DZĪVESSTĀSTS | Līga Ķikute – ar skatu uz dzīvi pa atslēgas caurumu

Līga Ķikute ir vājredzīga kopš dzimšanas – viņai bērnībā diagnosticēta tuneļveida redze, kas, vienkāršoti runājot, nozīmē skatīšanos uz pasauli pa diviem maziem atslēgas caurumiem. Neraugoties uz to, viņa ir Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības Redzi mani valdes priekšsēdētāja, sieva un mamma četrus gadus vecam nebēdniekam Emīlam.

Jau pirmajā dzīves gadā Līgas vecāki konstatēja, ka meita slikti redz, tāpēc aizveda bērnu pie acu ārsta, kurš diagnosticēja astigmātismu un izrakstīja brilles. Tikai aptuveni astoņu gadu vecumā, kad meitene jau mācījusies skolā, noteikta precīza diagnoze. Līga pasauli redz, gluži kā raugoties pa diviem maziem atslēgas caurumiņiem, kopējai «bildei» nesaplūstot kopā. «Bērnībā šis «atslēgas caurums» bija lielāks, arī «bilde» kvalitatīvāka. Es nezinu, kā tas ir, kad cilvēks redz sev gar sāniem notiekošo, kā arī spēj izlasīt ļoti sīkus burtus,» par savas redzes īpatnībām stāsta raksta varone.

Ļoti strauji redze pasliktinājusies grūtniecības laikā, gaidot mazo Emīlu, un nu jau Līga ir praktiski neredzīga.

Pēc dzirdes apgūta vijoļspēle

«Acu ārsts tika apmeklēts, kopš sevi atceros. Taču to, cik vājredzīga patiesībā esmu, vecāki apjauta vien tad, kad ārsts uzstāja, ka man jāmācās Strazdumuižas internātviduskolā vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem, šauboties, ka «parastajā» skolā mani ņems. Mani uzņēma, taču viss skolas laiks pagāja, trīcot bailēs, vai «parasto» skolu man neatņems,» atzīstas Līga.

No pārcelšanas uz speciālo skolu bērniem ar redzes traucējumiem Līgai izdevās izsprukt līdz pat vidusskolas beigām, kas absolvēta ar labām sekmēm. Viņasprāt, lielā mērā nostrādāja cilvēciskais faktors, jo dzimtajā pusē – Pāvilostā – visi cits citu pazīst, un pedagogi sava mūža laikā izskolo pat vairākas paaudzes. Kā tad nemācīsi bērnu, kura vecākus esi iepriekš izglītojis, pat ja viņš uz tāfeles rakstīto var redzēt tikai sēžot pirmajā solā? Līgai skolas laikā jo īpaši patikuši eksaktie mācību priekšmeti, grūtības sagādājusi vien ģeogrāfija raibo pasaules karšu dēļ. No sporta bijis ārsta atbrīvojums, jo, kā smejoties saka Līga, viņa, piemēram, nemaz nespētu spēlēt futbolu – kamēr pamanītu, kurā laukuma pusē ir bumba, tā jau sen atrastos citur. Taču fizisku aktivitāšu tāpat nav trūcis – kā jau laukos, regulāri bija jāmēro ceļš kājām uz skolu, un vēl arī vairāki kilometri turp un atpakaļ uz mūzikas skolu, kur Līga septiņus gadus mācījusies spēlēt vijoli.

«Notis es zināju, kā arī redzes atlikums bērnībā vēl ļāva tās izlasīt un uzrakstīt. Taču, lai pēc tām vingrinātos, tik tālu gan neredzēju, tāpēc skolotāja spēlēja man priekšā un es pēc dzirdes atkārtoju. Milzīgs paldies skolotājai Dacei Bērzniecei, jo ne katrs pedagogs ko tādu uzņemtos. Skolotāja tolaik bija tikko sākusi strādāt savā profesijā, un es viņas trūkumu ļoti izjutu brīžos, kad pedagoģe bija dekrētā un viņu aizvietoja kāds cits.» Līga pieļauj, ka vijoļspēle padevusies arī tāpēc, ka viņa bērnībā pa mūzikas skolu daudz dzīvojusies, kur mamma pasniedza solfedžo un mūzikas literatūru.

Līga Ķikute, vājredzīga, vājredzība kopš dzimšanas, tuneļveida redze, Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības Redzi mani valdes priekšsēdētāja, Redzi mani, Rosme
Līga kopā ar skiolotāju. Publicitātes foto

Bērnībā ne vien spēlēta vijole, bet arī braukts ar divriteni, jo intensīvas satiksmes Pāvilostā nebija un apkārtējā vide bija labi pazīstama. Taču ar laiku, samazinoties redzes atlikumam un satiksmei kļūstot intensīvākai, šo nodarbi nācās ierobežot. Ar mājas uzkopšanas darbiem gan padevies grūtāk, un mamma, ievērojot, ka Līgai daudz laika prasa, piemēram, zem galda izbirušu zīmuļu savākšana, ar tiem arī nav apgrūtinājusi. «Mājas uzkopšana ir ļoti liels izaicinājums cilvēkiem ar redzes problēmām, un jo īpaši karsts kartupelis ir grīdas slaucīšana tādēļ, ka netīrumus mēs neredzam. Kārtošana vājredzīgajiem ir abstrakta darbība, jo, lai cik ilgi un rūpīgi māja tiktu uzkopta, vienmēr kāds puteklītis paliks nenoslaucīts,» teic Līga.

Bezcerība un jauns sākums

Tā kā Līgai padevās un patika eksaktie priekšmeti, taču viņa apzinājās, ka, piemēram, ķīmiju vājredzības dēļ nevar studēt, izvēle krita par labu Rīgas Stradiņa universitātei, kur iegūts Sabiedrības veselības speciālista grāds. «Augstskolā studēšanu apgrūtināja ne tik daudz intelektuālā slodze, cik mana vājredzība, jo neredzēju, kas tiek rakstīts uz tāfeles, tāpēc ļoti daudz palīdzēja kursabiedri. Tolaik vēl nebija pierasts lekciju materiālus izsūtīt studentiem elektroniski un viss bija atkarīgs no tā, cik daudz paspēj pierakstīt lekcijās, tādēļ man diezgan bieži bija jāaizņemas kursabiedru pieraksti un tie jāpārraksta.» Ja vidusskolā pirmais sols atradās tuvāk tāfelei, tad augstskolā auditorijas bija daudz plašākas, turklāt tajās tika izmantotas tāfeles, kur ar melnu flomāsteru tiek rakstīts uz baltas, spīdīgas virsmas. Vājredzīgiem cilvēkiem bieži vien ir ērtāk lasīt baltu tekstu uz melna fona, nevis otrādi.

Papildus studijām bija jāapgūst Rīga ar tās lielajiem attālumiem un intensīvo satiksmi. «Es tik ļoti iemācījos nelūgt palīdzību garāmgājējiem, ka man pat šķita nepierasti, ja mēs viss kurss kopīgi ar sabiedrisko transportu braucām no vienas lekciju norises vietas uz citu. Es pati mājās ar lupu pētīju sabiedriskā transporta maršrutu kartes, centos noskaidrot,  kur man jāiet, kāda iela jāatrod.»

Līga Ķikute, vājredzīga, vājredzība kopš dzimšanas, tuneļveida redze, Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības Redzi mani valdes priekšsēdētāja, Redzi mani, Rosme
Maģistra diplomu saņemot. Publicitātes foto

Pēc augstskolas absolvēšanas Līga ieguva vides veselības analītiķes darbu Sabiedrības veselības aģentūrā. Lai arī bija jāstrādā ar datoru un papīriem, Līga to spēja paveikt, darba vidi pašrocīgi pielāgojot savām redzes īpatnībām, arī redze tolaik bija labāka nekā šobrīd. Svarīgākais, kas no viņas tika prasīts, lai viss ir izdarīts laikā. Taču pēc četriem savā profesijā nostrādātiem gadiem, 2009.gadā, valstī sākoties krīzei, aģentūru un līdz ar to arī viņas amatu likvidēja. «Tas bija ļoti drūms un bezcerīgs laiks manā dzīvē – skatījos darba sludinājumus un apzinājos, ka nevaru iegūt savām zināšanām atbilstošu darbu, jo kandidātiem bija jābūt ar autovadītāja apliecību. Savukārt, lai pretendētu uz tām vakancēm, kur netika prasītas īpašas, specifiskas zināšanas, vajadzēja labu redzi. Man bija grūti izlemt, ko darīt tālāk, jo mana redze ar gadiem pasliktinās, aug vajadzība pēc lielākiem kontrastiem, grūti pielāgoties apgaismojuma maiņai, neko neredzu krēslainās vietās.»

Nespējot atrast darbu un cīnoties ar augošo izmisumu par to, vai tiešām viņas līdzšinējai karjerai jāpārvelk pāri svītra, viņa 2009.gada beigās sāka apgūt kosmētisko masāžu mācību centrā Kolonna. Pāris gadus vēlāk zināšanas un prasmes papildinātas, iegūstot masieres kvalifikāciju Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā, kur mācības noritēja Labklājības ministrijas un ES finansēta projekta Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība cilvēkiem ar redzes traucējumiem Latvijā ietvaros. 

Pēc masieres diploma iegūšanas un neveiksmīgiem darba meklējumiem 2013.gada nogalē Līga atgriezās Rīgas Stradiņa universitātē, lai beidzot pabeigtu iepriekš pārtrauktās maģistra studijas un iegūtu veselības zinātņu maģistra grādu veselības aprūpē.

Jāpiebilst, ka 2010.gadā kā subsidētā darbiniece caur Nodarbinātības valsts aģentūru viņa nokļuva Latvijas Neredzīgo biedrības izdotā žurnāla Rosme redakcijā, gadu pildot datu ievades operatores pienākumus.

«Es zinu, kā tas ir, kad nolaižas rokas, un, iespējams, netiek saņemta vajadzīgā palīdzība. Laiks, kad mainīju profesiju, bija ļoti smags – nepatīkami apzināties, ka esi ar augstāko izglītību, taču nekam nederi,» uzsver Līga. «Strādājot žurnāla redakcijā, daudz laika pavadīju, meklējot informāciju par to, ko cilvēki ar redzes traucējumiem dara citur. Man bija interesanti, sākumā tulkoju, galvenokārt no vācu līdzinieka Die Gegenwart, vai «rakņājos» globālajā tīmeklī. Vēlāk sāku rakstīt par dažādiem Latvijas Neredzīgo biedrībā aktuāliem notikumiem.»

Šobrīd viņas ikdiena ir intensīva, darbiem un dažādiem pienākumiem pilna, jo Līga ir Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības Redzi mani valdes priekšsēdētāja. Turklāt iepriekš viņa vēl trīs dienas nedēļā strādājusi par masieri medicīnas centrā Curatio. «Kolektīvā es sāku strādāt kā otrā masiere ar redzes problēmām, darba devējs par manu vājredzību bija informēts.

Pati pieteikšanās darbā bija kurioza – dodoties uz darba interviju, Curatio medicīnas centru apmeklēju pirmo reizi, tāpēc vide man nebija pazīstama. Vienā no telpām atradās ļoti garš kaktuss, ko es toreiz noturēju par drēbju pakaramo!» smejas Līga.

Darbs viņai paticis, aizspriedumainus cilvēkus nav nācies satikt, tieši otrādi – daudzi vājredzību masiera darbā uztver kā bonusu, uzskatot, ka cilvēkiem ar redzes problēmām ir īpaši jutīgas rokas. Tomēr 2015.gada rudenī viņa izšķīrusies atteikties no masieres darba, lai spētu pilnvērtīgāk un vairāk pievērsties darāmajiem darbiem nevalstiskajā sektorā. «Tolaik vēl aktīvi darbojos Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas pilsētas organizācijā, kam paralēli arvien lielākus apgriezienus uzņēma nesen izveidotā Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo biedrība «Redzi mani». Jutu, ka nevalstiskajā sektorā man ir lielākas izaugsmes un pilnveidošanās iespējas.» Tagad klāt nākuši arī mammas pienākumi, audzinot dēlu, kurš, Līgas vārdiem runājot, rakstura un palaidnību ziņā ir ļoti līdzīgs savam vārda brālim Lennenbergas Emīlam.

Par spīti grūtībām, kas Līgai bija jāpārdzīvo, krīzes laiks, viņasprāt, bijis arī labs skolotājs, kas, piemēram, apkalpojošā sfērā ieviesis pozitīvas pārmaiņas. «Ja treknajos gados, kad cenas visam bija uzlēkušas debesīs, pārdevēji varēja atļauties sēdēt aiz letes sapūtušies, lūgt nekavēt rindu vai pat nosodoši atcirst «kas tu akla esi?», kad centos kaut ko saskatīt vai pajautāt, krīzes laikā auga pakalpojumu kvalitāte. Tagad apkalpojošās iestādēs – veikalā vai skaistumkopšanas salonā – jūtos daudz gaidītāka nekā iepriekš. Pēdējos sešos gados man ir savs suns – pavadonis, vārdā Rīga. Dažreiz joprojām gadās, ka veikalos mani kopā ar suni negrib laist iekšā, vienā gadījumā situācija bija tik nokaitēta, ka nācās vērsties policijā. Nereti līdzcilvēki ir daudz zinošāki par veikalu darbiniekiem, pamācot viņus, ka uz suni – pavadoni neattiecas tie ierobežojumi, kas skar citus mājdzīvniekus.»

Ilgais ceļš līdz baltajam spieķim

Nu jau vairākus gadus Līga pārvietojoties izmanto balto spieķi vai suni – pavadoni. Baltā spieķa lietošanai viņa ilgi briedusi, piebilstot, ka Latvijā to nedara ļoti daudzi, kam tas būtu vajadzīgs. Daudzus attur uzskats, ka baltais spieķis paredzēts tikai pilnīgi neredzīgiem cilvēkiem, kas patiesībā tā neesot, jo arī cilvēkiem ar pavisam niecīgu redzes atlikumu pārvietošanās ir apgrūtināta un sarežģīta.

«Es ļoti ilgi nevarēju saņemties sākt lietot balto spieķi – tā kā tas ir salokāms līdz pat lietussarga izmēram, nēsāju to rokassomiņā un mierināju sevi ar domu, ka vēl jau nav tik slikti un es tieku uz priekšu.»

Visu mainījis gadījums, kad Līgai kopā ar kolēģi no Latvijas Neredzīgo biedrības bija jādodas uz konferenci, taču pēdējā brīdī izrādījies, ka dažādu apstākļu dēļ nāksies iet vienai. Tā kā konferencē piedalījās cilvēki ar dažāda veida invaliditāti un veselības traucējumiem, Līga izlēma beidzot izmantot spieķi, lai apkārtējie rēķinās, ka viņa slikti redz.

Tas bija pamudinājums balto spieķi izmantot daudz aktīvāk ikdienā. «Uzzināju, ko cilvēki domā par vājredzīgajiem, jo daži atļaujas būt pat ļoti atklāti uz ielas.

Garāmgājēju vidū gadās labie rūķīši, kas pasaka priekšā, kad luksoforā deg zaļā gaisma, un var just, ka cilvēki no sirds vēl labu, taču, protams, ir arī visādi dīvaiņi. Man pat ir nācis kāds klāt un jautāts: «Meitenīt, kādēļ tāda ilūzija, ka ar spieķīti jāstaigā?»

Tam cilvēkam toreiz paveicās, ka nāca autobuss, jo pretējā gadījumā es būtu varējusi viņam ko dzēlīgu atcirst. Agrāk manī bija nedrošība vājredzības dēļ, taču tagad vairs nav, un es brīžiem pat kaut ko par daudz savai aizstāvībai varu otram pretī pateikt.»

Lielo nedrošību palīdzējusi pārvarēt iesaistīšanās Latvijas Neredzīgo biedrībā, kur Līga sajutusies kā viena no savējiem, nevis baltais zvirbulis starp redzīgajiem, kuri bieži vien netic, ka viņa tiešām slikti redz. «Biedru vidū valda ļoti liela kopības sajūta – pat ja reizēm sadzīviskās lietās izceļas kāds kašķis, brīdī, kad jādodas uz kādu pasākumu, tā ir beznosacījuma palīdzība, ko cilvēki viens otram sniedz, gan padodot roku, gan vajadzības gadījumā noorganizējot transportu.»

Daudzi brīnās, kā Līga spēj pārvietoties Rīgas burzmā, taču viņai uz to atbilde nav tālu jāmeklē: «Jo ilgāk uzturos Rīgā, jo vairāk ir man zināmu ceļu.» Taču pārvietošanās cilvēku pūlī tāpat ir apgrūtinoša. «Tuneļveida redzes dēļ man ir ļoti daudz jāgrozās, lai saskatītu sev apkārt notiekošo, tāpēc jo īpaši grūti ir pārvietoties vietās, kur vienlaikus atrodas daudz kustīgu cilvēku. Patiesībā pirmoreiz doma par baltā spieķa izmantošanu man radās gājēju apakšzemes tunelī pie Centrālās stacijas, lai atgaiņātos no visiem kustīgajiem cilvēkiem, kas brāzušies man virsū no labās un kreisās puses, ko neredzu.»

Viņa ne vienmēr spēj ieraudzīt, kāda gaisma deg luksoforā, jo tas ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, apgaismojuma. Reizēm ir ļoti grūti ieraudzīt pašu luksoforu, jo tie pilsētā nav izvietoti pēc vienota principa, tāpēc Līga priecājas par vietām, kur pieejami skaņas luksofori un vadlīnijas vājredzīgajiem.

Jautāta, vai, viņasprāt, cilvēki ar īpašām vajadzībām Latvijā nav pārāk noslēgušies sevī, baidoties iziet sabiedrībā, Līga pauž pārliecību, ka šādi cilvēki nereti ir nospiesti un ielikti noteiktā rāmī no apkārtējo puses, no kā pēc tam ir grūti atbrīvoties. «Es pati to esmu izjutusi – kad biju mazs bērns, man gribējās iet, darīt un visu pamēģināt, bet citi teica: «Nē, to tu nevari, nē, tev jābūt Strazdumuižas internātskolā!», visu laiku bija kaut kādi aizliegumi un neticība manām spējām. Es nepārdzīvoju par to, ka man ir tik ļoti niecīgs redzes atlikums, daudz vairāk sāp stereotipu pilnā attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Nereti personai ar īpašām vajadzībām tiek uzstādītas tādas pašas normas kā pārējiem, un, ja ir nepieciešami alternatīvi veidi, kā citādi kaut ko paveikt, tas bieži vien tiek nosodīts,» teic Līga, paužot prieku, ka pēdējā laikā situācija Latvijā uzlabojas.

Viņa domā, ka vājredzīgajiem nav jākaunas un jāslēpj savas redzes īpatnības, drīzāk otrādi – vajadzības gadījumā atklāti par tām jārunā. Vienlaikus Līga neslēpj, ka arī pašai ar to savulaik bijušas problēmas: «Līdz pat brīdim, kad krīzē zaudēju savu pirmo darbu, dzīvoju ar domu, ka daru tik daudz, cik varu, un man ar savu invaliditāti nevienam nav jāuzbāžas. Es centos tā dzīvot, nemitīgi baidīdamās, kāda būs apkārtējo attieksme, uzzinot par manām redzes problēmām.»

Dzīves baudītāja

Grūtos brīžus pārdzīvot palīdzējis arī dzīvesdraugs Māris, ar kuru abi, Līgas vārdiem runājot, «jau vairāk nekā piecpadsmit gadus cīnās pa dzīvi kopā». Viņus kopā savedusi lielā kaislība uz mūziku, kurai vēlāk pievienojusies aizraušanās ar kafiju, gan izbaudot tās dažādās garšas, gan meklējot informāciju par šo tēmu. Tieši Māris bija tas, kurš, Līgai savulaik izmisīgi meklējot darbu, draudzeni mierinājis sacīdams, lai viņa nebojā sev nervus un par darba trūkumu tik ļoti nebēdā.

«Viss sākās ar randiņiem un lielajiem telefona rēķiniem. Tā kā attiecību sākumā daudz pārvietojāmies ar sabiedrisko transportu, un tolaik tas Rīgā notika, uzrādot invalīda apliecību, noslēpt manu vājredzību nebija iespējams, un man tas arī nešķita par vajadzīgu. Māris ir atzinis, ka sākumā nav sapratis, cik daudz es redzu, bet viņš to ir pieņēmis un pielāgojies, zina, kad vajag pieslēgties un palīdzēt,» saka Līga. Viņa smejoties papildina: «Reiz gadījās tā, ka mēs ar Māri izgājām jaunu, man nezināmu maršrutu, jo man tie ir jāiemācās. Vienā no vietām viņš skaidroja, ka man priekšā atrodas šķērslis, pats turklāt uz tā stāvēdams. Tad nu arī sagadīšanās dēļ dabūja no manis ar balto spieķi pa stilbiem!»

Māris arī bija tas, kurš par spīti daudzu cilvēku aizspriedumiem, ņēma bērna kopšanas atvaļinājumu, kad piedzima mazais Emīls. «Man bija svarīgi, lai kāds ir kopā ar zīdaini un vajadzības gadījumā spēj viņu novērtēt vizuāli. Daudzi to nesaprata un šausminājās, ka, Mārim aizejot no darba, nespēsim atļauties dārgos pamperus. Ne jau pamperi, bet bērna veselība un labsajūta man ir svarīga,» uzsver Līga. «Normālā ģimenē ir divi vecāki, kas abi iesaistās bērna audzināšanā, nevis mamma-varone viena pati cīnās, lai tur vai kas. Vēl sastapos ar viedokli, ka vīrs bērna kopšanas atvaļinājumā – tas taču esot skaisti, jo abi var čubināties pa māju. Mums tā bija pragmatiska un finansiāli nemaz ne tik spoža izvēle, tāpēc jau vīrs ņēma šo atvaļinājumu uz gadu, nevis pusotru. Tā bija  nepieciešamība, no kuras nav jātaisa ne traģēdija, ne romantika.»

Ar mazo puiku viņa tiek galā, neskatoties uz to, ka grūtības sagādā, piemēram, izbārstīto LEGO kluču savākšana.

Arī uz dārziņu pēc Emīla viņa dodas pati, kopā ar suni Rīgu, šādi jau no mazotnes veicinot toleranci pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām dēliņa rotaļu biedros un citos bērnudārza audzēkņos.

Vēl viena Līgas aizraušanās ir siltu lietiņu – džemperu, cepuru, šaļļu adīšana sev un  ģimenes locekļiem. «Adīšana notiek pēc taustes, vadoties pēc soļiem «iedur, uzliek diedziņu, izvelk, noņem diedziņu», ko man bērnībā gluži kā dzejolīti iemācīja omīte. Aizraujos arī ar dažādiem reljefiem un mežģīņadījumiem – piedāvāju Mārim divus trīs rakstu paraugus, un viņš izvēlas, kurš vislabāk patīk. Uzadu detaļas un tad sākas činkstēšana «mamma, ome, sašujiet kāds visu kopā!» Detaļu sašūšana ir smalks darbs, tāpēc to labāk uzticu redzīgam cilvēkam, lai neiznāk neglīti.»

Līgai patīk apmeklēt arī teātri, kur gaisā tik ļoti virmo emocijas, ka redzēt uz skatuves notiekošo nav vajadzības. Izrādes Līga vairāk klausās nekā skatās, jo uz skatuves redz vien miglainus tēlus, un citreiz, kad skatītāji smejas, Māris zina, ka jāpačukst priekšā, kas cilvēkus sasmīdinājis. Viena pati uz teātri gan viņa neiet un vairs arī neiespringst uz sēdvietām pirmajās rindās. Ar kino ir citādāk, jo filmām ir subtitri, un ja tiek izdomāts apmeklēt kādu filmu, Līga raugās, lai tā ir viņai saprotamā valodā – angļu, vācu vai krievu. «Man ļoti patīk franču filmas un komēdijas, taču tās bez tulkojuma gan nevaru skatīties,» viņa skaidro.

«Bērna gaidīšanas laikā kļuvu par aktīvu audiogrāmatu klausītāju. Patīk klausīties dažādas grāmatas, arī latviešu rakstnieku sarakstītās. Redzīgie vakaros iet uz naktsklubiem, es līdz rīta gaismai klausos grāmatas,» smaida Līga.

Pēdējos gados viņa kopā ar vēl divām domubiedrēm rīko stāvizrādes, kur dažādos kariķētos veidos apspēlē pašu piedzīvotas situācijas, ar kādām saskaras cilvēks ar īpašām vajadzībām. Bijušas uzstāšanās gan Āgenskalna tirgus pasākumā Cilvēks tirgū, gan sarunu festivālā Lampa un citur.

«Daudzi cilvēki netic, ka es neredzu, lai gan redzes atlikums man ir ļoti, ļoti niecīgs. Šādas neticības dēļ cilvēki ar īpašām vajadzībām bieži vien ir bezpalīdzīgi, negūstot līdzcilvēku atbalstu. Iespējams, ka cilvēki ar redzes problēmām kaut kur neiesaistās nevis tāpēc, ka negribētu, bet tādēļ, ka fiziski nevar un neviens viņam nepadod roku.»

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas