INTERVIJA | Grigorjevs: Krievija uzvedas kā tāds ciema dzērājs, kuram sakāpis galvā

Literatūrzinātnieku un žurnālistu Alekseju Grigorjevu pelnīti var saukt par Krievijas un krievu cilvēku pazinēju. Gadiem ilgi viņš pētījis un rakstījis par Krievijā notiekošajiem politiskajiem procesiem, tādēļ ir labi zināms un cienīts šīs valsts politisko norišu vērotājs un komentētājs ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs. Šoreiz Alekseju uz sarunu reģionālā medija Ventspilnieks.lv žurnāliste aicināja pirms zīmīga datuma – 9. maija, tikai Krievijā un Baltkrievijā atzīmējama svētku datuma. Un tieši šajā datumā no kaimiņvalsts puses iespējami grūti prognozējami notikumi. Nedaudz pārfrāzējot Alekseja teikto rakstā Neģēlības apmātība jeb Krievu fašisms: «Nekas jauns nav izdomāts, viss nošpikots no Hitlera. Un arī šoreiz tas uz mums attiecas vistiešākā veidā.»

Būtu naivi domāt, ka Krievijas agresijas mērķis ir tikai Ukraina. Ne jau velti tiek teikts, ka Ukraina cīnās arī par mums. Kas, Jūsuprāt, bija tas dzenulis, kurš Vladimiram Putinam lika izraisīt šādu prātam neaptveramu, barbarisku un nežēlīgu karu?

– Kad Putins nāca pie varas, viņam bija doma, ka ir jārunā par cilvēktiesībām, demokrātiskiem likumiem, demokrātiju, un viņš sagaidīja, ka ja runās kā visi, tad viņu aicinās uz kādām slepenām lielvaru līderu sapulcēm kādā slepenā pilī Alpu kalnos, kur neviens vairs neizliekas, bet runā, kā ir. Varam pieņemt, ka Putina fantāzijā tas skanēja apmēram šādi: tev, Barak, atdosim Āfriku, dari tur, ko gribi. Angelai dosim Ziemeļeiropu, lai tad tur skalda un valda. Bet Krievija lai ņem visas teritorijas, kas kādreiz bijušas PSRS, arī Baltiju, un varbūt vēl Poliju un Rumāniju Austrumeiropā… Taču nekādas slepenās sarunas nenotika, Putinu ne uz kādu Alpu pili neviens neaicināja, vēl trakāk, Baraks Obama nosauca Krieviju par reģionālu valsti! Krievijai tas bija šausmīgs šoks un apvainojums. Viņi uzskatīja, ka viņus neņem pa pilnu, neuzskata par spēcīgiem, nepieņem tajā lokā, kur runā bez aplinkiem! Viņi ļoti ilgi jutās aizvainoti, un vēl tagad to atceras kā milzīgu pazemojumu. 

Putins ir pārliecināts, ka kaut kādas starptautiskās normas jāievēro vien mazām un nespējīgām valstīm, nevis tādām lielvarām kā Krievija un Amerika.

Varbūt vēl Ķīna. Tādēļ arī viņš negribēja runāt ne ar vienas citas valsts līderi, izņemot Amerikas prezidentu. Visus pārējos viņš uzskatīja par sevis necienīgiem. Taču, kad Obama nosauca Krieviju par reģionālu valsti, un nekāda slepena pasaules dalīšana nenotika, viņš sāka trakot un ārdīties.

Pirmais signāls bija jau 2005.gadā: Putina ikgadējā uzrunā parlamentam teiktais, ka Padomju Savienības sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. To pašu uzskatu viņš pauda arī 2007.gadā Minhenes konferencē jau starptautiskai auditorijai. Proti, Padomju Savienības sabrukums Krieviju sašķēla un krievus padarīja par sadalītu nāciju – kārtējā no Hitlera nošpikotā ideja. Tāpēc Putina plāns bija atkal apvienot zemes, kurām, viņa slimajā skatījumā, jāpieder Krievijai.  Nākamajā, 2008.gadā, viņš uzbruka Gruzijai…

Krievija uzvedas kā tāds lauku huligāns, ciema dzērājs, kuram sakāpj galvā, un tad viņš iziet uz ielas, sāk ārdīties un kādu piekauj.

Bet galvenā problēma jau nav tajā huligānā, problēma bijusi tur, ka neviens viņu nesavaldīja, nesadeva pa purnu. Visi tikai mēģināja viņu pierunāt – nu, ko tu tā, nākamreiz gan neārdies gluži tik traki… un tādā garā. Taču viņam tie pātari ir pie vienas vietas, viņam sakāpj galvā, un viņš trako vēl vairāk. To varēja gadu garumā redzēt, esmu par to rakstījis, taču nevarēju pārliecināt cilvēkus. To pat īsti negribēja publicēt.

Tuvojas 9.maijs, un tas ir viens no Krievijas zīmīgajiem datumiem. Iebrukuma sākumā tika minēts, ka krievi plāno sarīkot 9.maija parādi Kijivas galvenajā ielā Kreščatikā, izskanēja arī, ka Krievijas armija plāno šajā dienā svinīgi maršēt Mariupolē, bet pagājušo piektdien Lielbritānijas aizsardzības ministrs Bens Volless prognozēja, ka Putins varētu izmantot 9.maija parādi nu jau ne vairs kaut kur Ukrainā, bet «tikai» Maskavā, lai izsludinātu masveida mobilizāciju pēdējam triecienam pret Ukrainu, un pieteiktu jaunu karu pret pasaules «nacistiem». Savukārt Krievijas propagandas mediji tikmēr stāsta, ka 200 sekunžu laikā varētu dot triecienu Parīzei, Londonai un Berlīnei. Par ko  šie signāli liecina?

– Ja runājam par manis iepriekš minētajiem huligāniem, kas trakumā ārdās, tad tālāko notikumu attīstību prognozēt ir grūti. Taču skatoties, pie cik gara galda sēž Putins, mēs redzam, ka viņam ir bail. Bail no kovida, no tā, lai kāds viņam neiegāž pa galvu, bail faktiski no jebkā. Mēs redzam cilvēku, kurš ir izteikti gļēvs. Tāpēc šaubos, vai viņš tiešām atļausies darīt ko tādu, par ko pats var dabūt pretī. Rietumvalstis jau paziņojušas, ka Putina slepenā bunkura atrašanās vieta ir zināma, tātad zināms arī, kā to sabombardēt. Tādēļ domāju, ka visi šie pasākumi ar atomieroču žvadzināšanu ir propagandas gājieni iekšējam patēriņam un Ukrainas sabiedroto iebaidīšanai. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Putina armija tiek pamazām sagrauta, lai arī lēnām, bet ar katru dienu vairāk.

Tagad netālu no Izjumas ievainots arī Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, viss štābs ir sabombardēts, nākamais dienesta pakāpē aiz Gerasimova aizlidojis uz «koncertu pie Kobzona». Tātad turpat, kur krievu kuģis, un pēc aptuvenas informācijas nogalināti apmēram 20 virsnieki (pēc medija Unian ziņotā iepriekš Ukrainas bruņotie spēki likvidējuši vairāk nekā 10 Krievijas augstākā līmeņa komandierus, tostarp vismaz sešus ģenerāļus – aut.).

Krievijas karaspēks Ukrainā dara šausmu lietas ar civiliedzīvotājiem, bet no ukraiņu karaspēka krievu armija pati dabū pamatīgi trūkties.

Mēs zinām, ka visā Krievijā tiek dedzināti kara komisariāti, lai tādā veidā iznicinātu arī iesaucamo sarakstus. Putinu atbalsta, bet karot par viņu īpaši nevēlas. Putins un viņa apkārtējie grib izsludināt mobilizāciju, taču baidās no protestiem. Tāpēc arī vajag šos saukļus «Mēs karojam pret visu pasauli» vai «Tēvzeme briesmās!». To arī Krievijas televīzija turpina un turpinās sludināt. Viņi jau iepriekš, visus šos astoņus gadus, saviem propagandas mērķiem sludināja, ka nekaro ar Ukrainu, bet gan ar NATO.

–  Situāciju vēl neskaidrāku padara informācija, ja vien tā ir patiesa, ka Putinam gaidāma onkoloģiska operācija, un viņa vietā uz tās laiku nāks Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) priekšnieks Nikolajs Patruševs, nevis premjerministrs Mišustins, kā tam vajadzētu būt saskaņā ar pašas Krievijas konstitūciju. Turklāt Patruševs zināms kā cilvēks, kurš lielā mērā Putinu uzkūdījis uz karu Ukrainā. Ko tas varētu nozīmēt?

– Grūti pateikt. Patruševs, protams, nav nekāds «miera balodis», bet ir neliela starpība. Patruševs ir īsts Padomju Savienības produkts, bet viņš nav Pēterburgas vārtrūmes bandītu ētosa (morāles normu, principu un ideālu kopums – aut) apakšējais pakāpiens kā Putins. Patruševs ir citādāks, un tas jau ir labi. Vai tas, ko raksta Daily Mail, tā arī notiks, grūti pateikt. Tiesa, vēsturnieks, profesors Valerijs Solovejs no Maskavas jau ilgi ziņo, ka Putins nav dzīvotājs, taču tam ir kā plusi, tā mīnusi. Ja cilvēks nav dzīvotājs, viņš varētu gribēt aiziet «ar blīkšķi» – paķert sev līdz pusi pasaules.

Tomēr, redzot, cik gļēvs savā būtībā ir Putins, diezin vai viņš iedrošinātos uz tādiem gājieniem.

–  Pirms gada rakstā Vai krievi grib karu? rakstījāt, ka šodienas Krievijas ideja un mērķis ir Krievijas impērijas atjaunošana. Vai, redzot, cik daudz zaldātu «pazūd» Ukrainā, krievu tautai tomēr nebūtu jānāk pie prāta?

– Nesen izlasīju rakstu krievu portālā Meduza, kura birojs tagad atrodas Rīgā. Raksts bija par to, kā krievi attiecas pret karu Ukrainā. Šis raksts faktiski ir daudzas sarunas ar cilvēkiem. Sarunas notiek uz ielas, kafejnīcās, pat ar autora paša radiem. Un visi šie cilvēki, ar kuriem autors runā, saka – mēs atbalstām prezidentu. Tai pašā laikā aiz visām šīm sarunām jūtams milzīgs pašpārliecinātības trūkums. Viņi runā, bet jūtams, ka cilvēki baidās. Un zina, ka melo. Domāju, viņi nav gatavi karot, bet ir gatavi pateikt: jā, mēs atbalstām, un ir gatavi tēlot tālāk šo te vienotību.

Taču cīnīties un par to mirt viņi nevēlas atšķirībā no ukraiņiem, kuri ir gatavi cīnīties un mirt par savu zemi, dzimteni un brīvību.

Te ir milzīga atšķirība. Teorētiskā gatavība militārajām avantūrām ir daļa no Krievijas impēriskās apziņas, par kuru mums, tāpat kā cilvēkiem Krievijā un ārpus Krievijas, vēl būs daudz jārunā. Bet šaubos, vai krievi ir gatavi masveidā mirt, lai pievienotu vēl kādas zemes klāt impērijai. Teorija un prakse Krievijā ļoti atšķiras. Tas tā ir visur, bet Krievijā it īpaši. Atcerieties PSRS. Tā bija dzīve vismaz divās realitātes vienlaicīgi: oficiālajā un reālajā.

Te vietā atcerēties Ukrainas pateicības vēstuli Krievijas aizsardzības ministram Sergejam Šoigu par gadiem ilgo ieguldījumu Krievijas militārā budžeta izzagšanā… Taču atgriezīsimies pie patreizējās situācijas Krievijā. Kā domājat, vai parastie iedzīvotāji jūt ES un ASV pret Krieviju noteikto sankciju ietekmi?

– Nejūt. Mēs jūtam dzīves dārdzības pieaugumu, jo paaugstinās cenas naftai un gāzei. Tikmēr Krievijā, lai arī tās energoresursu pārdošanas apjoms ir ievērojami krities, joprojām ik dienas nāk iekšā apmēram miljards eiro. Tāpēc paies kāds laiks, līdz šīs sankcijas viņus skars pietiekami nopietni. Lielākā daļa Krievijas visu šo laiku ir dzīvojuši slikti. Tā sakot, neesam labi dzīvojuši, un nav ko pierast… Labi dzīvoja Maskava un Pēterburga, tagad daudzi cilvēki, kuri jūt, kas notiek, bēg no turienes projām.

Daudzi no Krievijas inteliģences pārstāvjiem ir pārnākuši uz Rīgu.

Tie ir mākslinieki, žurnālisti un citi cilvēki, kuri savu profesionālo darbību un dzīvi nespēj turpināt Krievijā. Starp viņiem ir arī mediji, kuri par Krievijā notiekošo raksta patiesību. Rīgā no Maskavas kopā ar daļu savas komandas ieradies arī Novaja Gazeta (šī avīze jau no dibināšanas piederējusi pašiem žurnālistiem – aut.) galvenā redaktora vietnieks Kirils Martinovs, un vismaz pagaidām šī avīze iznāks Latvijā.

–  Kā domājat, vai Ukraina tiešām būs tas šķērslis, pār kuru Krievijas agresija paklups? Vai arī mēs esam pārāk ieslīguši savā komforta zonā, un redzam vien to, ko gribam redzēt?

– Ukraina cīnās arī par mums. Tādēļ pirmais, par ko mums jādomā, ir – kā varam Ukrainai palīdzēt. Kas attiecas uz komforta zonu… Tā, kā bija, vairs noteikti nebūs.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas