprādziens uz 135 metrus garā franču kravas kuģa „Grankan”. Sprādziena jauda bija tik milzīga, ka ūdens piestātnē iztvaikoja. Tonnu smagas kuģa atlūzas atradās 3,5 km attālumā no piestātnes. Sabruka betona noliktavas un otrā krastā esošie naftas torņi. 50 m gara naftas barža, kas atradās blakus „Grankanam”, lidoja pa gaisu 70 m, līdz nokrita autostāvvietā. Sprādziena vilnis aizrāva ne tikai 600 automašīnas dažādos pilsētas rajonos, bet arī divas pāri lidojošās sporta lidmašīnas, kas iegāzās ūdenī. Aizdegās ķīmiskās rūpnīcas uzņēmumi, tikai ķīmiskajā kombinātā „Monsanto” no 450 darbiniekiem bojā aizgāja 154, apmēram 200 guva ievainojumus.

Blakus stāvošajos tvaikoņos „Haiflaer” un „Vilsons Kvīns” detonēja salpetris un sērs. No šiem sprādzieniem ugunsgrēki izplatījās vēl divos naftas termināļos.

Pilsētā un tās apkaimē gāja bojā 1500 cilvēki, ievainoti tika vairāk nekā 5000, vairāki simti pazuda bez vēsts. Sabojātas vairāk nekā 1100 automašīnas, metāllūžņos pārvērsti 362 kravas vagoni. Iznīcināti 75% pilsētas naftas pārstrādes un ķīmiskās rūpniecības, 2/3 Teksasas pilsētas sagrautas drupās. Mantiskais zaudējums pārsniedz 100 milj. dolāru.

Starp citu, kad 2007. gadā netālu no Ventspils uz sēkļa uzskrēja ar minerālmēsliem krautais kravas kuģis „Golden Sky”, pilsētā sākās reāla panika.

Francija, Tulūza.

Francija, Tulūza. Pēc 300 tonnu amonija salpetra uzsprāgšanas ķīmiskajā kombinātā izveidojās 15 m dziļš krāteris, gāja bojā 30 cilvēki, ievainoti – 3500, upuru ķermeņu daļas tika atrastas 15 km platībā. Sagrauti vai nopietno bojāti 27000 dzīvokļu, 184 bērnudārzi, 79 skolas, 26 koledžas, 2 universitātes, darbību pārtrauca 134 uzņēmumi, 40000 cilvēku palika bez pajumtes.

1 km rādiusa zonā no sprādziena epicentra nebija atjaunojama neviena ēka, 2-3 km zonā tika norauti namu jumti, bojātas sienas, 8 km zonā – pilsētas centrā: logiem izsisti visi stikli, sabojātas vieglās konstrukcijas, cietuši koncertzāle un stadions. Kopēja zaudējumu summa – tuvu 3 miljardiem eiro, valsts varas orgāni un apdrošināšanas kompānijas saņēma apmēram 100 tūkstošus zaudējumu atlīdzības pieprasījumu.

Starp citu, kopā ar Rīgas Tirdzniecības amonija salpetra „namu” būvēt ieplānojušā „Uralhim” uzņēmumos neiztiek bez incidentiem. Pēdējais no tiem tika izskatīts Kirovo-Čepeckas pilsētas tiesā – te atrodas viens no topošā 51% Rīgas minerālmēslu termināļa īpašnieka ķīmiskajiem kombinātiem. Šajā kombinātā amonija salpetra cauruļvada sprādziena rezultātā gāja bojā strādnieks, un maiņas meistars guva ievainojumus.

Ziemeļkoreja, Riončona.

Dzelzceļa stacijā uzsprāga sastāvs ar amonija salpetri. Sprādziena vietā izveidojās divi apmēram 10 m dziļi krāteri, sagrauta stacija, puskilometra rādiusā iznīcinātas vai nopietni bojātas 8000 ēku, 162 cilvēki gāja bojā, bet vairāk 3000 – ievainoti.

Starp citu, tikai laimīga nejaušība analoģiskai traģēdijai neļāva notikt Rīgā. Naktī uz 2010. gada 17. augustu pār Vecmīlgrāvī esošo minerālmēslu termināli „Alpha osta” brāzās viesulis. Tika norautas metāla konstrukcijas desmitstāvu nama augstumā. Tās uzgāzās blakusesošajām ēkām, dzelzceļa sliedēm un uz tām stāvošo vilcienu. Ja uz sliedēm tajā brīdī atrastos vagoni ar amonija salpetri vai arī metāla tonnas būtu nogāzušās uz blakus izvietoto amonija salpetra noliktavu, tad – kā komentēja RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesore Ērika Bizdēna – viss varēja uzlidot gaisā. Un tāda Vecmīlgrāvja Rīgā vairs nebūtu. Šoreiz paveicās!

Sabrukušās metāla konstrukcijas terminālī „Alpha osta” Vecmīlgrāvī. Sfēras aizmugures plānā – amonija salpetra noliktavas.

Meksika, Koahila.

Kravas automašīna ar piekabi, kas transportēja 22 tonnas amonija salpetra, nokļuva ceļu satiksmes negadījumā. Vadītāja kabīnē aizsākās ugunsgrēks, kura rezultātā notika sprādziens. Gāja bojā 37 cilvēki, apmēram 150 tika ievainoti. Sprādziena vietā izveidojās apmēram 2 m dziļš krāteris vairāk nekā 18 m diametrā.

Rīgā, starp citu, kravas automašīnas te apgāžas krastmalā, te caursitot tilta margas, gāžas lejā, te ietriecas tilta velvēs, te ar vilcieniem saskrienas, te atkal ar trolejbusu nevar ceļu sadalīt vai vienkārši deg ceļa malā.

Amonija salpetris un viņu vara un mūsu vara

Pasaulei nav ilūziju par to, cik bīstams ir amonija salpetris globalizācijas laikā, īpaši tajās valstīs, kuras ir pakļautas teroristu uzbrukumiem. Pēdējā laikā tas attiecināms pirmām kārtām uz NATO bloka valstīm vai valstīm, kuras uzņēmušās jebkāda veida saistības ar šo starptautisko militāro organizāciju un tās līderi ASV. Amonija nitrāta pieejamība, sprāgstvielu izgatavošanas tehnoloģiju vienkāršība un šo spridzekļu atklāšanas grūtības padarījušas amonija salpetri par visizplatītāko sprāgstvielu tādos pretvalstiskos militarizētos grupējumos kā „ETA” Spānijā, „IRA” Īrijā, „FARK” Kolumbijā, nemaz nerunājot par arābu valstīm un islāma fundamentālistiem.

Teroristisko aktu novēršanas neiespējamība nodevusi pie tā, ka kopš 2010. gada 2. janvāra Afganistānas zemniekiem aizliegts izmantot amonija salpetri lauksamniecībā, viena mēneša laikā viņiem bija jānodod visi šim nolūkam domātie krājumi. Policija un muita aizturēja jebkuras šī mēslojuma partijas, kas tika iesūtītas no ārzemēm. Pirms tam aizliegums brīvi realizēt amonija salpetri stājās spēkā Uzbekistanā, ar šīs valsts valdības rīkojumu amonija salpetris tika svītrots no vairumtirdzniecības un biržas preču sarakstiem.

Savulaik šādi pasākumi tika veikti Filipīnās, Ķīnā, Kolumbijā, Īrijā un citās valstīs.

Krievijā, Ukrainā un daudzās Eiropas valstīs ir aizliegta amonija salpetra uzglabāšana ostās vairumā, kas pārsniedz 5000 tonnu, un tas ir 18 reizes mazāk, nekā atļauts uzglabāt Rīgas ostā. Krievijas uzņēmējiem tādi apjomi nevar ne prātā ienākt, ja viņi plāno savu produktu eksportēt caur Sanktpēterburgas, Kaļiningradas, Tuapses vai topošajā Ustjlugas ostām.

Kad mūsu Ventspils pilsētas dome pieņēma lēmumu izsniegt darbības atļauju minerālmēslu terminālim „Kālija parks”, jautājums par amonija nitrāta glabāšanu ostas teritorijā vispār netika apspriests. Bija diezgan ar to, ka slāpekļa un organiskās sintēzes produktu rūpniecības zinātniski pētnieciskā un projektēšanas institūta ekspertu slēdzienā bija norādīts, ka terora akta vai 5000 tonnu salpetra sadalīšanās gadījumā sekas būs šādas:

- pilnīgi nopostīta 650 m zona;

- spēcīgi postījumi 958 m zonā;

- vidēji postījumi 1642 m zonā;

- nelieli postījumi 4790 m zonā.

Atveriet Rīgas karti un apvelciet apli ar apmēram 5 km rādiusu no “Riga Fertilizer Terminal” atrašanās vietas un iedomājieties, par kādām teritorijām ir runa. Un tagad papildiniet esošo ar faktu, ka Rīgas dome atļāvusi Kundziņsalā nevis 5000, bet 90000 tonnas. Un neaizmirstiet, ka blakus atrodas termināļi, kas veic operācijas sašķidrinātu gāzi, naftas un ķīmiskajiem produktiem un citām bīstamām vielām. Neaizmirstiet arī to, ka mūsu pilsētas deputāti parakstījušies par to, lai mūsu pilnīgam mieram un drošībai pilnīgi pietiek ar 100 m drošības joslu ap minerālmēslu termināli.

Droši vien šādu Rīgas domes mieru var izskaidrot ar to, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 05. augusta noteikumiem Nr. 435 „BĪSTAMO KRAVU PĀRVADĀŠANAS NOTEIKUMI” amonija salpetris attiecināms tikai uz piekto no 9 bīstamības klasēm, bet indīgās vielas attiecināmas uz 6. klasi, radioaktīvie materiāli – uz 7. bīstamības klasi. Citās valstīs ir cita pieeja. Piemēram, Bulgārijā 2004. gada 31. janvārī tika pieņemts „LIKUMS PAR AIZSARDZĪBU NO ĶĪMISKO VIELU UN PREPARĀTU BĪSTAMĀS IETEKMES”. Tajā amonija salpetris attiecināts uz 2. bīstamības klasi, tūliņ pēc sprāgstvielām.

Ar visu, ko jūs lasījāt iepriekš, mēs iepazīstinājām profesionāli, kurš strādā kādā no valsts specdienestiem un nodarbojas cīņu pret terorismu. Palūdzām viņu prognozēt, kā varētu darboties teroristi, zinādami, ka caur Rīgu uz Afganistānu tiek veikta NATO karaspēka apgāde. Atbilde atņēma mums drosmi: dzelzceļa sastāvu ar amonija salpetri maršruts Latvijā pieļauj diversiju jebkurā vietā. Pēdējo gadu prakse liecina, ka iespējama arī kuģu sagrābšana. Šajā gadījumā Daugavas šaurajā kuģu ceļā kravas kuģi ar salpetra kravu var novirzīt kur vien vajag – uz naftas termināļiem, uz Vanšu tiltu, uz Prezidenta pili. Jāņem vērā arī tas, ka amonija salpetra sadalīšanās, kas to noved avārijas stāvoklī, notiek ne tikai, tajā nokļūstot dīzeļdegvielai vai hidrauliskajam šķidrumam. Pie ļoti bēdīgām sekām var novest arī salpetra piesārņošana ar pulverveida cinku vai sēra kolčedānu, kas ir salpetra sadalīšanās procesa katalizatori. Tas pats attiecināms uz amonija nitrāta saskaršanos ar sakarsētiem priekšmetiem vai izkausēta metāla pilieniem. Arī bez sprādzieniem amonija salpetris ir bīstams cilvēkiem: parasto šīs vielas putekļu iedarbība izraisa elpošanas ceļu saslimšanu, bet sadalīšanās procesā esošs salpetris izraisa plaušu tūsku.

Tas, kas Rīgas domes deputātiem, kuri devuši savu piekrišanu mūsu pilsētas pārvēršanai par salpetra pasaules galvaspilsētu, var izrādīties atklājums, citu ostas pilsētu iedzīvotājiem ar slāpekļa mēslojuma termināļiem ir cīņa par izdzīvošanu.

“Riga Fertilizer Terminal” līdzīgs terminālis uzbūvēts Krievijas Tuapsē – 30 km attālumā no Sočiem (skat. foto).

Avāriju tajā nav bijis. Tas vienkārši tā indē gaisu, ka pilsētnieki izveidoja kustību „Glābsim Tuapsi!” («Спасём Туапсе!»). Krasnodaras novada gubernators šo problēmu atrisināt nespēja, tuapsieši vērsās pēc palīdzības pie Krievijas prezidenta D. Medvedeva. Minerālmēslu pārkraušana un uzglabāšana Tuapsē tika apturēta.

Pirms šī projekta ieplānošanas Rīgā „Uralhim” kala plānus par slāpekļa mēslojumu pārkraušanas termināļa būvēšanu Francijas pilsētā Djepā, Lamanša piekrastē. Atšķirībā no plānotā ikgadējā 2 000 000 tonnu tranzīta caur Rīgu, franču variantā tika apsvērts 240 000 tonnu tranzīts. Atšķirībā no 70 milj. dolāru investīcijām Rīgā, franču projekts maksāja 14,5 milj. dolāru. Atšķirībā no 700 000 cilvēkiem, kas dzīvo Rīgā, Djepas iedzīvotāju skaits ir 35 000. Atšķirībā no Latvijas Vides pārraudzības valsts biroja, kurš ekspresātrumā deva piekrišanu Rīgas termināļa celtniecībai, Francijas reģionālā direkcija vairāk nekā 2 gadus atteica „Uralhim” projekta realizācijas atļauju; acīmredzot tādēļ tas arī tika pārvietots uz Latvijas galvaspilsētu. Atšķirībā no 29 ieinteresētajām personām, kuras piedalījās termināļa celtniecības Rīgā projekta apspriešanā, Djepā „Uralhim” ideju apsprieda politiskās partijas, pašvaldības deputāti, pilsētnieki, žurnālisti, apkārtnes fermeri, Starptautiskās sociālekonomiskās savienības aktīvisti. Rezultātā notika manifestācija ar lozungiem: „Uralhim” rūpnīca? Non, merci!”, „Darbavietas, bet ne par katru cenu!”, „Pret „Uralhim” – par mūsu bērnu veselību!”, „Djepu pārdeva „Uralhimam”. Protestējošo pusē nostājās arī ietekmīgi Senāta, Francijas parlamenta augšpalātas deputāti, „zaļo” partijas pārstāvji Marī-Kristīna Blandēna (Marie-Christine Blandin) un Žans Dezesārs (Jean Desessard).

XXX

Tā, lūk. Un termināļa, uz kuru no Krievijas un iespējams arī no citām NVS valstīm plūdīs amonija salpetris, celtniecības jautājuma cena iegūst pavisam citu izteiksmi nekā tā, kura aizmiglojusi acis Rīgas domes deputātiem. Kāpēc? Mums nav atbildes. Pagaidām nav… Toties ir jautājumi:

- iekšlietu ministram. Vai ministrija spēj garantēti nodrošināt amonija salpetra transportēšanas drošību cauri visai pilsētai uz Kundziņsalu?

- aizsardzības ministram. Vai militārā pretizlūkošana spēj garantēti nodrošināt savlaicīgu teroristu plānu atklāšanu gadījumā, ja tieši izlems veikt diversiju visā 1 050 000 tonnu amonija salpetra atrašanās ķēdē Latvijas teritorijā?

- tieslietu ministram. Vai ministrija spēj droši apgalvot, ka minerālmēslu termināļa celtniecības realizācijas gaitā tiks ievērotas VISAS spēkā esošās likumdošanas normas?

- vides un reģionālās attīstības ministram. Vai ministrija spēj pamatot, kādēļ vides aizsardzības normas no amonija salpetra potenciāla apdraudējuma ir piemērotas Francijai, bet nav piemērotas Latvijai?

- Satversmes aizsardzības birojam. Vai birojs spēj ar pierādījumiem pārliecināt Latvijas iedzīvotājus, ka tiešām nav pamata raizēm sakarā ar valsts galvaspilsētas pārveidošanu par milzīgu amonija salpetra noliktavu?

- Saeimas deputātiem. Vai jūsu dotā zvēresta vārdi „veikt savus pienākumus godīgi un ar vislielāko godaprātu” nenozīmē to, ka Rīgas domes 45 deputātu lēmums piepildīt Rīgu ar amoniju salpetri, ir pamats jums izveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju?

- Latvijas deputātiem Eiroparlamentā. Vai nav īstais laiks informēt Eiropas sabiedrību par Latvijas „īpašo” ceļu cīņā ar potenciāliem terorisma draudiem un lūgt jūsu kolēģu viedokli šajā jautājumā?

- Rīgas domes deputātiem. Vai jūs būtu gatavi garantēt absolūtu 1 050 000 tonnu amonija salpetra transportēšanas caur Rīgu un turpmāko glabāšanu un pārkraušanu Rīgas ostā ar VISU savu personīgo mantu?

Tas, protams, neattiecas uz „Vienotības” deputātu, filozofijas doktoru Elmāru Vēberu – vienīgo, kurš atteicās balsot par domes lēmumu. Gluži kā par viņu savulaik dziedāja Visockis: «Но был один, который не стрелял» („Bet bija viens, kurš nešāva”).

Elmārs Vēbers

Kamēr uz šiem jautājumiem nav atbilžu, mēs turpinām palikt pie apgalvojuma, ka Rīgai pastāv reāls drauds kļūt par kontinenta mēroga bumbu ar laika degli.

Nākamajā žurnālistiskās izmeklēšanas sadaļā „KĀ GALVASPILSĒTAS IEDZĪVOTĀJI KĻŪST PAR NAUDASMAISU ĶĪLNIEKIEM” stāstīsim par tiem, kas no Latvijas puses pārstāv “Riga Fertilizer Terminal” projektu. Un vēl: katram šajā žurnālistiskajā izmeklēšanā izteiktajam apgalvojumam ir dokumentāls pamatojums.