Turcija – neērtā NATO dalībvalsts, bez kuras nevar iztikt

Turcija ir ielaidusi Somiju NATO, bet joprojām vilcinās apstiprināt Zviedrijas iestāšanos aliansē, un NATO neatliek nekas cits, kā ar to samierināties, vēsta Politico.

Nevēlēšanās akceptēt Zviedrijas iestāšanos NATO ir pēdējais, bet nebūt ne pirmais Turcijas gājiens, kas sabiedrotajiem liek raukt pieri un pie sevis ņurdēt. 2017.gadā Turcija iegādājās raķešu sistēmu no Krievijas. Tā ir atkārtoti uzbrukusi kurdu kaujiniekiem, kurus savukārt atbalsta ASV. Un līdz pat šodienai Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans (Recep Tayyip Erdoğan) uztur kontaktus ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Līdz 30.martam Turcija bloķēja arī Somijas pievienošanos aliansei.

Aizkulisēs atsevišķas amatpersonas božas par Turcijas šķēršļu likšanas manieri, uz Krieviju vērsto ārlietu politiku un īpatnējo pieeju demokrātijai. Savukārt vērotāji no malas dažkārt atklāti brīnās par to, kā Turcija, NATO dalībvalsts kopš 1952.gada, vispār iekļaujas rietumvalstu aizsardzības aliansē. Tomēr NATO amatpersonas un sabiedrotie nav demonstrējuši nekādu vēlēšanos iesaistīties diskusijās par šo jautājumu.

Tiek uzstāts, ka NATO un Turciju saista savstarpēji ērtas un izdevīgas attiecības.

Turcija ir NATO otra lielākā armija. Tā aktīvi piedalās visās alianses misijās un operācijās, kas, iespējams, nav sakāms par visām dalībvalstīm. No ģeopolitiskā viedokļa kritiski svarīga ir Turcijas izcilā atrašanās vieta starp Melno jūru un Vidusjūru, kur iespējams kontrolēt, kas dodas garām. Turcijas draudzība ar Krieviju var izrādīties noderīga, ja pienāks brīdis miera sarunām.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs (Jens Stoltenberg) Politico norādīja, ka Turcija ir būtiska NATO dalībniece. Viņš piebilda: «Viņi ir aizvēruši Bosfora šaurumu kaujas kuģiem, un tas ir samazinājis Krievijas spēju palielināt savu klātbūtni Melnajā jūrā un ap Krimas pussalu.»

Citiem vārdiem sakot, Turcija ir galvassāpes, kas NATO jāpacieš.

Tādēļ alianse pieļauj kompromisus un izlīdzina nesaskaņas, lai paturētu Turciju blakus.

Turcija savukārt vēlas būt daļa no kopienas, pat tad, ja tā bieži spēlē bīstami tuvu sarkanajām līnijām. Tai nepieciešamas NATO aizsardzības garantijas, ņemot vērā potenciālos draudus no tādām valstīm kā Irāna un pat it kā draudzīgā Krievija. Kāds Eiropas diplomāts norādīja, ka Turcijai vajag NATO, tomēr tā arī ir «zilonis istabā».

Turcijas ārlietu politika to atšķir no lielākās daļas NATO valstu. No vienas puses, valsts ir nosodījusi Krievijas iebrukumu Ukrainā un sniegusi palīdzību ukraiņiem; no otras puses – tā atsakās sankcionēt nozares, kas ļauj karam turpināties. Kopš kara sākuma Erdogans ir vairākas reizes ticies ar Putinu, nemaz nerunājot par regulāro sazvanīšanos. Kādā brīdī Turcijas prezidents pat apsūdzēja rietumus Krievijas provocēšanā.

Kāds cits Eiropas diplomāts, kurš arī vēlējās palikt anonīms, sacīja, ka Turcija «pragmatiski cenšas saglabāt līdzsvaru, lai maksimāli kalpotu pati savām interesēm». Turcijas amatpersonas savukārt savu valsti redz kā vidutāju. Pēc viņu domām, Turcija ir tā NATO dalībvalsts, kas spēj uzņemties saziņas tilta veidošanu, ko nevar neviena cita alianses dalībvalsts. Turcija palīdzēja noslēgt trauslo darījumu starp Krieviju un Ukrainu, lai panāktu graudu izvešanu caur melnās jūras ostām. Vienošanās, kā norāda Turcijas amatpersonas, novērsa pārtikas krīzi, un

Turcija arī spēlē nozīmīgu lomu karagūstekņu apmaiņā.

Neatkarīgi no tā, vai citi redz Turciju kā traucēkli vai vidutāju, valsts ir spējusi noturēt renegāta pozīciju, un pat guvusi ietekmi un panākusi savu prasību izpildi. Bijušais NATO pārstāvis, drošības eksperts Džeimijs Šī (Jamie Shea) norādīja, ka lielākā daļa sabiedroto nebūtu gatavi kļūt par «slikto zēnu», bet Turcijai tas nerūp, un tieši tādēļ tai ir tāda ietekme.

Pērnā gada jūnijā Turcija ar Somiju un Zviedriju parakstīja trīspusēju vienošanos, kas paredzēja, ka ziemeļvalstis stiprinās cīņu pret terorismu un veiks Turcijā meklētu personu izdošanu tiesāšanai. Mēnešiem ejot, NATO amatpersonas uzstāja, ka Somija un Zviedrija pildījušas savu pienākumu, bet Turcija neļāvās traucēties, un norādīja, ka progress ir nepietiekams. Papildus spriedzi gada sākumā radīja protesta akcijas Stokholmā, kuru laikā tika arī dedzināts Korāns.

Tagad Somija ir uzņemta NATo, bet Zviedrija joprojām gaida apstiprinājumu. Panākot ziemeļvalstu atsevišķu uzņemšanu, Turcija ir demonstrējusi, ka tās iebildumi pret NATO paplašināšanos nav saistīti ar spiedienu no Krievijas puses, bet gan balstās uz politiskajām nesaskaņām ar Zviedriju. Rietumi uzskata, ka pēc prezidenta vēlēšanām Ankara varētu atļaut Zviedrijas uzņemšanu, un Ungārija, kas arī vēl kavējas ar galējo lēmumu, viena pati nebloķēs alianses paplašināšanos.

Anonīma Turcijas amatpersona sacīja: «Brīdī, kad redzēsim, ka Zviedrija pilda savus solījumus, mēs sāksim ratifikācijas procesu, tāpat kā darījām ar Somiju.»

Lasiet arī: Turcijas parlamenta lēmums «dod zaļo gaismu» Somijas uzņemšanai NATO

Saistītie raksti

Jaunākās Ziņas