Par neatbilstošu Satversmei nosaka liegumu par vardarbību sodītai personai kļūt par bērna aizbildni

Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošu Satversmei noteic normu, kas uzliek aizliegumu būt par bērna aizbildni personai, kura tikusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, informē tiesā.

Lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās izskatīšanā ir lieta par tāda bāriņtiesas lēmuma atcelšanu, ar kuru atzīts, ka pieteicējs administratīvajā lietā neatbilst aizbildņa pienākumu pildīšanai, jo izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Tas izdarīts, personai esot nepilngadīgai, un sodāmība tikusi dzēsta.

ST tika lūgts pārbaudīt Civillikuma 242.panta 5.punkta atbilstību Satversmes 96. un 110.pantam.

Civillikuma 242.panta 5.punkts noteic, ka par aizbildņiem nevar būt personas, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, – neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, bet 110.pants, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.

Administratīvā rajona tiesa uzskatīja, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 96. un 110.pantā ietvertās pamattiesības. Šāda pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Tiesa paskaidrojusi, ka pieteicējas laulātais ieguvis bērnu aizbildņa statusu un faktiski bērni jau pusgadu dzīvo viņas ģimenē.

Starp bērniem un abiem laulātajiem esot izveidojusies cieša emocionālā saikne un uzticība. Tomēr tikai ar aizbildnības apstiprināšanu arī pieteicējai tiktu nodrošināta efektīva bērna tiesību īstenošana un ģimenes juridiskā aizsardzība.

ST norādīja, ka Satversmes 96.pants aizsargā gan personas brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, gan ģimeni no nepamatotas iejaukšanās, taču pats par sevi neaizsargā personas vēlmi īstenot konkrēta bērna ārpusģimenes aprūpi. Izskatāmajā lietā Administratīvā rajona tiesa nav norādījusi uz tādiem apstākļiem, kas ļautu secināt, ka notikusi iejaukšanās personas tiesībās uz ģimenes neaizskaramību vai brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem.

Līdz ar to ST izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96.pantam.

Savukārt tiesa secināja, ka Administratīvās rajona tiesas argumenti pēc būtības ir vērsti uz to, ka valsts nenodrošina pienācīgu aizsardzību bez vecāku gādības palikušam bērnam un tādām faktiskām ģimenes attiecībām, kas izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

Satversmes 110.pantā ir noteikts valsts pienākums izveidot ģimenes aizsardzības sistēmu.

Tāpat šajā pantā ietverts arī valsts pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību, atbilstoši bērna vislabākajām interesēm veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē.

Ņemot vērā minēto, ST secināja, ka tai šajā lietā ir jāizvērtē to, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110.pantā noteiktos pienākumus.

ST secināja, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums būt par aizbildni attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret tikumību vai dzimumneaizskaramību. Proti, šis aizliegums attiecas uz plašu situāciju klāstu, dažādiem ar Krimināllikumu aizsargāto interešu apdraudējumiem un atšķirīgu apdraudējuma raksturu un kaitīgumu, bet nepieļauj izņēmumus. Turklāt tas ir noteikts uz mūžu – tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi šis aizliegums ir absolūts.

ST atkārtoti uzsvēra, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības, bet tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus ilgtermiņā. Personas uzvedība laika gaitā var mainīties.

Apstrīdētā norma liedz katrā konkrētajā gadījumā izvērtēt bez vecāku gādības palikuša bērna vislabākās intereses, tostarp bērna interesi palikt ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē – bērna radinieku vai viņam personiski tuvu personu aizbildnībā. No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, pēc būtības ir apsvēris iespēju, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties, kā arī vērtējis nepieciešamību, cik vien tas iespējams, nodrošināt to, ka bērns paliek ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē.

Likumdevējs nav apsvēris arī to, kā šāds aizliegums ietekmē tādu faktisku ģimeņu aizsardzību, kuras izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.

Tādējādi ST atzina, ka likumdevējs nav izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas.

ST secināja, ka bāriņtiesa, ievērojot piesardzības principu, ir spējīga individuāli izvērtēt to, vai konkrētā persona, kas iepriekš izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona, turklāt bāriņtiesa jau pastāvīgi uzrauga to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Šādā individuālas izvērtēšanas procesā bāriņtiesai ir pienākums ievērot arī individuālas pieejas principu bērna viedokļa noskaidrošanā. Tādējādi bērna vislabāko interešu aizsardzību un apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Ņemot vērā minēto, ST atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu, neatbilst Satversmes 110.pantam.

Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību, ST atzina apstrīdēto normu, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu, par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Savukārt attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu, zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas. Iestādei vai tiesai, izvērtējot to, vai personai ir tiesības būt par aizbildni, ir jāveic individuāls apstākļu izvērtējums.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas