Bijusī disidente: Daļa VDK dokumentos minēto cilvēku neko nav teikuši un darījuši

Latvijas patriote, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane

Atklātība ar Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem palīdzētu izgaismot, kāda bija sistēma un kādā veidā cilvēki tika piespiesti, šādu viedokli paudusi bijusī disidente, cilvēktiesību aktīviste Lidija Lasmane, kura padomju režīma laikā trīs reizes tika arestēta un apcietinājumā kopumā pavadījusi 14 gadus.

«Kāpēc gan nevarētu būt pieejami šie dokumenti uz visiem laikiem un kāpēc nevarētu ļaut šiem cilvēkiem pastāstīt, kā notika, kāpēc tā notika?» intervijā telekanālam LNT retoriski vaicāja Lasmane. Viņa lika noprast, ka VDK dokumentos lielākā daļa cilvēku ir tādi, kas neko nav ne teikuši, ne darījuši un nemaz neapzinās, ka ir pieskaitīti pie ziņotājiem. Viņa nezinot nevienu, kas palicis ar kādu lielu nozīmi.

Pēc Lasmanes vārdiem, cilvēki bija «nolikti uz ceļiem», jo tāda bija vara – tai vajadzēja valdīt pār vergiem un, ja cilvēki negribēja tādi būt, tad bija vai nu otrs jānodod vai jāsēž cietumā. «Tāda bija tā sistēma. Jāizgaismo tā sistēma, lai mēs viņu redzam, lai nekad mūžā par tādu sistēmu vairs nevēlam un sev to neizvēlamies,» uzskata Lasmane.

Savulaik viņa centusies diskusiju sākt ar diezgan radikālu soli – Lasmanei 1994.gadā tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, bet 1995.gadā viņa to atdeva. Strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā ar čekas dokumentiem, viņa redzējusi, ka ordeni deva vairākiem cilvēkiem, kuriem bija aģentu kartītes. «Tas bija tāds protests, tāds dabīgs protests – kā tad nu tagad būs? Mans priekšnieks teica – tev ir ordenis, tev kaut kas ir jādara. Es uzrakstīju atteikumu, turpat uz galda, uz papīrīša. Draudzenes pavadīja, ordeni nesām pa priekšu. Raudādamas nesām – kā uz bērēm. Iekšā jau mūs neviens nelaida, atdevu sargam, šķīros no sava ordeņa,» atminējās disidente.

«Čekas paņēmieni bija tik šausmīgi, un ja viņi to pateiktu, tad mēs redzētu, kā darbojās tā sistēma. Kas tā bija par sistēmu un kādi bija tie paņēmieni,» aicināja Lasmane un piebilda, ka «tie cilvēki ir absolūti nevainīgi». «Sistēma kā tāda spīdzināja cilvēkus un iebiedēja. Tam pašam manam nodevējam, kurš bija vienīgais dēls saviem vecākiem, vecāki trīcēja par viņu un viņš par saviem vecākiem. Viņš jau man atzinās un pastāstīja, kā viņu savervēja, tikai viņš nevarēja pateikt, ka viņš mani izspiegoja. Spīdzinot viņu savervēja, un tā bija ar daudziem cilvēkiem. Es nevainoju cilvēku par to, ka viņam ir kartīte. Bet es gribēju pārrunas tieši sistēmas dēļ,» norādīja Lasmane.

«Katram čekistam gadā bija jāsavervē desmit cilvēki, un bija tādi, kas vervēja bezjēgā. Viņiem patika vervēt, un viņam tur simtiem bija. Neko šie cilvēki nav ne teikuši, ne darījuši. Skaidrs, ka tas ir tā aizvainojoši. Viņš nemaz neapzinās, ka viņš ir bijis tāds,» teica Lasmane. «Es nevienu tādu nezinu, nav neviens palicis ar kādu lielu nozīmi. Tādus neviens dienests neizpauž, tā kā tie ir vienkārši nieki un vajag iet un runāt par to – sistēmas, mūsu pagātnes dēļ. Mums ir jāzina, kā mēs esam dzīvojuši, lai mūsu bērni un pēcnācēji to zina.»

Ref: 102.000.102.12621

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas