Iespēju ikvienam iegūt informāciju par šoferu soda punktiem atzīst par neatbilstošu Satversmei

Vispārpieejamas informācijas statusa noteikšana ziņām par personas uzkrātajiem soda punktiem ceļu satiksmē neatbilst Satversmei, pirmdien, 15.novembrī, nospriedusi Satversmes tiesa (ST).

Kā informēja ST, lieta tika ierosināta pēc kādas personas pieteikuma. Pieteikumā norādīts, ka Transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā pieteikuma iesniedzējam reģistrēti astoņi pārkāpumu uzskaites punkti.

Iesniedzējs lūdza ST izvērtēt Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrās daļas atbilstību Satversmes 96.pantam. Saskaņā ar apstrīdēto normu minētā informācija esot vispārpieejama.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tas aizskar viņam Satversmes 96.pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Ceļu satiksmes likuma 14.1 panta otrā daļa noteic, ka informācija par juridiskajai personai piederošu transportlīdzekli, izņemot šā panta pirmajā daļā noteikto informāciju, par personas tiesībām vadīt transportlīdzekļus, par likumā noteiktajā termiņā personas neapmaksātajiem sodiem, kas piemēroti par pārkāpumiem ceļu satiksmē, kā arī pārējā transportlīdzekļu un to vadītāju valsts reģistrā un traktortehnikas un tās vadītāju valsts informatīvajā sistēmā esošā informācija ir vispārpieejama informācija.

Savukārt Satversmes 96.pants, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Apstrīdētā norma vispārpieejamas informācijas statusu nosaka dažādai informācijai un attiecas uz atšķirīgu situāciju kopumu. Viens no šīs informācijas veidiem ir informācija par transportlīdzekļu vadītāju soda punktiem. Ņemot vērā minēto un nepieciešamību nodrošināt lietas objektīvu un vispusīgu izskatīšanu, kā arī to, ka pieteikuma iesniedzējs iebilda pret apstrīdēto normu tieši tādēļ, ka tā darīja pieejamu informāciju par viņa soda punktiem, ST nolēma izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96.pantam, ciktāl apstrīdētā norma noteic, ka informācija par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem ir vispārpieejama informācija.

Atbilstoši Satversmes 68.panta otrajai daļai, slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences.

Tas nozīmē, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Latvija ir atzinusi tās tiesiskās sistēmas atvērtību ES tiesībām un ES tiesības ir kļuvušas par Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu.

Tādējādi Latvijai, pieņemot un piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinoši ES tiesību akti un ES Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija.

Arī ST, aizsargājot Latvijas pamatnormu – demokrātiska tiesiska valsts, ir pienākums nodrošināt tādu ES tiesību normu piemērošanu, kas stiprina Latviju kā demokrātisku, tiesisku un uz katram cilvēkam piemītošo cieņu un brīvību balstītu valsti.

ST norādīja, ka Satversmes 96.pants aizsargā personas datus. Turklāt izskatāmajā lietā ST, konkretizējot Satversmes 96.pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir jānodrošina harmonija ar citstarp ES Pamattiesību hartas astotajā pantā atspoguļotajām personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā ES vispārēju tiesību principu. Šajā ziņā ST jo īpaši jāņem vērā personas datu apstrādes principi, kuri ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra direktīvas par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 6.un 7.pantā un Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5.un 6.pantā un kuru ievērošana ietilpst Satversmes 96.pantā garantēto tiesību tvērumā.

Apstrīdētajā normā noteiktā informācija par personas soda punktiem ir saistīta ar viņas privāto dzīvi, un šīs informācijas apstrāde, tostarp arī tas, ka šāda informācija tiek darīta pieejama, ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

ST secināja, ka apstrīdētā norma ir pieņemta, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un ka tā ir pietiekami skaidra.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs pretēji labas likumdošanas principam nebija izvērtējis tās atbilstību ES tiesību normām datu aizsardzības jomā. Tomēr šajā lietā tas pats par sevi nebija pietiekams pamats, lai konstatētu to, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nebūtu noteikts ar likumu.

Apstrīdētajā normā paredzētais pasākums – informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušana paredzēts tam, lai šī persona atturētos no jaunu pārkāpumu izdarīšanas ceļu satiksmē, kā arī citas personas atturētos no šādu pārkāpumu izdarīšanas. Proti, likumdevēja nolūks, pieņemot apstrīdēto normu, pēc būtības bija uzlabot ceļu satiksmes drošību un aizsargāt ceļu satiksmē iesaistīto personu tiesības uz dzīvību un veselību.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzība.

Apstrīdētajā normā paredzētā informācijas par soda punktiem izpaušana ir daļa no soda punktu sistēmu veidojošo pasākumu kopuma, kas atvieglo sabiedrībai piekļuvi šai informācijai, tādējādi atsevišķos gadījumos preventīvi mazina personas, kas regulāri pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, iespējas piedalīties ceļu satiksmē. Tādā veidā tiek sekmēta ceļu satiksmes noteikumu ievērošana un ceļu satiksmes drošības uzlabošana. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots sabiedrības drošības un citu personu tiesību aizsardzībai.

ST secināja, ka, apstrīdētajā normā paredzot informācijas par personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem izpaušanu jebkuram šādas informācijas pieprasītājam, tiek pieļauts tas, ka šo informāciju saņem arī tādas personas, kurām tā nav nepieciešama saistībā ar ceļu satiksmes drošības nodrošināšanu un veicināšanu. Vēl jo vairāk – personas, kam informācija par konkrētai personai reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem patiešām ir vajadzīga, varētu šo informāciju iegūt arī tad, ja tai būtu ierobežotas pieejamības informācijas statuss, un tādējādi tiktu nodrošinātas atbilstošas garantijas datu subjekta tiesībām un brīvībām.

Ievērojot minēto, ST atzina, ka konkrētajā gadījumā pastāv tādi personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Proti, apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst samērīguma principam.

Apzinoties ES tiesību nozīmi datu aizsardzības jomā un nepieciešamību stiprināt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ES, ST nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku no tās spēkā stāšanās dienas, proti, 2005.gada 29.jūnija.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas