Iznākusi grāmata, kurā iemūžināts dzelzceļa staciju liktenis

Klajā nākusi grāmata Nākamā pietura – MĀJAS, kurā fotogrāfijās un stāstos iemūžināts dzelzceļa staciju – kādreizējo pasažieru ēku un dzelzceļnieku kazarmu – jaunais liktenis.

Izdevuma autores ir antropoloģes Elīna Kursīte un Liene Millere, kuras, lai radītu grāmatu, devās deviņu mēnešu ilgā ekspedīcijā, apbraukājot vairāk nekā 200 dzelzceļa staciju un dzelzceļnieku kazarmu, fotografējot, uzklausot vietējo iedzīvotāju atmiņu stāstus un izzinot, kas ar šīm celtnēm ir noticis.

«Mēs bijām patīkami pārsteigtas par ekspedīcijās piedzīvoto. Intervijās dzirdējām daudzus un dažādus stāstus par to, kā dzelzceļš un stacijas ietekmējuši cilvēku dzīvi. Mums bija lērums sirsnīgu sarunu ar dažādu paaudžu un pieredžu cilvēkiem – gan desmitgadīgo Totu Oliveru, kurš palīdz vecākiem saimniekot Ērgļu stacijā un šiverīgi mums piedāvā kafiju, gan Ritu no Elkšķenes stacijas, kuras ģimeni dzelzceļā pārstāvējušas jau piecas paaudzes un kura negrib bildēties pat par miljonu,» grāmatas prezentācijā 22.novembrī atmiņās dalījās Kursīte.

«Vairākās stacijās savas vecumdienas aizvada bijušie dzelzceļa darbinieki, tāpēc nereti klausījāmies sentimenta un dzelzceļa patriotisma pilnos stāstos par darba gadiem,» stāsta Millere.

«Ekspedīcijā vairākkārt pārliecinājāmies par dzelzceļnieku kopienas saitēm. Šī kopiena savā ziņā ir kā paplašināta ģimene, kā kolēģu virknējums, kas tiešā mērā nelielos laika intervālos atkarīgi viens no otra, vienlaikus atrodoties vairāku kilometru attālumā. Kā saka Zigurds, kurš dzīvo Zvāres stacijā, dzelzceļa kopiena ir ļoti vienota: «Ja aizbrauc uz kādu citu dzelzceļa līniju, vienmēr atradīsies kopīga valoda.» Mēs patiesi ceram, ka stacijas nezaudēs savu būtiskumu un tiks novērtētas arī tad, ja kādu iemeslu dēļ to funkcijas ir mainījušās. Bez šaubām gribam novēlēt arvien jaunu dzelzceļnieku dinastiju veidošanos, caur kurām nebeigtu vīties staciju lepnuma esence,» atzīmē Millere.

No kreisās: Elīna Kursīte un Liene Millere

«Dzelzceļš Latvijas teritorijā pastāv jau 160 gadu, un šajā laikā Latvijā ir uzbūvēts vairāk nekā pustūkstotis staciju ēku. Protams, daudzas no tām ir gājušas bojā kara gados, vēl daudzas citas ir tikušas slēgtas līdz ar šaursliežu dzelzceļu slēgšanas bumu pagājušā gadsimta 60.–70. gados un deviņdesmito gadu ekonomisko satricinājumu rezultātā. Tomēr daudzas no šīm vēsturiskajām stacijām turpina savu dzīvi, tikai citā – māju – statusā,» tā grāmatas prezentācijā medijiem Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas vecajā uzgaidāmajā zālē stāstīja Latvijas dzelzceļš (LDz) industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs.

«Dzelzceļā stacijas Latvijā nereti projektētas un celtas kā īpaši lepnas lielo pilsētu vizītkartes, un ir patiesi aizraujoši šajā grāmatā izlasīt, kāds ir gan lepno stacijas celtņu, gan pieticīgāko ēku liktenis mūsdienās, un daudzie pozitīvie piemēri pārsteidz un iepriecina,» saka Altbergs.

Grāmatā Nākamā pietura – MĀJAS apkopots unikāls Latvijas arhitektūras un kultūras mantojums – gan ēkas, kas atgādina īstas lauku muižiņas, gan koka celtniecības šedevri, gan būves, kas līdzinās barakām, gan padomju laika industriālās būvniecības piemēri. Tās ir kādreizējās pasažieru staciju ēkas un dzelzceļnieku kazarmas, kuras pašlaik tiek izmantotas pilnīgi citiem mērķiem un kuras fotogrāfijās un stāstos iemūžinātas jaunajā grāmatā.

Jauno izdevumu interesenti var iegādāties grāmatnīcās Jānis Roze, Valters un Rapa, Globuss, kā arī Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.

Grāmata ir tapusi sadarbībā ar LDz darbiniekiem. Balstoties uz Latvijas dzelzceļa muzeja darbinieku sarakstīto monogrāfiju Dzelzceļi Latvijā un dzelzceļa speciālistu ieteikumiem, izstrādāti bijušo staciju apsekošanas maršruti.

Saistītie raksti

1 komentārs

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas