INTERVIJA | Frīdis: Es braukšu un braukšu ar motociklu, kamēr vien varēšu pakustēties

Ak, šī brīvības sajūta, katru reizi uzkāpjot uz motocikla! Kad mati dejo līdz ar vēju un sirds pukst straujāk, acu priekšā vērojama panorāma kā nebeidzami skaista filma, fonā ir motocikla rūkoņa, un atnāk tā sajūta, kas liek mūžam jaunam justies. Turies cieši, tas būs neaizmirstami! Atklājot motosezonu, BNN žurnāliste Gunta Kūla sarunājas ar Latvijas rokeru ikonu Aivaru Freimani jeb Frīdi.

Ja vien varētu caur vārdiem nodot to vieglumu, ar kādu viņš dzīvo! Jautājot, vai rokeru ikona no sirds bauda dzīvi, Frīdis smejas: «Es nemaz ne ar ko citu nenodarbojos. Baudīt dzīvi ir tā lieta, ko nevar atlikt. Cilvēki vēlas dzīvot pēc plāna – tagad es krāšu naudu, tagad es celšu māju, tagad es audzināšu bērnus, bet nekad jau tā nesanāk. Ja kaut ko vēlaties – dariet to tagad un neatlieciet!»

Frīdis no sirds saka, ka ir laimīgs cilvēks, jo dzīvo tā, kā pats vēlas. Jautājot, kāda ir atšķirība starp Frīdi tagad un pirms 40 gadiem, viņš smejoties saka: «Bārda man ir lielāka, bet visādi citādi – nekāda». Smieklu būs daudz, jo katrā stāstā, ar ko Frīdis dalās, līdzi nāk humora deva. Viņš dzied: «Dzīve. Šī brīnišķā dzīve.»

Publicitātes foto

Frīdis visiem ir pazīstams kā Latvijas motociklu un karaokes tēvs, kā arī Latvijas Motoklubu asociācijas prezidents, un maijā viņam apritēs 63 gadi. Taču kā viņš tika pie šādiem tituliem? To mēģināsim noskaidrot šajā publikācijā.

Frīdis

Nebaidoties teikt, ka lielākā daļa viņu pazīst kā Frīdi, nevis Aivaru Freimani, uzzinājām arī to, kā viņš tika pie savas iesaukas: «Ja nemaldos, tas bija piektajā klasē. Mūsu klasē gāja arī vecāki čaļi, kuri bija palikuši uz otru gadu, un viņi man šo iesauku arī iedeva. Mazāk vai vairāk visiem tika dotas iesaukas. Mums bija arī Tiktiks, Šprote un kas tik vēl ne, bet man laikam paveicās, un tā nu ir sanācis, ka ar šo iesauku dzīvoju vēl šodien.»

Frīdis ir dzimis rīdzinieks, arī bērnība un jaunības gadi pavadīti Rīgā, un šobrīd viņa mājas ir Mārupē. Viņš ir spilgta personība, to nevar noliegt – bet vai tāds jau viņš bija bērnībā?

Frīdis bērnībā

«Es biju ļoti kārtīgs puika. Piekto klasi ieskaitot, es biju apaļš teicamnieks. Es sapņoju, ka kļūšu par profesionālu futbolistu. Tāds Aivariņš es biju.» Sapnis par futbolista karjeru diezgan ātri tika sagrauts. Lielās slodzes dēļ celī tika konstatēta deformācija, kas liedza spēlēt šo sporta veidu profesionāli. Tad viņa dzīvē ienāca moči.

«Kad manā dzīvē ienāca moči, atzīmes sāka pasliktināties, un astotajā klasē man bija trīs trijnieki. Tas noteikti bija jaunās aizraušanās dēļ, jo tam tika veltīts daudz laika, un pamazām sāku kļūt par tādu kā brīvmākslinieku un dzīves baudītāju, kāds esmu vēl šodien – ar brīviem uzskatiem un bez lieka iespringuma,» sevi raksturo motociklists.

Jautājām arī, kā vecāki uztvēra jauno aizraušanos un atzīmju pasliktināšanos, viņš teic: «Protams, bija dusmīgi kā elle, bet jāsaka, ka viņi arī lēnā garā pierada, ka tā tam būs būt. Nebija jau tā, ka skolu pametu, es patiesībā labi pabeidzu. Nezinu, vai no manis sanāktu profesors, un, skatoties ar šī brīža prātu, es to noteikti arī negribētu. Protams, gāja visādi, kad neaizgāju uz skolu sacensību dēļ, pat trīs dienas nenācu mājās, jo ar vecākiem bijām saplēsušies. Motociklistu dzīve tolaik jau bija tāda, ka tik daudz kur braucām, gulējām kur nu pagādās: siena kaudzēs, mežā.»

Uz moča jau no 13 gadiem

Aizraušanās ar mopēdiem sākusies apmēram 13–14 gadu vecumā. Ap šo laiku Frīdim jau pašam bija pirmais mopēds, tolaik viņi pulkā bijuši kādi četri puiši, kurus vienoja šī kaislība. «Tā mēs tur sākām ganīties ar saviem mopēdiem, un turpat Āgenskalnā bija arī nākamā paaudze – «sliktie» puiši, kuru brīvdienu stāstus un piedzīvojumus klausījāmies ar atvērtām mutēm.»

16 gadu vecumā Frīdis tika pie nopietnāka braucamā, un kā viņš pats saka, «tad dzīve arī sākās».

Pirmo motociklu Frīdim nopirka vecāki: «Bija tāds veikals Āgenskalna rajonā, kur varēja nopirkt mopēdus bez garantijas vai tādus, kurus nevarēja salabot, proti, brāķus, un tieši tur tika nopirkts pirmais braucamais, kas maksāja 60 rubļu.»

Taču motosportā viņu ievedis leģendārais motosporta organizators Aleksandrs Briedis. Frīdis astoņus gadus, kas toreiz bija pamatskolas laiks, mācījās 38.skolā Lavīzes ielā, kas tagad ir Āgenskalna Valsts ģimnāzija, un Bieriņu motoklubs atradās skolas teritorijā. Viņš uzsver, ka, tieši pateicoties Aleksandram Briedim, Bīriņu motoklubam un Zelta mopēdam, Frīdim tika parādīts ceļš motosporta pasaulē. Viņš labu laiku nodarbojās ar motokrosu.

Mans pirmais Harley Davidson

Dzīve tā un citādi gāja uz priekšu, bet īpašs notikums viņa dzīvē ir stāsts par to, kā Frīdis tika pie pirmāHarley Davidson. Kā jau Frīdim pieklājas, stāsts ir visai amizants. Viņš netīšām žurnālistiem esot apsolījis, ka to nopirks, un viss – atpakaļceļa vairs nebija, savs vārds bija jātur, lai gan naudas šim priekam nemaz nebija.

«Man tolaik, 1994.gadā, jau bija ļoti moderns motocikls – Yamaha Virago. Tolaik Harley Davidson motocikli varēja būt kādi divi vai trīs Latvijā. Protams, ka man arī gribējās, bet naudas nebija. Es tikko biju paņēmis kredītu mājai, bet  kādā pasākumā žurnālistam, neatceros gan vārdu, apsolīju, ka pēc gada man būs Hārlijs, un jāsaka, ka šo solījumu devu ar tālākejošu mērķi – lai man nebūtu atkāpšanās ceļa.

Tas gads bija traks, man nācās baigi iespringt. Dzīvošanai man palika maz, gadījās, ka guļu arī parkā, ēst arī kaut kur dabūju, taču solījumu izpildīju – tiku pie sava pirmā Harley Davidson.»

Vai tiešām Frīdis nekad dzīvē nedomā apprecēties?

Jautājot, vai, iegūstot Hārliju, arī meitenes vairāk parādījās, viņš neteic ne jā, ne nē, jo par dāmu uzmanību nekad nav sūdzējies. Viņš neslēpj, ka sievietēm ir īpaša loma viņa dzīvē, taču bijis tikai pāris sieviešu, kuras palikušas sirdī, bet laulības ostā līdz šim nav iebraucis.

Vai tomēr nav gribējies? «Esmu par to domājis, bet gribējis – nē. Es atzīšos – es no tā mazliet baidos. Baidos no nopietnām attiecībām – laikam baidos pazaudēt savu brīvību. Protams, gadiem ejot, esmu par to domājis, bet sapratu, ka arī šāda dzīve man patīk. Draudzenes jau man ir, bet, lai dzīvotu kopā, es tam gatavs neesmu, ar otru cilvēku tomēr ir jārēķinās,» viņš smaida. «Es laikam to negribu. Gribu būt egoists un sūtīt pie velna kādu, kurš nav ar mani vienisprātis. Sievu taču sūtīt nevarētu, vai ne?!»

«Es neesmu teicis, ka nekad neapprecēšos, dzīvē visādi var būt. Esmu pat morāli gatavs, ka tā varētu notikt, bet, ņemot vērā šo baiļu sajūtu, kas manī ir, un pieradumu dzīvot vienam – nemāku teikt. Piezvaniet man pēc 30 gadiem, un es jums pateikšu,» smejas Frīdis.

Rokeri reizēm tiek dēvēti par meitu ģēģeriem – tā ir, vai arī tas ir mīts? «Protams, jaunībā tas bija pavisam citādi. Ballītes, meitenes – tā bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, bet nu lielākajai daļai «vēja brāļu» ir ģimenes, arī sievietes dodas līdzi izbraukumos. Dāmas netiek atstātas «aiz borta». Meitenes joprojām ir neatņemama motokluba dzīves sastāvdaļa, mēs par viņām rūpējamies un uztraucamies tieši tāpat kā par saviem brāļiem. Mūsu dāmas ir aiz kārtīga aizsardzības spārna.»

Trīs bērnu tētis

Neskatoties uz «brīvā puiša» statusu, Frīdim ir trīs dēli, un jaunākajam šobrīd ir 15 gadu. Kāds Frīdis ir kā tētis? «Nekāds bargais neesmu, noteikti nē. Par ko gan būt bargam? Par to, ka kaut kas nav izdarīts? Nu, rauj viņu jupis! Izdarīs!» Jāpiemin, ka dēliem interese par močiem nav. Frīdis savulaik nopircis vecākajam dēlam braucamo, taču tas ticis salauzts jau otrajā dienā.

«Atceros, ka jaunākajam dēlam bija kādi pieci gadi, viņam patika sēdēt man priekšā uz bākas, kā arī ļoti patika benzīna smarža. Viņš, ienākot garāžā, man kādreiz teica: «Tēti, cik te ir forši, es gribētu, lai tāda smarža ir visā pasaulē!» (smejas) Paaugoties viņš kopā ar mani devās izbraukumos. Mēs ļoti daudz Latvijas vietu esam izbraukājuši, bet nu intereses par šo jomu vairs nav, viņam ir citas.»

Kādi tad ir bārdainie «briesmoņi»?

Aiz tumšajiem saulesbriļļu stikliem un bārdas, kurā ik pa laikam saķeras siseņi un vēl sazin’ kas, aiz tetovētajām rokām patiesībā ir ļoti sirsnīgs cilvēks. Baikeru izskats mēdz būt maldinošs, un arī Holivuda ir pielikusi artavu, veidojot priekšstatu par to, kādi ir baikeri. Bieži vien filmās rāda, ka no viņiem ir jābaidās, ka viņi ir agresīvi, bet kā ir patiesībā?

«Uzreiz jāsaka, ka starp motociklistiem ir arī sava veida kārtība. Konfliktu mums savā starpā nav. Piemēram, katru gadu (vēl pirms pandēmijas) janvārī taisījām balles, un kādā no reizēm vietā, kur mūs uzņēma, to darīja ar zināmu piesardzību, nākot ar apsargiem. Taču drīz vien saprata, ka nav tā, kā rāda Holivudā, patiesībā esam miermīlīgi. Mūs arī uzteica, ka esam viena no viskārtīgākajām kompānijām. Tā jau arī ir, mēs kārību uzturam paši, lai gan savā starpā, gan starp klubiem nebūtu konflikti. Mūs pat aicināja vēl, un teica, ka to konferenču zāli varam dabūt biežāk.

Protams, reizēm uz mums skatās tā bailīgi, bet, iepazīstot tuvāk, priekšstats mainās. Piemēram, Kaķeniekos cilvēki zina, ka saldējums no mums būs garantēts, tādi nu mēs esam – «briesmīgie bārdaiņi»,» smaidot saka Frīdis.

Savs stils

Nevar nepamanīt, ka baikeriem ir arī savs stils. Baikeri lielai daļai asociējas ar ādas biksēm, lakatiem un vestēm. Ādas apģērbs tika radīts pagājušā gadsimta sākumā motocikla Harley Davidson motoru rūkoņas pavadībā. Taču šobrīd motociklistu ērtībām ir radīti speciāli auduma materiāli, un ādas biksēs jau sen gandrīz neviens nestaigā, tomēr šis tas gan ir palicis.

«Jā, tā ir, ka ar ādas biksēm staigā retais vien, jo šobrīd ir tādi materiāli, kuriem cauri neiet ne lietus, ne vējš. Mēs tās saucam par kosmiskajām tehnoloģijām. Tāpat ir padomāts arī par to, ja nu gadās ar dibenu šļūkt pa asfaltu, – dibens būs vietā, jo materiāls radīts, lai to pasargātu.»

Veste gan ir īpašs apģērba gabals. Uz vestēm atspoguļo klubu emblēmas, kā arī tās var pastāstīt par vietām, kuras motociklists apceļojis. «Veste ir dreskods, no kura var nolasīt, kas tu esi, un, jā, neatņemama sastāvdaļa. Ja nav vestes, tu netiec uzskatīts par motociklistu,» smejas Frīdis. Veste ar kluba uzšuvi ir arī sasniegumu simbols, kas atklāj visu par valkātāja attiecībām ar klubu.

Ceļā!

Būt par motociklistu ir dzīvesveids. Tas ir ceļš, pasaules apskatīšana un mīlestība un cieņa pret dabu. Frīdis tālākā braucienā dodas katru gadu. Viņš pastāsta, ka standarta ceļojums ir trīs nedēļu garumā, mērojot vairāk nekā tūkstoš kilometru.

Runājot par tālāko braucienu ar savu motociklu, Frīdis stāsta, ka bijis Odesā, Murmanskā, uz kurieni nācās braukt apmēram nedēļu, sniegot slapjam sniegam. Tāpat Frīdis apbraucis Eiropu, un patiesībā to visu uzskaitīt būtu grūti. Viņš piebilst, ka vienīgā vieta Eiropā, kur viņš nav bijis ar savu motociklu, ir Kipra. Viņš braucis ar īrētu motociklu arī Apvienoto Arābu Emirātos, Amerikā, Dienvidamerikā. Par ceļojumiem ar motociklu, braucot no vienas valsts uz otru, viņš stāsta tā, it kā tie būtu nelieli pārbraucieni no pilsētas uz pilsētu Latvijā. Ceļojuma pieredze viņam ir patiesi bagāta.

Apbraukt apkārt pasaulei ar motociklu viņa plānos gan nav, jo tas prasa laiku, bet viņam jārūpējas arī par savu biznesu tepat mājās.

Viņš nešaubīgi uzsver, ka Latvija ir viņa mājas. Uz jautājumu, vai nav gribējies uz dzīvi pārcelties citur, Frīdis, aci nepamirkšķinot, saka, ka nē, Latvija ir viņa mājas, un nekad tādas domas pat nav prātā nākušas. «Man ļoti patīk aizbraukt kaut kur uz divām trim nedēļām, taču manas mājas ir šeit – Latvijā –, un nekur citur es nekad nedzīvošu. Te viss ir mans. Bet es braukšu, braukšu un braukšu, kamēr vien varēšu pakustēties.»

Vēja brāļu ordenis

Frīdis ir arī viens no pirmā oficiālā motokluba Latvijā Vēja brāļu ordenis (VBO) dibinātājiem. Motoklubam šogad apritēs 26 gadi. «Ordenī bijuši gan baņķieri, gan juristi, gan ārsti, taču lielāko daļu ordeņa biedru veido cilvēki, kas saistīti ar tehniku,» viņš stāsta.

Ideja par ordeņa izveidi radusies pavisam vienkārši: «Kad dabūju savu moderno Yamaha Virago, daudz apkārt braukāju viens. Man bija skumīgi braukt vienam. Man vienmēr paticis tusiņš un burzma apkārt. Es stāvēju ielas malā un māju motociklistiem, aicinot braukt kopā. Sākumā bijām neliela grupiņa, un nekādu zināšanu par motoklubiem mums nebija. Sākām kā baltas lapas. Nācās kļūdīties, to risināt, bet nu jau šogad mums aizrit 26.pastāvēšanas gads.»

Frīdis, Vēja brāļu ordenis, motokross
Publicitātes foto

Runājam arī par to, ka šī aizraušanās vieno pasauli, lai cik liela tā neliktos. «Tāpat kā mēs uzņemam savus ciemiņus šeit, tāpat mūs uzņem dažādās pasaules vietās. Dod naktsmājas, pabaro. Tas ir baigi forši, ka, neesot mājās, vari justies kā savējais. Tāda jau ir brālības jēga – būt piederīgam.»

Vai brālībā var tikt jebkurš? «Teorētiski jā, taču cilvēks jau izvērtē, vai viņam ar šiem cilvēkiem būs kopīgas intereses. Tāpat ļoti svarīga ir braukšanas kultūra, un visi jauniņie tiek apmācīti: katram ir sava vieta kolonnā, ir savi noteikumi par parkošanos un apdzīšanu. Galu galā – ja vajag palīdzību uz ceļa, kam tu zvanīsi? Uz servisu? Vieglāk palīdzību ir lūgt saviem brāļiem, kas ir gatavi palīdzēt nakts vidū. Brālība nozīmē, ka mēs esam ģimene, un mēs cits par citu rūpējamies.»

Mūzika viņa dzīvē

Vēl viena lieta, ar ko asociējas Frīdis, ir mūzika. Mūzikai ir ļoti nozīmīga loma viņa dzīvē, jo Frīdis joprojām vada pasākumus un rīko karaokes vakarus, un tiek aicināts arī kā žūrijas loceklis dažādos karaokes pasākumos. Bet kā tas sākās?

«Man tolaik bija kādi 14 gadi. Kaimiņos bija pāris čaļu, kuri mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kopā klausījāmies mūziku, un viņi jau spēlēja instrumentus, bet es neko. Es varēju vien padaudzīt kājas pa kurpju kastēm un patēlot bundzinieku, jo viņiem bundzinieka nebija. Tad kaut kā sanāca tā, ka mums izveidojās grupa ar nosaukumu «Krams». Mēs pat sākām spēlēt ballītes manā skolā, dabūjām bungas, kuras šobrīd gan par bungām nenosauktu, bet tolaik bija gana labas,» viņš smejas.

«Sākām piedalīties arī konkursos un pat ierakstījām vairākas dziesmas ar tādiem nosaukumiem, kā, piemēram, KodiensPārkodiensAteja

Grupa pēcāk pajuka. «Mēs sapratām, ka nepieciešami lielāki līdzekļi, lai spēlētu ar labāku aparatūru. Mēs strādājām, lai pēc tam sanāktu kopā, bet tā arī nesanāca, jo katrs sākām darboties savā jomā. Vēlāk gan vēl tikāmies, bet kopā vairs nespēlējām, bet kas zina, varbūt kādā ekskluzīvā brīdī tomēr sanāks.»

Frīdis bungas spēlē joprojām. Viņš spēlē ne vien mājas ballītēs, bet spēlējis arī tuvākās un tālākās zemēs, kā, piemēram, Lietuvā, Krievijā, Zviedrijā, Ungārijā, Dienvidāfrikā, Taizemē.

Bungas 50 gadu jubilejā

Par to, kā viņš tika pats pie savām bungām, ir īpašs stāsts: «Bungas es saņēmu dāvanā savā 50 gadu jubilejā. Dzimšanas diena bija kārtīgs tusiņš, uzstājās vairākas grupas, Mārtiņš Freimanis mani aicināja sēsties pie bungām, lai kopīgi uzspēlētu pāris dziesmu. Mirkli vēlāk uz skatuves kāpa mani draugi un teica: «Aivar, kā redzi, esam ieradušies bez dāvanas. Jo dāvana ir tā, pie kuras tu sēdi! Šīs bungas ir tavas!» Par šo dāvanu es biju ārkārtīgi aizkustināts, šīs ir skaistas atmiņas, un bungas joprojām man ir mājās goda vietā!»

Frīdim mājās ir liela mūzikas kolekcija, un joprojām tiek rīkoti arī muzikālie vakari ar mūzikas enciklopēdiju, sarunām, dziedāšanu. »Tādi nu mums ir tie muzikāli vakari – pāris dienu garumā,» humoristisks ir dzīves baudītājs.

Interesanti šķita pajautāt, vai, braucot ar motociklu milzīgos gaisa gabalus, Frīdis klausās mūziku. «Nē, un nekad to nedarīšu. Es klausos dabas dziesmās un motocikla rūkoņā, kas ir fantastiska skaņa.»

Jaunā motosezona ir klāt!

Jau šajā nedēļas nogalē norisināsies ikgadējā motosezonas atklāšanas parāde. Ņemot vērā pēdējos divus gadus, kad kovids bija pārņēmis pasauli, daudz kas tika liegts, tāpēc noskaidrojām, kas īpašs paredzēts jaunajā sezonā. «Katru gadu mums ir vairāki īpaši pasākumi, un viens no tiem ir Superrallijs, kas katru gadu norisinās citā valstī. Šogad tā būs Zviedrija. Tad mēs vienmēr izmantojam norises vietu, lai vairāk to iepazītu. Zviedrija, protams, ir izbraukāta krustu šķērsu, bet neesmu izbraukājis Norvēģijas dienvidus. Vēl vasarā noteikti dosimies uz pasākumu Melnkalnē, kur ir pasakaini skaisti. Atklājot sezonu, visu laiku ir pa kādam pasākumam – lielākam vai mazākam. Tā aizrit mūsu sezona – jaunos piedzīvojumos!»

Sarunas noslēgumā Frīdis dalās pārdomās, vēlot ikvienam izbaudīt dzīvi: «Neatsaki sev neko! Cilvēkam ir jābūt mazliet egoistam, lai sevi mīlētu un lai dzīvotu dzīvi, nevis eksistētu. Cilvēks nekad nespēs iemīlēt pasauli, ja pats ar sevi būs diskomfortā, tāpēc mīliet un cieniet sevi!»

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas