Zigurds Vaikulis

Ir sajūta, ka valstij nacionālajā kompānijā airBaltic gadiem ilgi nav bijis kontroles pār naudas plūsmām, biznesa virzieniem un attīstību. Tas, visticamāk, saistīts ar to, ka no valsts puses šī kompānija, līdzīgi kā lielākā daļa valsts kompāniju, izmantota politiski angažētu cilvēku labi apmaksātu vietu nodrošināšanai, intervijā ziņu portālam BNN.LV norāda Citadele Asset Management Portfeļu pārvaldīšanas daļas vadītājs Zigurds Vaikulis.

Ekonomists intervijā runā arī par to, cik reāli ir politiķu solījumi pirms vēlēšanām, vai Latvijai izdosies 2014. gadā iestāties eirozonā, kā arī to, kāpēc nākamais gads Latvijai un pasaulei ir bīstams.

Vai priekšvēlēšanu laikā izskanējušās runas, ka ir iespējams konsolidēt mazāk, nekā plānots iepriekš, ir pamatotas? Cik prātīgi būtu tā darīt?

Šobrīd Latvijas ekonomika atrodas sarežģīta perioda priekšā, kas nav saistīts ar vietējiem notikumiem un pat ne ar airBaltic vai politiķu solījumiem tuvojoties vēlēšanām, bet gan globāliem procesiem. Globālās ekonomikas prognozes tiek būtiski pārskatītas, jau pusotru mēnesi tās gan Amerikai un Eiropai, gan mūsu galvenajiem eksporta tirgiem, kā arī Baltijas valstīm tiek pazeminātas uz leju. Ja īstenojas bažas, ka Latvijas eksporta tirgos nākamgad iespējama stagnācija vai pat recesija, ļoti strauji pasliktināsies arī Latvijas ekonomikas un budžeta stāvoklis.

Savukārt, ja piepildās šī brīža aktuālās prognozes par Latvijas ekonomikas izaugsmi 3% līmenī nākamgad, nepieciešamā konsolidācija, ierēķinot specifiskus faktorus un pat airBaltic, ir 100 miljoni latu, lai varētu izpildīt Māstrihtas kritērijus un 2014. gadā iestāties eirozonā. Taču ja realitāte izrādās sliktāka un izaugsme ir tuvu nullei, strauji sāk augt nepieciešamās konsolidācijas apjomi, lai saglabātu deficītu zem 3%. Pie nulles izaugsmes būtu jākonsolidē apmēram 300 miljoni latu, bet ja nākamgad iestājas recesija, konsolidācijas apjomi sasniedz 500 – 700 miljonus latu. To prognozēt ir neiespējami.

Ja Latviju skars krīzes otrie vai trešie viļņi, visdrīzāk, būs jāpārskata plāni par iestāšanos eirozonā, jo pēc liela apjoma konsolidācijas, kas veikta iepriekšējos trīs gados, konsolidēt vēl 500 miljonus latu ir gandrīz neiespējami. Ja iestāsies atkārtota krīze, visticamāk, būs jāsamierinās ar budžeta deficītu stipri virs 3%, kā dēļ pievienošanās eirozonai automātiski tiks atlikta.

Jūsuprāt, mums izdosies 2014. gadā iestāties eirozonā?

Tas atkarīgs no tā, kas nākamgad notiks ar pasaules ekonomiku. Ir neliela cerība, ka sliktākie scenāriji nepiepildīsies un atkārtotas recesijas nebūs ne Amerikā, ne Eiropā – tad iespējamība iestāties saglabājas diezgan augsta. Ja šī gada sākumā iestāšanos apdraudēja inflācija, šobrīd pieaug riski, ka būs problēmas ar budžeta izpildi. Manuprāt, iespējamība, ka iestāsimies eirozonā, šobrīd ir zemāka nekā tā bija jūnija beigās vai jūlijā. Šī varbūtība arī turpmāk samazināsies, jo riski, ka neizpildīsim budžeta kritērijus, strauji aug.

To novēršanai mēs praktiski neko nevaram darīt – Māstrihtas kritērijus mainīt nevar, pasaules ekonomikas attīstības tendences ietekmēt arī nē. Valdība var vienīgi izstrādāt šaušalīgi agresīvu plānu, lai varbūtējās krīzes gadījumā izdotos izpildīt Māstrihtas kritērijus.

Izskan runas arī par to, ka vajadzētu atlikt Latvijai piešķirtā aizdevuma atmaksas termiņu.

Tādām runām ir ļoti negatīva ietekme uz Latvijas uzticamību un iespējām aizņemties kaut kur vai refinansēt parādus vispār. Iemesls, kāpēc pret mums ir atjaunojusies uzticība, kāpēc varam pārdot obligācijas starptautiskajos tirgos un kāpēc mums ir palielināti reitingi, ir gaidas, ka mēs pildīsim visas apņemšanās. Ja par aizdevuma atmaksas termiņa atlikšanu sāks runāt politiķi, kuriem ir lielas iespējas lielā apmērā iekļūt Saeimā un diktēt politiskos noteikumus, aizdevēju un investoru acīs šī uzticība sāks strauji kristies ar neprognozējami negatīvām sekām. Agri vai vēlu Latvijai būs jāatdod šī nauda.

Šāda rīcība draudētu arī ar kredītreitingu samazināšanos?

Viennozīmīgi, jā. Ja strauji pasliktinās ekonomiskā situācija, nav izslēgts, ka mums būs jāatjauno ekonomiskās palīdzības pakete vai jāņem cita.

Vai valstij būtu jāiesaistās airBaltic glābšanā?

airBaltic kā nacionālās aviokompānijas pienesumu Latvijas ekonomikai nedrīkst novērtēt par zemu. Tā nav tikai iespēja vietējiem iedzīvotājiem ērtāk kaut kur aizlidot, bet arī starpvalstu ceļotāju plūsmas veidošana caur Rīgu, kas ir pakalpojumu eksports. Ir arī netiešāki ieguvumi – ietekme uz vietējo tūrisma nozari, Latvijas sasniedzamība, pateicoties kurai tieši Rīgā, nevis Tallinā vai Viļņā ir atvērušās daudzu ārzemju firmu pārstāvniecības. Ieguvums ir darba vietas paša kompānijā, lidostā un tūrisma nozarē – ieņēmumi un nodokļi, kas paliek šeit. Valstij ir nepieciešama spēcīga aviokompānija, jautājums tikai, vai tai noteikti jābūt airBaltic pašreizējā veidolā.

Skaidrs ir tas, ka valsts kā vairākuma akcionārs kompānijā savu mājasdarbu nav pildījusi. Šobrīd ir sajūta, ka valsts nemaz nezina, cik procentu tai pieder kompānijā, un ka gadiem ilgi tai nav bijis nekādas kontroles pār naudas plūsmām, biznesa virzieniem un attīstību. Tas, visticamāk, saistīts ar to, ka no valsts puses šī kompānija, līdzīgi kā lielākā daļa valsts kompāniju, izmantota politiski angažētu cilvēku labi apmaksātu vietu nodrošināšanai, piemēram, padomē. Tā kaut kādu iemeslu, neizdarības vai skarbākos vārdos saucamu motīvu pēc nav vadījusi kompāniju, pietiekami interesējusies par to, kas tur notiek. Jācer, ka no ārpuses piesaistītie konsultanti sapratīs, kas ir šī problēma un attiecīgi rīkosies, jo šobrīd ir sajūta, ka tumšā istabā tiek meklēts melns kaķis. Valsts šo kompāniju uzraudzījusi nepietiekami vai arī ļoti vieglprātīgi attiekusies pret notiekošo iepriekšējo gadu laikā, kas ļoti izbrīna.

Politiķi sola arī pensiju palielināšanu – pēc pieciem gadiem vidējā pensija būs 250 – 300 latu. Vai varam atļauties šobrīd to darīt?

Šobrīd vidējā pensija ir 180 latu, līdz ar to 250 lati neizskatās tik nesasniedzami, ja paskatās, kā pensijas mainījās tajos laikos, kad Latvijas ekonomika salīdzinoši strauji auga. Taču runājot par tuvāko nākotni, domāju, ka nav godīgi attiecībā pret pārējiem, jau nākamgad pensionāriem solīt būtiskus labumus, pensiju pieaugumu vai indeksāciju. Šī budžeta situācija to viennozīmīgi neatļauj. Pensijas ir mazas, zem iztikas minimuma, kas ir šausmīgi, taču daudz svarīgāk šobrīd ir domāt par to, kā veicināt attīstību tajā daļā, kas šo pensijās izmaksājamo naudu pelna. Ja darba tirgū nebūs attīstības, kļūs arvien grūtāk izmaksāt pat pašreizējā līmeņa pensijas.

No otras puses – sociālantropologs Roberts Ķīlis uzskata, ka pensiju nebūs vispār. Tās aizstās nabadzības pabalsti.

Tikpat labi var teikt, ka šo nabadzības pabalstu saņem tieši strādājošie, kam vēl arī jāuztur bērni – šie apjomi īpaši neatšķiras, ja ieņēmumus skatās uz vienu cilvēku.

Tomēr šie izteikumi izsauca lielu ažiotāžu sabiedrībā, aicinot cilvēkus veidot pašiem savus uzkrājumus, nevis paļauties tikai uz valsti.

Patiesībā situācija nav tik traka, jo līdz 2008. – 2009. gadam pensiju sistēma Latvijā tika uzskatīta par vienu no progresīvākajām pasaulē. Mēs esam vieni no nedaudzajiem Eiropā, un pat kaimiņos tas sākās vēlāk nekā pie mums, kur pastāv trīs līmeņu pensiju sistēma, kur otrajā līmenī nauda uzkrājas reālā, nevis solījumu veidā no valsts, bet trešais līmenis ir pašu uzkrājumi. Uzņemtais virziens bija ļoti pareizs, tāpēc līdz 2008. gadam nebija ko pārmest, visi skatījās uz mums un priecājās. Tagad, kad naudas valstī sācis trūkt, process aizgājis uz citu pusi, taču, ja tas atjaunosies, varēsim teikt, ka reforma rit pareizajā virzienā.

Kā vērtējat valdības īstenoto ekonomikas politiku kopumā?

Pēdējos trīs gados par milzīgām kļūdām runāt nevar, jo tā bijusi darbošanās krīzes apstākļos. Vienmēr var strīdēties, cik pamatoti ir celt nodokļus, nevis līdzekļus konsolidācijai meklēt izdevumu pusē, bet ja paskatāmies, kā tas notiek citās valstīs, kur konsolidācija jau ir sākusies vai vēl sāksies – visā eirozonas perifērijā un arī lielajās valstīs, Amerikā, Japānā, kur budžeti ir briesmīgā stāvoklī, pasaulei varam kalpot kā pozitīvs piemērs vai drīzāk izmēģinājuma poligons.

No valdības puses nav sperti agresīvi vai pārdroši soļi, lai lauztu Latvijas ekonomikas struktūru vai ritējumu. Mēs neesam krīzē pārkārtojušies vai kļuvuši stipri efektīvāki, notikuši pašsaprotami procesi, kas notiek visās krīzēs visās valstīs. Ir nedaudz pieaudzis ražošanas īpatsvars ekonomikā, taču tas noticis drīzāk tehniska, nevis apzināta soļa rezultātā. Teikt, ka valdība veicinājusi ekonomikas izaugsmi vai pārstrukturējusi ekonomiku uz ražošanu, nevar. Latvijas eksporta struktūra nav būtiski mainījusies, nav parādījušās jaunas pievienotās vērtības. Tas, ka ekonomikā pieaudzis ražošanas īpatsvars, saistīts ar ārējiem procesiem, kur politiķiem nav pilnīgi nekāda nopelna. Lielas kļūdas nav izdarītas, bet nav arī bijusi liela pievienotā vērtība no valdības puses, kas ekonomikā radītu lielu izrāvienu uz augšu.

Kas notiek ar banku pārņemtajiem nekustamajiem īpašumiem un to cenām? Kad tie tiks piedāvāti tirgū?

Lielākajām bankām ir fondi, ar kuru palīdzību tiek risināti pārņemto īpašumu jautājumi. Spriežot pēc tā, ko saka fondu pārvaldītāji, būtiska īpašumu pieturēšana nemaz nenotiek. Ja īpašums ir novests līdz stadijai, kad banka ir tiesīga to laist tirgū, tas tiek darīts. Varbūt arī kaut kas tiek pieturēts, taču, ja ir iespēja, bankas no šiem īpašumiem atbrīvojas jau šobrīd.

Liela daļa banku jau ir samierinājušās, ka kaut kas būs jāzaudē un visu atgūt nevarēs. Taču šie zaudējumi jau ir iegrāmatoti 2009. un 2010. gadā. Visu, ko iepriekšējos desmit gados bankas nopelnīja, šajos divos gados tās pazaudēja. Pat kaut ko pārdodot par uz pusi zemāku cenu, nekā 2007. gadā iedots kredīts, šo īpašumu apjoms sarūk un bankām parādās peļņa.

Banku konkurence ir atsākusies?

Konkurence, kas vērsta ar domu iekarot tirgus daļas, kā tas bija 2004. – 2007. gadā, kad procentu likmes kredītiem bija augstākā mērā dīvainas, jo Latvijas kredītņēmējs varēja kredītu dabūt par tādu pašu procentu kā Zviedrijā, izskatījās pēc kaut kā līdzīga dempingam. Tā bija lekšana augstāk par savu galvu. Šobrīd par to runāt nav pamata.

Cīņa starp bankām drīzāk notiek par labiem kredītņēmējiem, kuru ir maz un kas ir ražojošie uzņēmumi, kas ar Eiropas naudas atbalstu strādā. Konkurence skarbi izpaužas arī valsts vai privāto uzņēmumu naudas plūsmas apkalpošanā, piemēram, karšu izsniegšanā. Taču tāda tā bijusi vienmēr.

Kādu prognozējat pasaules pārtikas un citu izejvielu cenu attīstību tuvākā gada laikā?

Cenas pārtikai un citām izejvielām, arī benzīnam jau vairākus mēnešus neaug. Viens no iemesliem ir pasaules ekonomikas attīstības perspektīvu pasliktināšanās, kas ar katru dienu kļūst arvien drūmākas. Energoresursu un pārtikas cenas saglabās mēreni lejupejošu tendenci, jo pašreizējais pasaules ekonomikas klimats nav labvēlīgs cenu kāpumam.

Iepriekš teicāt, ka bažas par atkārtotu krīzi nu jau ir reālas un jaunas recesijas varbūtība no 30% pieaugusi līdz 50%. Kāda tā ir šobrīd?

Šī varbūtība turpina augt. Signāli par pieaugošajiem riskiem turpina pienākt no finanšu tirgiem, kas saistīti, piemēram, ar eirozonas problemātiskajām valstīm. Ir pagājis vairāk nekā gads, taču neviena no šīm valstīm nav ne tuvu izpildījusi plānus, ko iecerējusi attiecībā uz budžeta sakārtošanu. Tas nekādi neuzlabo vispārējo noskaņojumu – tieši otrādi, šobrīd runā par to, ka Grieķijas defolta varbūtība sasniegusi jau 100%. Procesi nepārtraukti virzās sliktākajā virzienā.

Tas nebūs trešais ceturksnis, kad recesija iestāsies, un, iespējams, arī gada pēdējais ceturksnis nē, bet gan 2012. gads. Nākamais gads būs bīstams gads. Šogad vēl Latvijas galvenie eksporta tirgi, kā arī Vācija un Amerika uzrādīs diezgan labus rezultātus, bet uz nākamo gadu recesijas riski aug ļoti strauji.

Taču šī atkrišana recesijā nebūs tik traģiska, kādu jau pārdzīvojām, un krīzes cipari nebūs tik slikti kā 2008. gadā, kad mūs zem ūdens rāva būvniecības joma, nekustamā īpašuma tirgus, operācijas ar nekustamo īpašumu. Maksimums, kas Latvijai draud, ir iekšzemes kopprodukta rādītāju atgriešanās 2009. gada beigu – 2010. gada sākuma līmenī un arī bezdarbs nebūs augstāks kā 2010. gadā.

Kad valsts varētu sasniegt pirmskrīzes līmeni?

Tas ir jautājums, uz ko grūti atbildēt, bet gribētos domāt, ka laika posmā starp tuvākajiem pieciem un septiņiem, desmit gadiem tas varētu notikt. Jāskatās, kā situācija pasaulē attīstīsies kopumā, lai arī Latvijai ir visas iespējas augt straujāk nekā vecās Eiropas valstīm.