INTERVIJA | Normunds Jakušonoks: Viss notiek tā, kā tam jānotiek

«No jebkuras bezizejas ir divas izejas, un ar tādu principu es dzīvoju,» intervijā ar BNN žurnālisti Guntu Kūlu teic tautā mīlētais mūziķis, grupas Labvēlīgais tips dalībnieks Normunds Jakušonoks (51). 

Normunda dzīve ir mūzika. Viņš ir darba cilvēks un to nemaz neslēpj. Jau kopš bērnības viņš bijis aktīvists, tajā pašā laikā viņš ir kompromisa cilvēks, kā pats saka. Šajā sarunā Normunds pastāstīs par to, kā mūzika ienāca viņa dzīvē, kā esošā situācija mainījusi darbību mūzikā, kā arī parunājām par dzīvi kā tādu.

«Dzīve ir darbs, to esmu sapratis jau sen, un es arī cenšos šajā lauciņā darboties. Ja man atņem darbu, man praktiski atņem dzīvi. Darbs vienmēr man ir bijis pirmajā vietā, nekad to neesmu slēpis,» par savu nodarbošanos un aizrautību teic mūziķis.

Pēc papīriem filologs un fiziķis

Bet kā tad šī aizrautība sākās? Normundam ir divas izglītības: viņš ir filologs un studējis arī fiziku – radio inženieriju. Taču mūzika ņēmusi pārsvaru.

«Par daudz ko esmu parādā saviem vecākiem, vecāki mani ļoti virzīja, un jau no bērnības man bija liela interese par estrādes mūziku. Esmu audzis skolotāju ģimenē, kas nozīmē arī to, ka man bija jābūt priekšzīmei, arī bērnu mūzikas skolu pabeidzu ar sarkano diplomu, es tolaik pat varēju apiet mūzikas vidusskolu un uzreiz stāties konservatorijā, tomēr toreiz man tas likās pārāk sarežģīti.»

Jāpiezīmē, ka 14 gadu vecumā viņš aizgājis uz pirmo profesionālo bērnu vokālinstrumentālo ansambli, kas bija VEF Kultūras pilī Rondīno. Ne velti mēdz teikt, ka VEF Kultūras pils ir talantu kalve.

Pirmais duets ar Mariju Naumovu

Normunda pirmais duets bijis ar Mariju Naumovu: «Viņai tolaik bija 12, bet man 14 gadu. Vēl tagad atceros, kā mēs dziedājām Raimonda Paula Вернисаж (Vernisāža). Ansamblī bija talantīgākie Latvijas bērni, bet piedalīties gan varēja tikai līdz 16 gadu vecumam.» Normundam gan esot bijusi iespēja ansamblī darboties ilgāk, viņš teic, ka laikam ļoti varējis pamanīt, kā viņam tas patīk.

«Šis bija ļoti nozīmīgs izaugsmes posms, kura laikā tiku profesionāli apmācīts, kā jāspēlē ansamblī, grupā: bija gan vokālais pedagogs, gan muzikālais vadītājs, gan horeogrāfs. Ar šo ansambli pārstāvējām Latviju ārzemēs, braukājām pa dažādām vietām, piedaloties konkursos. Un interesanti, ka Vācijā pionieru nometnē astoņdesmitajos es iepazinos ar savu kompanjonu Kasparu Tīmani. Mēs bijām skolēni un pēc dažiem gadiem sākām spēlēt grupā Labvēlīgais tips, un pavisam drīz grupai apritēs 30 pastāvēšanas gadi.»

Jautājot, vai jau kopš bērnības Normunds bijis tik atraktīvs, viņš atklāj, ka bijis gan skolas, gan rajona aktīvists: «Biju arī Komjaunatnes nometnes sekretārs un būtībā viss varēja gadīties arī tā, ka es būtu «izsities» pa Komjaunatnes līniju, iespējams, iestājies partijā, un tad būtu sēdējis cietumā kā daži no banku vadītājiem, kas nāca no Komjaunatnes,» stāstot smejas Normunds.

«Tas viss varēja būt, bet es piedzimu pāris gadus vēlāk, un līdz partijai uzdienēties nepaspēju, bet es vienmēr esmu bijis skolas un rajona aktīvists.»

Tautā mīlēts mūziķis

Latviešu tauta ir muzikāla un talantīga tauta. Mums ir ļoti daudz mūziķu, tāpēc šķita interesanti pajautāt arī Normundam, kā izdevies noturēt savu klausītāju, joprojām būt tautas mīlētam mūziķim, mainoties gan laikiem, gan paaudzēm, gan mainoties arī mūzikai.

«Grūti pateikt, iespējams, atkal jāsaka, ka tas ir manas personības dēļ, ka es tiešām protu pielāgoties, es jūtu, ko vēlas mana publika. Esmu iemācījies sajust vibrācijas un izdabūt tās ārā no cilvēkiem.»

«Man ļoti patīk teiciens – māksla pieder tautai, ko viņi grib, to viņi dabūs. Tā ir mana pieeja un tā saskan ar manu iekšējo sajūtu.»

«Es vispār dzīvoju pēc principa – nedari otram to, ko pats nevēlies saņemt, vai arī dod to, ko tu pats vēlētos saņemt.»

Es daru to, kas patiešām sirdij tuvākais

«Pats labākais ir tas, ka mana profesija ir arī mans hobijs. Man ir ļoti paveicies ar to, ka daru to, kas patiešām sirdij tuvākais. Šis ir arī emocionāli grūts darbs, manā gadījumā tāpēc, ka esmu maksimālists pēc savas būtības, es vienmēr gribu izspiest to visu labāko gan no sevis, gan kolēģiem. Daudzkārt esmu pārdzīvojis, ka neesmu izdarījis tik labi, cik varēju. Emocionāla sevis šaustīšana ir pats grūtākais, jo esmu perfekcionists.»

«Vēl tā varētu būt fiziskā slodze. Koncerta laikā kilogramu vismaz zaudēju, tas ir pierādījies,» viņš smejas.

«Skaidrs, ka nevienas profesijas aizkulises nav vienkāršas, arī ne mūziķu. Daļa cilvēku joprojām domā, ka tas, ja esi atpazīstams, esi bagāts, bet tā gluži nav, Latvijā noteikti ne, un īpaši šajos apstākļos, ko izraisījis Covid-19.

Latvijā jau tāda kā šovbiznesa jau nav, ir tāds šovbiznesiņš, Latviju nevar salīdzināt ar Eiropas lielo valstu iespējām. Neviens pie mums par miljonāru, darbojoties mūzikā, nav kļuvis.»

Viņš arī neslēpj, ka dzīves laikā vairākkārt radusies vēlme pamest mūziku. «Protams, ka ir tā bijis. Manuprāt, visi mūziķi tam ir gājuši cauri, un tie, kuri nav, laikam nav īsti mūziķi,» viņš smejoties saka.

«Tas, kas tur dažus centimetrus virs zemes, liek aizmirst šādas domas, ir tās emocijas, ko mūziķis saņem pēc koncerta. To nevar pat izstāstīt! Tā enerģija kompensē visas raizes un šaubas, tāpēc šis laiks mūziķiem ir grūts – mēs nedabūjam atpakaļ to enerģijas devu, kas mums liek celties, darīt, radīt. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo koncertā atdodu sevi visu, un man ir nepieciešama šī enerģijas apmaiņa,» par pandēmijas radītajām grūtībām pastāsta Normunds.

Daudzi palika bez darba…

Ņemot vērā Covid-19 straujo izplatību, nav noslēpums, ka daudzi mūziķi palika bez darba iespējām. Normunds atzīst, ka arī viņu piemeklēja šis jautājums, kad bija jādomā – ko nu?!

Man palīdzēja iedrošinājums. Mans kādreizējais Četri balti krekli kompanjons un sens draugs Ainārs Tamisārs atsūtīja man gatavu afišu, sakot: «Liec iekšā sociālajos tīklos, varbūt kādu darbiņu dabūsi.» Stāvoklis patiešām bija tāds, ka pārtikt no kaut kā vajag, bet reāli nevar to izdarīt.»

Normunds un akordeons

Mēs labi zinām, par kuru afišu mākslinieks runā. Pateicoties sociālo tīklu spēkam, ja tā var teikt, teju ikviena acīm garām paskrējis tik vienkāršais, bet sirsnīgais piedāvājums arī mājsēdes laikā svinēt svētkus.

 

«Nu, ko man vairs zaudēt, es iedrošinājumam piekritu, un par to esmu priecīgs. Katrs koncerts ir pavisam citādāks, koncerta repertuāru sastāda paši cilvēki, kuri mani uzaicina.»

Latviešos mīt dzīvīgums

Viņš stāsta: «Ar laiku cilvēki pielāgojas, saprotot to, ka nekas uz burvju mājienu nemainīsies. Kas zina, cik ilgi šis viss turpināsies. Arī man atliek vien pielāgoties. Esmu izdzīvojis gan krievu laiku, gan trakos deviņdesmitos, un šī gadsimtu ilgā latviešu izdzīvošanas skola vien parāda to, ka izdzīvojām tad un izdzīvosim tagad. Tā vitalitāte un dzīvīgums ir mūsos iekšā, un es to es tiešām cilvēkos jūtu un redzu.»

«Mani vairumā izvēlas bērni, kuri apsveic savus vecākus, tie ir mana vecuma bērni,» viņš smaidot saka. «Es lielākoties esmu kā pārsteigums, un šāds apsveikums veids ir tiešām jauks.»

«Viena interesanta uzstāšanās īpaši palikusi atmiņā: meita dzīvo Vācijā, mamma tepat Latvijā, un mamma tai brīdī slimoja ar Covid-19, un mani uzrunāja meita, jautājot, vai es varētu padziedāt zem mammas loga, jo viņa ir mājās un sēž karantīnā. Meita vienkārši gribēja iepriecināt savu mammu šajā grūtajā brīdī, kad pati ir svešumā. Tas bija tik mīļi un sirsnīgi. Es ļoti ceru, ka šai sievietei garastāvoklis uzstāšanās vakarā uzlabojās,» stāsta Normunds.

«Man šī pašreizējā misija liekas ļoti svarīga. Es mēģinu uzturēt to možo garu cilvēkiem, ar mūzikas palīdzību mazinot depresīvo noskaņojumu gan sev, gan citiem.»

Runājot par pakalpojuma cenu, Normunds teic, ka vienmēr bijis demokrātisks un pēc savas būtības ir kompromisa cilvēks, tāpēc ar visiem interesentiem tiek izrunātas iespējas un rasts kompromiss. «Cenas ir adekvātas, un nodokļi tiek samaksāti,» tā Normunds.

Normunds arī atklāj, ka visu mūžu braucis uz pansionātiem un sociālās aprūpes namiem muzicēt arī bez maksas. «Šāda veida uzstāšanās pansionātos man vienmēr devusi emocionālo baudījumu.»

Kuri ir tie labākie gadi?

Tā kā Normunds ir arī filologs un, kā pats saka, muldēt arī patīk, tad nobeigums mazliet filozofisks – kuri tad ir tie labākie gadi?

«Es jau nu ceru, ka labākie gadi tikai vēl būs, tā man tāda utopiska cerība. Bet jāteic, ka es īpaši kādu laiku nevarētu izdalīt. Kā jau es teicu, esmu dzīvojis pie dažādiem režīmiem, dažādās sabiedrībās. Šos laikus ir grūti salīdzināt ar ko citu. Manuprāt, katram cilvēkam jaunības laiks ir vistuvākais, liekas, ka ir visskaistākais, bet grūti formulēt, jo katrā laikā ir savs skaistums. Arī pašlaik esmu atradis to, kas mani dara laimīgu, esmu pratis pielāgoties, lai priecētu sevi un citus.

Interesanti, kā dzīve ved, ikdienā tā nesanāk par to padomāt un pavērtēt, bet stāstot es tikai pārliecinos aizvien vairāk par to, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.»

Pilnu interviju un par laiku Četros baltos kreklos lasiet portālā Rītakafija.lv.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas