DZĪVESSTĀSTS | Inese Prisjolkova – līdz sirds dziļumiem atklāti par sevi

Ne velti mēdz teikt, ka grūta dzīve cilvēkus padara stiprus. Dzīve ir nepārtraukta mācību stunda, bet arī grūtumā ir jāatrod laime. Ja mēs visi zinātu, kā piespēlētās likstas pārvarēt viegli un ar mīlestību, vai pasaule būtu citāda? Kāpēc vienam izdodas, bet citam ne? Kāpēc pasaulē ir tik daudz skumju, sāpju, ilgu? Inese Prisjolkova ir ilgi meklējusi atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, jo viņa zina, kā ir būt dzīves zemākajā punktā, bet viņa arī zina, kā ir pacelties spārnos, lai baudītu, mīlētu, lai priecātos par katru dzīves dienu.

BNN šajā nedēļā sarunājās ar izaugsmes treneri, iedvesmojošu grāmatu rakstnieci, sievu, māti, ļoti sievišķīgu sievieti Inesi Prisjolkovu. Daudzi ir lasījuši viņas grāmatas, daudzi vēl līdz tām tiks, un tāpēc viņa Dievam un sev par godu ir veltījusi ļoti atklātu sarunu par to, ko piedzīvojusi savā dzīvē – sevis meklējumus, bērnu pavadīšanu mūžībā, bailes par vientulību, kļūšanu par mammu neilgi pirms 50, to, cik ļoti reizēm sāp, un to, kā iemācīties dzīvot laimīgu dzīvi, lai kāda tā būtu.

Inese bijis laimīgs bērns, nākusi no trīs bērnu ģimenes, viņa ir vidējā māsa. Ar māsām gadu starpība ir paliela – ar vecāko māsu tie ir septiņi gadi, bet ar jaunāko – deviņi. Sakot Ineses vārdiem, viņa augusi ļoti laimīgā ģimenē. Vienmēr jutusies mīlēta no abu vecāku puses. Viņa apbrīno savus ģimenes locekļus, stāstot par viņu runas dāvanām. Inese ir iedvesmotāja, taču tikai 40 gadu vecumā viņa pa īstam sadzirdēja savu balsi, lai saprastu, ka viņai ir ko teikt daudziem jo daudziem cilvēkiem, un nu viņas kontā ir septiņas uzrakstītas grāmatas, kā arī viņa vada seminārus.

Kāda Inese bija jaunībā?

Pēdējos 13 gadus Inese dzīvo harmonijā un no sirds laimīga, bet vienmēr tā nebūt nav bijis. Šķita interesanti pajautāt, kāda viņa bija jaunībā, par ko sapņoja kļūt, kad pieaugs. Inese stāsta, ka bijusi ļoti skaista meitene, viņa tolaik domājusi, ka būs aktrise: «Es domāju, ka visi uz mani skatīties un visi par mani priecāsies – skaistums man vienmēr bijis sevišķi svarīga dzīves joma, jo es uzskatu, ka vīrieši iedvesmojas no sievietes skaistuma, un tā, ka vispār sieviete tiek apbrīnota. Es aizvien uzskatu, ka skaistums un sievišķība ir ļoti būtisks virzošais spēks sabiedrības attīstībā kopumā, jo ir «tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums». Manuprāt, sievietes virza iedvesmu. Līdz padsmit saviem gadiem šī bija ļoti būtiska manis apzināšanās forma.»

Tas bija pārmaiņu laiks, kad beidzās Padomju savienība un sākās neatkarīgās Latvijas laiks. Inesei tolaik bija ap 20, kas nozīmēja – augstskolas laiks. Viņa atceras, ka tas bija etnogrāfijas un tautiskuma uzplaukums tolaik Latvijā, un viņa izvēlējās kļūt par skolotāju: «Ja es nezinu, ko darīt, tad biju izdomājusi, ka būšu vismaz profesionāla sieva – mācēšu uzturēt māju kārtībā, mācēšu gatavot, dažādus rokdarbus arī mācēšu, jo es vienkārši nezināju, ko citu lai dara.» Augstskolu viņa veiksmīgi arī absolvēja kā darbmācības, rasēšanas un zīmēšanas skolotāja, taču nevienu dienu skolā nav strādājusi. «Es skolā nestrādāju, jo man ir pilna pārliecība, ka ir jādarbojas ar cilvēkiem, kuri to grib.»

Ar šādu pārliecību viņa dzīvoja toreiz un dzīvo arī tagad.

Pēc augstskolas absolvēšanas Inese interešu izglītības iestādē vadīja rokdarbu pulciņu meitenēm, kuras to vēlas, un interesanti, ka šīs meitenes, kurām šobrīd ir pāri 40, joprojām ir viņas pulciņā, tikai tagad viņas runā par laimi un mīlestību Pavasara studijā.

Ja mēs iezīmējam vēsturisko fonu, tad tas bija pats Latvijas atdzimšanas laiks jeb deviņdesmito gadu sākums, un Inese strādāja jau pieminētajā interešu izglītības iestādē, paralēli arī apprecējās, taču juta vēlmi kļūt par kaut ko vairāk. Viņa izmācījās maģistratūrā un kļuva par direktora vietnieci interešu izglītības iestādē Junda, Jelgavā. Pēc nostrādāta gada viņa devās iekarot Rīgu, kur pamazām kāpa pa karjeras kāpnēm, un nonāca UNESCO Latvijas nacionālajā komitejā, un sāka strādāt par izglītības sektora vadītāju. «Es biju sasniegusi griestus savā izglītības jomā, un es sāku sev uzdot jautājumu – «Vai tagad tu esi laimīga?» Izrādījās, ka nē, man vienkārši patika, kā tas izskatās no malas.»

Tas bija laiks, kad Ineses prātu pārņēma dziļie eksistenciālie jautājumi – par ko tu vēlies kļūt, kā tu vēlies dzīvot, kā izskatītos dzīve, ja tu būtu laimīga?

Stopkrāns! Viņa maina pilnīgi visu – viņa mainīja darbu no nacionālās komitejas uz viesnīcu un šo laiku atceras ar prieku: «Šis bija brīnišķīgs laiks manā dzīvē, es no ļoti formālas un pieprasošas vides aizgāju uz jauniešu kolektīvu, kur no kundzes es kļuvu par meiteni. Man tolaik bija 36 gadi, kad sapratu, ka es gribu dzīvot viegli, bet tas nebūt nenozīmē pavirši. Es gribu darīt lielas lietas kaifīgi – ar vieglumu.»

Ar Ineses CV esam iepazinušies, bet nu ir laiks ļoti atklātai un drosmīgai sarunai par Ineses dzīvi – par ticību, zaudējumiem, asarām, kā viņa iepazina savu mūža mīlestību Tomu, kā zaudēja savus dvīņus, kāda bijusi skarbā un grūtā cīņa, lai Inese kļūtu par mammu, ko viņa māca cilvēkiem, un par to, kāda ir viņas dzīve šodien.

Paralēli darbam taču ir arī dzīve – personīgā dzīve, sievietes mūžs: «Man ļoti ātri atklāja, ka man nedzimst bērniņi, un es esmu Vēža horoskopā dzimusi, esmu ļoti ģimenisks cilvēks. Es ļoti ātri gribēju bērnus, bet 18–19 gadu vecumā es uzzināju, ka man viņi vienkārši nerodas.» Tolaik Inesei ārsti teica, ka viss ir kārtībā, ka ir vien jānogaida, jādzer vitamīni: «Man sākās ļoti ilgs laiks, kad es ilgojos pēc bērniem. Es nesēdēju un negaidīju, es darīju visu iespējamo, es katru mēnesi gaidīju, kad grūtniecības tests būs pozitīvs, bet nekā. Un šādi 28 gadus…» Pēc lielākas klusuma pauzes Inesei acīs sariešas asaras, balss dreb: «Es pirmo reizi stāvoklī paliku 46 gadu vecumā ar dvīnīšiem, un viņi uzgāja debesīs. Man bija 46 gadi, un es nezināju, vai man kādreiz vēl būs bērni, bet divus es tai mirklī zaudēju.»

Ja vien varētu šo mirkli, ko redzēja manas acis, nodot ikvienam lasītājam, cik stipra ir Inese, stāstot par sāpīgo zaudējumu.

Viņa ietur nelielu pauzi, un ar laimes pilnām acīm pēc mirkļa teic: «Pēc trim mēnešiem es paliku stāvoklī ar Kasparu.» Ineses dēliņam šobrīd ir piecarpus gadu, viņš ir futbola nometnē, un viss ir kārtībā.

Jā, Inese ir skaista sieviete un tāda bijusi vienmēr, arī pielūdzēji bijuši vienmēr, bet attiecības līdz pat 40 gadu vecumam neveidojās harmoniskas un laimīgas tieši tamdēļ, ka viņa nevarēja palikt stāvoklī. Viņa ir līdz kaulam atklāta, sakot, ka tieši tas bijis par iemeslu, kāpēc vīrieši no viņas aizgājuši: «Man tiešā tekstā pateica pat divi vīrieši – «Tev nedzimst bērni, piedod, ko tu man vari dot?»»

«Ja mēs runājam par mīļošanos, mīlēšanos, es to darīju tikai tāpēc, lai tiktu pie bērniem, nevis tāpēc, ka ir forši, ir laimīgas, mīlošas attiecības, nē, es gribu tikt pie bērniem un pulkstenis ir tik, un to vajag darīt tagad, tie ir nenormāli gari gadi, kas sadalās pa mēnesim, un katra mēneša beigās tu esi lūzeris.» 36 gadu vecumā bija dziļākais Ineses lūzumpunkts. «Es biju lūzeris visās jomās, bet būtībā tas sākās ar to, ka nevarēju palikt stāvoklī, tas ir tad, kad tu netiec cauri vienai lietai, un tu tik ļoti pārdzīvo, ka viss paliek mazsvarīgs – vīrs, darbs, nauda –, nekas vairs nav svarīgs, jo es netieku pāri tam, ka man nedzimst bērni.»

36 gadu vecumā Inesei bija absolūta bezizeja – ne attiecību, ne darba, ne naudas. «Es pārvācos no Rīgas uz Jūrmalu un es vienā dienā sapratu, ka vairs necīnīšos, es biju tik pārgurusi, ka man nebija vairs spēka.» Arī šai periodā nomira Ineses pirmais vīrs…

«Šajā laikā es biju ar tik zemu pašapziņu, ar tik lielu nelaimīguma sajūtu, es vairs neatcerējos neko – ne ka esmu nākusi no labas ģimenes, ne ka esmu skaista, ne to, cik karjerā biju sasniegusi, neko. Man likās, ka visi cilvēki ir gudri, pašapzinīgi, man šķita, ka es nedrīkstu iet pat uz ielas, jo esmu savādāka, man tur nav ko darīt pie viņiem – veiksminiekiem. Tā bija mana bedre.»

«Un tad es atceros, ka nonācu savas mazās Jūrmalas mājas priekšā un es raudāju tik ļoti kā gaudojošs vilks, un es tai brīdī teicu Dievam:

«Dievs, man viss jūk un brūk, esmu darījusi visu, neko nespēju izdarīt, un mīļais Dievs, es turpmāk dzīvošu tev par godu – laimīga. Un vienīgais, ko es vaktēšu,– lai es būtu laimīga, lai pārējais notiek, kā notikdams.»» Un tā sākās Ineses laimes terapija.

Ko nozīmē Ineses tā laika laimes terapija? Viņa stāsta: «Es ierīkoju savu mazo 75km2 mājiņu, to kopu, mazgāju, pucēju Dievam un laimei par godu. Lai kur es arī neskatītos, es vienmēr domāju par laimi. Un tai brīdī es arī gāju cauri sērām, es skatījos pavisam citādāk uz pasauli, es nesapratu, kāpēc cilvēki strīdas, neviens taču nav nomiris.»

Vēl pēc diviem gadiem, kad Inese bija izsērojusi sava bijušā vīra došanos mūžībā, viņa atkal nonāca savas mazās, bet tik ļoti mīļās mājas priekšā, skatījās debesīs un lūdza: «Dievs, es ļoti gribētu sievietes laimi. Vīru, bērnu, māju, suni, dārzu, visu, kas pie tā pieder.» – Man bija 38 gadi, kad es debesīm to «pasūtīju». Es pamazām sāku atkal aktivizēties, sāku apmeklēt dažādus pasākumus, un pagāja vēl divi gadi, līdz es satiku Tomu. 2021.gada 20.jūlijā apritēja 13 gadi, kopš es dzīvoju absolūtā laimē un mīlestībā, jo es esmu ar viņu kopā, viņš noticēja visam, viņš ticēja, ka mums būs bērni, viņš mani atbrīvoja no jebkādām bailēm, viņš man teica toreiz, ka mīlēs mani tik un tā, viņš man teica – «Es tevi mīlu, es ar tevi gribu būt.» Tas man deva mieru.»

Toms ir ne vien Ineses dzīves mīlestība, viņš ir arī labākais draugs un partneris, viņi abi kopā izveidoja Pavasara studiju, tāpēc ļoti, ļoti gribējās uzzināt, kāds ir viņu abu iepazīšanās stāsts. Inese bija ar mieru tajā dalīties. Jāteic, ka visu sarunas laiku es klausījos ar atvērtu muti un apbrīnu par šo sievieti.

Nedaudz atgriežamies pie tā mirkļa, kad Inese savas mājas priekšā lūdza Dievam sievietes laimi, viņa arī darīja praktiskas lietas – grāmatas, kursi, pieraksti – viņa paņēma papīra lapu un aprakstīja visu, kādam viņas vīrietim būtu jābūt. «Viņam jābūt garam, ar tumšiem matiem, vēlams līdzīgam aktierim Keiānu Čārlzam Rīvsam, viņam ir jābūt manā vecumā, ja viņam ir bērni, lai ir lieli, lai ir sava māja, mašīna.» Un pienāk rudens, un es to vīrieti satieku, viņš ir kā no mana saraksta, un man jau gredzens ir pirkstā, un ir jāprecas. Bet es pēkšņi sapratu, ka šajā sarakstā nav vārda mīlestība, es jutu, ka nav mīlestība, bet jau atkal viss tikai skaisti izskatās, un es klūpu uz tiem pašiem grābekļiem, jo tas viss bija ārēji tik skaisti, es sapratu, ka es nevaru precēties, es pie sevis domāju – «Dievs, piedod, es tūliņ izmetīšu savu laimīgo lozi ārā, ko tu man esi iedevis ar visu, ko es gribēju.» Un es braucu pie šī vīrieša un saku, ka nevaru precēties, un atdodu viņam gredzenu. Pēc šīs tikšanās es teju mēnesi negribēju kāpt ārā no gultas, cik man ļoti sāpēja sirds, es jutos samalta līdz ārprātam, es savā galvā biju zaudējusi to lielo balvu, ko es Dievam biju izprasījusi, es to zaudēju, bija pilnīgi viss, kas bija manā sarakstā, bet nebija mīlestības.»

Atkal Inese bija skumju pārņemta sieviete, ar saplaisājušu sirdi.

Tuvākās draudzenes viņu mēģināja skubināt atkal sākt dzīvot! «Es vispār kā Vēzis esmu ļoti emocionāla, es visu daru pa īstam – ja raudu vai priecājos, tad no visas sirds. Toreiz es atkal sakņupusi izgāju savas mājas priekšā un es teicu: «Ja viņš būs maziņš, resns un plikpaurains – labi, bet tikai, lai mēs mīlētu viens otru. Tā bija mana 39.dzimšanas diena.» Es toreiz biju absolūtā nesaprašanā, vai maz Dievs uzklausa otrreiz, ja pirmo reizi esmu apzināti palaidusi cilvēku, ko, pēc manām vēlmēm, mats matā man bija iedevis Dievs.» Kā jau redzam, Inese vienmēr bijusi ļoti simpātiska sieviete, arī šajos brīvības brīžos pielūdzēju netrūka, taču nu bija neziņa arī par to, kā lai saprot, kurš tad būs tas īstais?!

Pagāja vēl vairāki mēneši līdz tā gada Vecgada vakaram, kad Inese ar Jauno gadu, ar 1.janvāri, nolēma dzīvot tā, it kā viņa būtu satikusi savu mūža mīlestību. «Un nemaz nesmīniet, domām ir spēks – ticiet man!»

«Es 1.janvārī pamostos laimīga, it kā viņš būtu blakus istabā, un es iepludinu sevī tādu laimi, mieru, ka viss ir kārtībā.» Šajā laikā Inese ar savu draudzeni veidoja SPA salonu, kuru vēlējās iekārtot pēc FenŠui , un uzaicināja arī kādu ezotērikas jomas pārstāvi, lai pārliecinātos, vai tiešām salons ir enerģētiski ierīkots tā, ka cilvēki uz to nāks. «Viņa ienāk salonā un saka – «Inese, tu drīz precēsies?» Saku, ka nē, man taču neviena nav, un viņa man atkal, ka «nē, beidz, tu nestāsti, viņš tepat ir». Viņa man saka – februārī es viņu satikšu.»

Inese nodomājusi – kas gan ir mēnesis? Pienāca februāris, pagāja februāris – nav, neliela vilšanās gan esot bijusi, bet tad atkal sekoja marts, pirmais pavasara mēnesis, kas jau tāpat liek justies labāk, bet arī nekā. Ineses draudzene esot ļoti enerģiska, viņa ierosināja doties uz Igauniju, kur kādā klosterī noris dažādi rituāli ģimenes un attiecību sakārtošanai. Kas jādara, jādara. Abas devās turp, bet tā ritēja aprīlis, maijs – nekā.

«Nāca jūnijs, saulgriežu laiks, mēs tolaik ar draudzenēm sarunājām taisīt īpašos Jāņus ar rituāliem un visu iespējamo, lai sakārtotu savu privāto dzīvi un sieviešu laimi, bet atkal nekā.» Pienāk jūlijs, un jūlijā Inesei apritēs 40. «Tā sajūta ir tāda, it kā nāktu virsū durvis, kuras veras ciet, un tā sajūta, ka tu esi darījis visu, bet tev nav ne vīra, ne bērnu, tu savu lozi, ko Dievam izprasīji, palaidi.»

Pienāca Ineses 40.dzimšanas dienas, 2008.gada 20.jūlija, rīts.

«Līst lietus, raud visa pasaule un es arī – nav man viņa. Man atkal ir slikti, man sāp sirds, liekas, ka nu viss, dzīve ir beigusies, 40 gadi ir pienākuši. Es visu šo dienu esmu noraudājusi, dienas otrajā pusē man zvana draudzene un viņas meitai tai pat dienā ir dzimšanas diena, un viņa aicina mani līdzi, bet es atsaku, jo esmu taču visu dienu raudājusi līdz nepazīšanai, taču viņa uzstājīgi teica – «Mēs tūliņ visi būsim pie tevis.» Es kaut kā savācos un aizbraucu.»

Turpinot viņa stāsta: «Es atceros to mirkli, kad bija jāpārkāpj pāri kāpai, lai ieietu tajā kafejnīcā, man bija tik slikta sajūta, it kā es ietu uz nolemtību, bet eju un dzirdu, ka tur cilvēki smejas, skan mūzika, cilvēki priecājas, un zinot to, ka tūliņ būs jāiet cilvēkos, es iztaisnojos, pasmaidu un atveras durvis, cilvēki sastājušies gar malām un tieši man pretī divi metri, melnā tērpā stāv Toms un skatās uz mani, un es zinu, ka esmu izturējusi, un es apsēžos, un es jūtu, ka man nekas vairāk nav jādara, ka tas ir viņš, un turpmāk viss būs labi,» Inesei birst laimes asaras, atceroties šo dzīves nozīmīgo mirkli, šo mirkli, kas izrādījās spožais gaismas stars ceļā uz laimīgu dzīvi.

«Kā jau svinībās, notiek burziņš, es apsveicu draudzenes meitu, kura ir arī Toma meita, un pēc kāda mirkļa pie manis pienāk Toms un iedod man ziedus, sakot, ka šodien taču arī man ir dzimšanas diena. Un no tā mirkļa, no tās dienas mēs esam kopā.»

2021.gada 20.jūlijā Toms un Inese nosvinēja savu 13 kopā būšanas dzimšanas dienu!

2009.gadā Inese kopā ar vīru Tomu radīja Pavasara studiju. Ja būtu ļoti īsi jāraksturo, ko tas nozīmē, tā ir laimes terapija, pāris dažādām metodēm palīdz cilvēkiem būt laimīgiem! Kurš gan nevēlas būt laimīgs? Iespēju Pavasara studijā ir daudz, bet tas galvenais kodols ir par to, kā dzīvot laimīgu dzīvi.

Inese zina, ko runā, par to esam pārliecinājušies, klausoties viņas dzīvesstāstā. Sarunas laikā viņa atklāj, ka Pavasara studijas galvenais pašmērķis ir tieši par to – nav svarīgi, cik tev ir gadu, tavs cilvēks atnāks. Tici! Pēc Ineses stāsta ir skaidrs, ka ticēt nav viegli, it īpaši tad, ja nekas neatrisinās gada, piecu, desmit un pat divdesmit gadu laikā, bet viņa nepārstāja ticēt, un šodien gribētos viņu saukt, iespējams, par laimīgāko cilvēku Latvijā.

«No vienas sveces var aizdegt tūkstoti sveču, un pirmās sveces mūžs no tās nekļūst īsāks. Laime nekad nekļūst mazāka, ja ar to dalās.» /Buda/

Vēl par Ineses dzīvi un vairāk viņas un vīra fotogrāfijas skaties ritakafija.lv.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas