DZĪVESSTĀSTS | Kā ēšanas traucējumu dēļ Anna nonāca Tvaika ielā

Īpaši tagad, kad straujiem soļiem tuvojas pavasaris, sāksies dažnedažādi tievēšanas izaicinājumi, sevis labākās versijas meklējumi, tievēšanas līdzekļu reklāmas, aicinājumi iegūt «vasaras ķermeni» u.tml. Šī publikācija būs veltījums visiem, kuri tievē, un tiem, kuri nav atklājuši, kāpēc vēlas sevi mainīt. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kā atpazīt, ja tevi, tavu bērnu vai līdzcilvēku skāruši ēšanas traucējumi; kā rīkoties, kur vērsties.

Anna Balode ir «spridzeklis» vārda vistiešākajā nozīmē. Viņa ir skaista, apņēmīga, jauna sieviete, kā arī sieva un mamma. Vai varam šo pašu sievieti iedomāties ar 32 kilogramu svaru, teju bez zobiem, sirgstam ar alkoholismu un ārstējoties Tvaika ielā? Grūti… Viņa 15 gadu garumā bijusi ēšanas traucējumu varā. Anna ir Latvijā pirmā dienas centra dibinātāja cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem un ikdienā strādā ar cilvēkiem, kuriem ir šādi traucējumi. Kā viņa pati saka, ja nebūtu šīs pieredzes, viņa nebūtu tā, kas ir tagad.

Gan zinātniskajā literatūrā, gan, sakot Annas vārdiem, bērnība ir īpaši svarīgs posms cilvēka dzīvē, kur var meklēt cēloņus dažādām problēmām, tāpēc runāsim par pieredzi, jo tikai tā sapratīsim, kā notikumi attīstījās tik tālu, ka Anna divas reizes nonāca Tvaika ielā, nejūtot kājas un piedzīvojot dzīves zemāko punktu.

Annas stāsts ir patiesi sirdi plosošs, un, kā izrādās, ēšanas traucējumi piemeklē lielu daļu mūsu pašu sabiedrību – gan meitenes, gan puišus, gan sievietes, gan vīriešus.

«Es varu apstiprināt, ka jau tagad nodaļas ir pilnas ne tikai ar kovida pacientiem, daudzas gultas aizņem cilvēki ar ēšanas traucējumiem.»

Cilvēka mute ir vislielākais ienaidnieks un smagākais ierocis

Kā ierasts, sāksim ar iepazīšanos. Annas bērnība bijusi laimīga. Viņa auga Tukuma pusē, lauku apvidū, gāja uz skolu, satika draugus, piedalījās ārpusskolas aktivitātēs – kā jau lielākā daļa bērnu. Jautājām, kur viņas dzīvē bija tas pagrieziena punkts, kas soli pa solim aizveda viņu līdz dzīves zemākajam punktam. «Nav tāda viena notikuma, taču atceros, ka aerobikas skolotāja mīļi mani sauca par zefīriņu, saņēmu aizrādījumus, cik nesportiska esmu, vairākkārt dzirdēju – «tu mums apaļīga esi». Tas pamazām nosēdās, un, re, es atceros to vēl šodien – 32 gadu vecumā.

Es nekad neko negribu pārmest savai ģimenei, jo uzskatu, ka mani vecāki darīja vislabāko, bet arī mani salīdzināja, izteica jociņus, kas kādam šķita smieklīgi, bet man joprojām derdzas.»

«Es neesmu gana laba»

«Es nerunāju par visiem, citus tas neietekmē, bet es runāju par cēloņiem, kas ir nenoliedzami. Taču viena no lielākajām problēmām ir doma, ka «es neesmu gana labs».»

«Un atkal. Vieni būs tādi, kuriem nekas nav jāpierāda, bet es teiktu, ka 99,9% no meitenēm, ar kurām strādāju, ir teicamnieces, ar diplomiem un gudrām galvām, viņas ir sirsnīgas, bet gandrīz visām ir sajūta – es neesmu gana laba. Tā sajūta nāk no ģimenes vislielākajā mērā, bet ne tikai – arī no skolas, pulciņu vadītājiem un treneriem.»

Ne velti saka, ka vārdi var nogalināt, taču ne jau ātri, tā var būt lēna nāve, lai cik traģiski tas neizklausītos, un vecāki bieži vien Annai stāsta, ka «mēs jau nekad neko tādu neesam teikuši, lai viņai/viņam būtu šādas problēmas». «Bet kā ar to, ka «tu esi tik nevīžīga, nekad tu vīru neatradīsi? Kāpēc Lindai ir tik labas atzīmes, bet tev nē? Neēd tik daudz, resna paliksi! Paskat, cik Ričardam labi sanāk, bet tev nē.» Pamazām tiek iesēta tā sēkla – tu neesi gana labs.»

Emocionālas traumas ir vilcējspēks, kas var radīt ļoti nopietnas sekas. Lai gan cilvēki aizvien vairāk sāk izvēlēties apmeklēt psihologu, psihoemocionālā veselība joprojām netiek uztverta pārāk nopietni.

Anna: «Es arī esmu viena no viņām. Nebiju gana laba, un tas mani noveda pat līdz Tvaika ielai.»

Anna vēlas vērst uzmanību un aicina vecākus uzklausīt savus bērnus.

Bērnus aicina sākotnēji aprunāties ar skolas psihologu, ja sāk just vēlmi sevi mainīt, ja sākas apmātība ar savu izskatu un ķermeņa aprisēm.

Ir iespēja «tikt laukā» un IR speciālisti, kuri SAPROT!

Anna ir īstais cilvēks, kurš zina, kā var palīdzēt, lai nepiedzīvotu tik traumatiskas sekas, kādas nācās piedzīvot viņai pašai. Kad Anna ķepurojās, šādas iespējas Latvijā nebija, bet nu viņa dibinājusi ne vien biedrību Būt brīvai, bet arī Ēšanas traucējumu resursu centru, kas aktīvi darbojas. Šeit cilvēki var gūt atbalstu un speciālistu palīdzību, kad saskaras ar anoreksiju, bulīmiju, depresiju un kompulsīviem ēšanas traucējumiem.

Par pakalpojumiem lasiet vairāk, spiežot šeit. 

Centra izveide tapa, pateicoties Eiropas Savienības fonda projektam Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai. «Šis nav īstermiņa projekts. Pateicoties Altum programmai, mums tika dota iespēja ieskrieties, jo redzam, ka šāda veida palīdzība Latvijā ir ļoti, ļoti nepieciešama.»

Centrs sadarbojas ar speciālistiem, kas ir specializējušies ēšanas traucējumu jomā, un svarīgi, ka lielākā daļa no šiem speciālistiem paši ir gājuši tam cauri. Tie ir speciālisti, kuri saprot.

«Speciālists, kurš nav gājis cauri šim murgam, nekad nespēs līdz galam palīdzēs, un šī ir centra lielā vērtība.»

Šobrīd centrs piedāvā ne tikai maksas pakalpojumus, bet arī pirmās bezmaksas konsultācijas cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem.

Anna atzīst, ka līdz ārstniecības iestādei ir ejams vēl ļoti tāls ceļš, bet centra darbība šobrīd ir aktīva, kas liecina par to, ka nedrīkst apstāties: «Mans sapnis ir dienas stacionārs, un centram piesaistītie līdzekļi ir veikums, ar ko ļoti lepojos.»

Plašāk www.butbrivai.com  un https://etresursucentrs.wordpress.com/.

Ēšanas traucējumu cēloņi meklējami bērnībā

Atgriežoties pie Annas bērnības, astoņu gadu vecumā visa ģimene pārcēlās uz Rīgu, jo tēvam piedāvāja labi apmaksātu darbu. «Bērna viedokli jau neprasa un neaizdomājas, ka tur paliek labākie draugi, štābiņš un mīļākā slēptuve. Vienā dienā dzīve pilnīgi izmainījās, mēs kļuvām par situētu, atpazīstamu ģimeni. Tad pavisam nesen atcerējos, ka mans tētis tajā laikā iekļuva ļoti smagā avārijā, nomira arī mans sunītis. Regulāras vecāku nesaskaņas līdz ar tēta jauno amatu, vēlāk šķiršanās, tēta sānsoļi, sabiedrībā pieņemtās normas, kā ģērbjas tādas un tādas ģimenes.»

«Mani mazu meiteni veda pie dietologa, lai es nomestu svaru, man jau tad bija skaidrs, ka, ja esi apaļīgs, tu neesi tāds, kādam tev jābūt.»

«Un sāka nākt pirmās domas, neesot pat vēl pusaudzei, – vajadzētu pavasarī pamēģināt kādu diētu. Tā tas pamazām sākās…»

Gribēju izveseļoties, bet apzinājos, ka kļūšu resnāka

16 gadu vecumā Anna vērsās pie vecākiem, meklējot palīdzību. «Es atvēru maisu ar pārpalikušo ēdienu iepakojumiem un teicu, ka to visu apēdu un izvēmu. Mamma bija šokā,» tā pamazām sākās ilgs atveseļošanās ceļš, apmeklējot psihologus, psihoterapeitus, psihiatrus.

21 gada vecumā Annai gandrīz izdevās. Gandrīz…

Viņa pamazām bija nostājusies uz kājām, atradusi savu otru pusīti, darbu, pamazām viss sāka sakārtoties, bet… «Mana kļūda bija tā, ka es turpināju lietot alkoholu. Ēšanas traucējumi atgriezās. Es it kā gribēju izveseļoties, bet, kad apzinājos kādā svarā būšu pēc tam, vairs negribēju. Es labāk izvēlējos vemt, nekā būt lielāka. Tas vilkās vairākus gadus. Šajā posmā aizbraucu studēt uz ārzemēm. Dzīvojot vientulībā, sākās īstais bulīmijas un atkarību uzplaukums.»

Es vairs nejutu kājas

«Tad pienāca mirklis, kad visi mani glābēji, uz kuriem vienmēr paļāvos, mani atlaida, jo vienkārši vairs nespēja noskatīties, kā es sevi iznīcinu. 24 gadu vecumā izdomāju, ka mazliet palīdzēšu sev samazināt svaru – tikai vienu reizīti izvemšos. Sākās šausmu stāsts. Es biju novēmusies līdz 34 kilogramiem, es ļoti daudz lietoju alkoholu, un man bija ļoti spēcīga depresija. Pilna buķete. Es biju pilnīgi pazudusi – ko ēdu, to izvēmu. Vēmu sešas reizes dienā, un paralēli lietoju alkoholu, mati bija izkrituši, ieliktie zobi izkrituši. Mans puisis mani pameta un šķita, ka varēšu tikt galā, bet vienu dienu es sapratu, ka nejūtu kājas. Tobrīd domāju, ka nākamajā rītā piecelšos, un viss būs labi, bet nē, pienāca rīts, un es nejutu kājas.

Es pārstāju dzert alkoholu, bet kājas nekustējās. Es mēģināju ēst, bet kājas nekustējās.

Es sapratu, ka nu ir ļoti slikti. Es sāku dzīvot pie mammas, un mamma pieņēma lēmumu mani aizvest pie psihiatra. Es atceros to mirkli, kad ārsts pateica, ka mani nepieciešams stacionēt. Mani aizveda uz  Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru – uz Tvaika ielu. Tagad varu teikt, ka Tvaika iela ir manas dzīves viszemākais, bet izaugsmes ziņā visaugstākais punkts. Ja es nebūtu tur nonākusi, nezinu, vai līdz galam spētu sevi izdziedināt.

Tur mīt cilvēki ar ļoti smagām psihozēm, tur ir cilvēki ar šizofrēniju, tur nedala, kuram vieglāk, kuram smagāk. Mani tur ieveda un es biju šausmās, uz mani skatījās acis, kuras nav šajā pasaulē, cilvēki kliedza, histēriski smējās, vaimanāja, raudāja, kāds epilepsijas lēkmes iespaidā krita gar zemi, kāds draudēja. Tualetēs nebija durvju. Reiz es biju izolatorā, jo mani nosūdzēja par pieēšanos, ar mani kopā tur bija sieviete, kurai kājas bija piesietas pie gultas un viņa skatījās uz mani ar ļaunuma pilnām acīm.

Es pat nevaru to visu izstāstīt, kas notiek šajās telpās. Es arī tur biju starp viņiem visiem. Taču pēc laika mani izlaida. Gribēju to nosvinēt, kaut lietoju ļoti stipras zāles. Iedzēru vīnu un pamodos tajā pašā vietā, no kuras biju iznākusi.

Es pavadīju tur vēl vienu mēnesi.

Lietojot medikamentus, pamazām manas kājas atguva kustību, lai gan pastāvēja iespēja, ka šīs saslimšanas dēļ vairs nestaigāšu. Esot tur, pamazām sāku atgūt dzīves jēgu. Tikai nonākot viszemākajā punktā, beidzot sapratu, ka gribu dzīvot, ka gribu atgūt savu puisi, gribu ģimeni. «Man astoņus gadus nebija mēnešreižu,» atklāj Anna. «Tas, ka šobrīd esmu divu bērnu mamma, ir dzīves lielākā laime. Pēkšņi mazsvarīgi šķita kilogrami, pamanīju un novērtēju, cik daudz man ir dots. Bērni un ģimene vienmēr ir pirmajā vietā.»

Bija vajadzīgs laiks, lai apkārtējie sāktu Annai patiesi noticēt, ka viņa ir «brīva».

Anna tagad, Anna šodien: «Esmu laimīga.»

Annai šobrīd ir 32 gadi. Viņa ir laimīgi precējusies un ir divu brīnišķīgu bērnu mamma.

Par savu vīru viņa saka: «Viņš man ir pats labākais. Viņš ir mans atbalsts un miers. Es teiktu, ka vīrs ir aizpildījis to tukšumu, kas manī bija. Jā, man ir paveicies. Es savulaik apsolīju, ka, ja man izdosies, es palīdzēšu citiem, un to es turpināšu darīt.»

Pilnu Annas stāstu lasiet portālā Rītakafija.lv.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas