Pēdējais laiks atzīt, ka nemitīgi kultivētais mīts par bezmaksas medicīnu Latvijā nav dienas kārtībā vismaz pēdējos divdesmit gadus. Vienlaikus saredzama akūta vajadzība pēc lielākas konkurences valsts apmaksāto pakalpojumu sniedzēju vidū. Šādi medicīnas iestādēm vairāk rūpēs pakalpojumu kvalitāte un pacientu apmierinātība, visbeidzot pati nozare pavērsīsies Latvijas iedzīvotāju virzienā, intervijā BNN norāda klīnikas Premium Medical valdes loceklis Leons Platacis.

Vērtējot daudzu politiķu un medicīnas ekspertu izteikumus, jāatzīst, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma atrodas teju uz bezdibeņa malas. Eksprezidents, Zatlera reformu partijas līderis un ārsts Valdis Zatlers pērnā gada nogalē norādījis, ka veselības sistēma Latvijā sasniegusi galēju stāvokli.

Kā Jūs vērtējat, vai līdz šim brīdim kas mainījies vai arī mēs esam pašā tuneļa galā? Kā kopumā raksturotu šo sistēmu?

Protams, medicīnas sistēma nav ne tuvu ideālam, taču par bezdibeni runāt nebūtu korekti. Latvijā ir ļoti daudz iestāžu, gan valsts, gan privāto, kurās strādā kvalificēti speciālisti, katru dienu nodrošinot aprūpi labā līmenī ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem.

Tas, ko mēs novērojam šobrīd pilnīgi droši, ir valsts pārvaldītā medicīnas sektora neefektivitāti, ko lielā mērā ietekmē nozares vadības un valsts iestāžu darbība tieši savās interesēs, nevis nozares kalpošanai sabiedrības labā.

Līdz krīzei nozarē ar katru gadu valsts iepludināja arvien vairāk naudas, tādēļ sistēmas problēmas nebija tik atklāti redzamas, kā tas ir ierobežotu līdzekļu laikā.

Kā mēs līdz šādai veselības sistēmai nonācām? Kur pieļautas kļūdas?

Nu tad ir jāskatās divdesmit gadus atpakaļ, kad Latvijas politiķi izvēlējās medicīnas nozari kā labāko lētās popularitātes iegūšanas avotu. To var redzēt novērojot, cik daudz mediķi ir bijuši dažādu līmeņu deputāti pa šo laiku.

Lai arī saistība ar medicīnu politiķiem ir piegādājusi daudz balsis vēlēšanās, tomēr tā īsti neviens līdz šim nav spējis mainīt sistēmas valsts būtību par labu sistēmas lietotājiem – iedzīvotājiem, bet visbiežāk nozari politiķi ir izmantojuši savās interesēs. Un vēl, protams, valsts medicīnas sistēmu ietekmē vairāki vērienīgi neredzamie spēki – birokrātija, ietekmīgi speciālisti – monopolisti un farmācijas nozare, kurā visi līdz šim pietiekami pārliecinoši pamanījušies lobēt savas intereses.

Kas, Jūsuprāt, ir šī brīža galvenās veselības sistēmas problēmas, bet ko, savukārt, vajadzētu pārmantot?

Ja runājam par valsts sistēmu, tad lielākā problēma ir tās darbības fokuss. Līdz ar krīzes iestāšanos, nozares vadības galvenais mērķis ir izmaksu mazināšana, ko sauc par darbības efektivizēšanu, taču sabiedrībai joprojām trūkst pārliecības, ka valsts medicīnas sistēmas darbotos tieši sabiedrības un katra indivīda interesēs. Nevienam nav noslēpums, ka tieši valsts medicīna bauda viszemāko iedzīvotāju uzticību visu valsts pārvaldīto jomu vidū.

Tāpat arī valsts ģimenes ārstu institūcija sevi joprojām tā īsti nav attaisnojusi, lai arī tieši valsts ģimenes ārstiem tiek nodotas arvien vairāk jaunas funkcijas.

Kādas zāles varētu izārstēt Latvijas veselības sistēmu jeb kādus risinājumus saredzat?

Veselības sistēma šajā ziņā nav īpaši unikāla. Mēs redzam, ka šobrīd valsts medicīnas sistēmu pilnībā pārvalda valsts, ļoti ierobežojot privāto iestāžu līdzdalību valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanā.

Labākās zāles – veicināt pēc iespējas lielāku konkurenci valsts apmaksāto pakalpojumu sniedzēju vidū, maksimāli iesaistot šajā sistēmā privātās medicīnas iestādes, atceļot līdz šim uzturētos ierobežojumus. Palielinot konkurenci – iestādēm sniedzot valsts apmaksātos pakalpojumus, daudz vairāk rūpēs pakalpojumu kvalitāte un pacientu apmierinātība. Tādā veidā pavēršot sistēmu tieši tās lietotāju virzienā. Nauda seko pacientam, bez ierobežojumiem ļaujot katram indivīdam tērēt tam pienākošos valsts līdzekļus jebkura legālā Latvijas medicīnas iestādē, dodot iespēju izvēlēties arī, vai piemaksāt pat augstāku kvalitāti un servisu vai nē. Šobrīd esošā prakse, kas liedz valsts līgumiestādēm pašām noteikt piemaksu pie valsts apmaksātās daļas, kā arī ierēdņu kontrolētā kvotu sistēma nu ne mazākā mērā neveicina sistēmas dalībnieku uztraukumu rūpēties tieši par kvalitāti, speciālistu kvalifikāciju un pacientu apmierinātību. Tāpat esošā situācija nerada interesi daudzām privātām iestādēm iesaistīties valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanā, jo šāda valsts regulēta sistēma strādā pretēji tirgus likumiem.

Nereti centieni kaut ko izmainīt atduras pret finansiālo līdzekļu trūkuma. Vienlaikus vairāki situācijas komentētāji, tai skaitā, bijušais veselības ministrs Juris Bārzdiņš, norādījis, ka ar jau esošu finansējumu var panākt vairāk…

Jā, protams, bet tajā pašā laikā bijušais ministrs nupat vēl aicināja jauno Saeimu palielināt finansējumu veselības nozarei… Diemžēl veselības nozares finansējuma izlietojums ir ļoti necaurspīdīgs un neizprotams. Ļoti maz cilvēku Latvijā, kas saprot, kādā tieši veidā līdzšinējā praksē valsts tēriņi kalpojuši pašu iedzīvotāju vajadzībām.

Kam vajadzētu notikt ar veselības sistēmas finansējumu, un, ja viņš tiek nelietderīgi izlietots, tad kur ir jāatņem un kur jāpieliek?

Domāju, ir jāsāk ar uzticības atgūšanu un pēc iespējas lielākas konkurences veicināšanu starp medicīnas pakalpojumu sniedzējiem.

Iepriekšējos divdesmit gados ieinteresētās puses nozarē ir darījušas ļoti daudz, lai konkurenci mazinātu, būvējot daudz un dažādas barjeras šauru grupu interešu labad. Tagad ir pienācis laiks darīt pretējo, ja vien mēs tiešām vēlamies panākt adekvātas izmaksas, paaugstināt medicīnas pakalpojumu kvalitāti, mediķu kvalifikāciju, pacientu apmierinātību, kā arī labāko ārstu palikšanu Latvijā.

Tikai pēc tam mēs reāli varēsim novērtēt, kādu medicīnu mēs vēlamies un cik par to esam gatavi maksāt. Līdzšinējie aicinājumi palielināt finansējumu ir vērsti uz status quo saglabāšanu par labu pašreizējiem ietekmīgajiem spēkiem.

Runājot par veselības sistēmas politiskajiem aizgādņiem, kā vērtējat Ingrīdas Circenes kandidatūru veselības ministra amatam?

Katrā gadījumā krietni pozitīvāk par citiem izskanējušiem kandidātiem. Pirmkārt, Circenes kundze nav gadījuma cilvēks nozarē. Pie kam līdz šim esot Saeimā tieši viņa ir izrādījusi vislielāko interesi par nozares sakārtošanu.

Vai Jūs nesaskatāt problēmu tajā, ka ministri tik bieži mainās (vidējais amatā pavadītais laiks ~ 9 mēneši)? Jāatzīst gan, ka īstu degsmi pēc šī amata grūti manīt. Kāpēc?

Tieši tādēļ, ka līdz šim nozari pārvaldošie spēki – dažādu līmeņu un partiju politiķi un ar tiem saistītie nozīmīgāko valsts un privāto medicīnas iestāžu vadītāji, šauro jomu monopolisti un farmācijas lobiji – ir izrādījušies daudz spēcīgāki par ministru un valdošo partiju.

Domāju, ja nozare būtu «brīvāka», tad ministra «ilgumam» nebūtu īpaša nozīme, piemēram, ja salīdzinām ar Ekonomikas ministriju. Praksē mēs redzam, ka līdzšinējie Veselības ministri nav īpaši aizrāvušies ar ambiciozu plānu attīstīšanu, bet maziem sīkiem darbiņiem, no kuriem liela daļa sabiedrībai pat nav pietiekoši izskaidrota.

Ko kopumā sagaidāt no jaunievēlētās veselības ministres?

Skaidru un godīgu vīziju, kas tiešām nozari pavērs Latvijas iedzīvotāju virzienā.

Kas būtu pirmie neatliekamie uzdevumi veselības ministra darba kārtībā?

Tik vien kā principa Nauda seko pacientam ieviešana pilnā mērā vismaz ambulatorā jomā, kas prasīs pēc iespējas lielākas konkurences ieviešanu jeb nozares demonopolizāciju, t.i., šauro ietekmīgo grupu interešu būtisku mazināšanu sabiedrības interešu labā.

Par obligāto veselības apdrošināšu (OVA) ir runāts un apspriests jau gadiem, tomēr valdība nav spējusi līdz šim izšķirties ne par vienu tās modeli. Kas kavē pieņemt šos lēmums, un kas, Jūsuprāt, Latvijas veselības sistēmai būtu vispiemērotākais?

Domāju, ka ir pēdējais laiks atzīt, ka joprojām kultivētais mīts par bezmaksas medicīnu Latvijā nav dienas kārtībā vismaz pēdējos divdesmit gadus. Protams, mēs katrs gribētu, lai par medicīnu nebūtu nevienam jāmaksā un ārsts vēl nāktu mājas vizītē, kad vien mēs to vēlamies. Jautājums – kurš tad par to maksās? Kādas ir mūsu valsts iespējas to nodrošināt? Izskatās, ka šīs perspektīvas tuvākajos 10 – 15 gados ir ļoti mazas.

Jāsaka, ka Ulmaņlaika Latvijā medicīna bija bez maksas, bet uzticība tai bija ļoti augsta.

Ir skaidrs, ka līdzšinējais modelis ir zaudējis uzticību, Domāju, ka viens no iemesliem ir arī cilvēku pārāk mazā ieinteresētība pašiem uzņemties atbildību par savu veselību – profilaktiski rūpējoties par to un atvēlot šiem mērķiem savus līdzekļus.

OVA modelis, protams, uzreiz nesagādās vairāk naudas nozarei, bet liks pamatus ilgtspējīgai 21. gadsimta nozarei valstī, ja vien:

1. ieviesīs godīguma principu – ka valsts apmaksātos pakalpojumus saņem tikai tie, kuri maksā nodokļus;

2. tie, kuri vēlas saņemt vairāk par valsts nodrošināto aprūpi, piemaksās tikai starpību, nevis kā tagad – maksā divreiz vairāk: nodokļus valstij un pilnu maksu privātajā iestādē vai privātajam apdrošinātājam;

3. iedzīvotāji pieņems, ka pašu rūpes par savu veselību, veselīgs dzīvesveids un profilakse ne tikai palielina dzīves ilgumu, bet arī mazina izmaksas par medicīnas pakalpojumiem.

Ref: 103.000.103.071