BNN jautā | Replika par «paniku» koronavīrusa SARS-CoV-2 dēļ

Dr. phil. Agita Lūse speciāli BNN

Vēlos vērst lasītāju uzmanību uz to, ka panika, iespējams, nav labākais apzīmējums masu noskaņojumiem, kas jaunā koronavīrusa ietekmē pieņemas spēkā daudzviet pasaulē un pēdējās nedēļās arī Latvijā. 

Šis vārds – panika – pandēmijas sakarā bieži ticis piesaukts, kā nekā tam ir sava samērā stabila niša mūsu sarunvalodā. Un tomēr – ja vēlamies skaidrot daudzveidīgās cilvēku reakcijas uz mediju ziņām (kā arī baumām) par vīrusa nesto apdraudējumu tautsaimniecībai, sociālajai labklājībai un katra mūsu veselībai, ir vērts apsvērt, kas tad ir un kas nav panika un kādi apstākļi to izraisa. Šai ziņā svarīgi nošķirt indivīdu un lielāku grupu vai pūļa uzvedību.

Vārdu panika bieži attiecina uz atsevišķa indivīda neadekvātu reakciju uz lielām bailēm – tā var izpausties kā bēgšana, sastingums vai apjukums. Piemēram, masu katastrofas apstākļos cilvēks panikā var mesties bēgt un tieši ar to pakļaut sevi vēl lielākām briesmām. Jāpiebilst gan, ka dažkārt panika var pārņemt cilvēku arī bez acīmredzama iemesla – ne vienmēr to izraisa jau piedzīvota vai gaidāma spriedzes situācija.

Psiholoģijā un psihiatrijā pazīstams termins panikas lēkme, un to attiecina uz atsevišķiem indivīdiem, nevis ļaužu grupām. Latvijā pēdējā desmitgadē par tādām lēkmēm visbiežāk ticis spriests kā par veģetatīvās distonijas izpausmes formu. Šāda individuāla panikas izpausme visbiežāk «neaplipina» ar paniku apkārtējos.

Tādēļ ļoti maz ticams, ka tieši šādas individuāli piedzīvotas baiļu epizodes pašreizējā COVID-19 draudu periodā liktu steigties uz lielveikalu vai aptieku, lai nodrošinātos ar pārtikas, saimniecības preču un medikamentu krājumiem mēnešiem uz priekšu.

Taču par paniku var runāt arī kā par vairākiem indivīdiem kopīgu uzvedību. Viens tādas uzvedības paveids ir finansiālā panika, par ko mēdz runāt ekonomikā, galvenokārt attiecinot to uz darījumiem biržās un bankās. Tādas panikas klātbūtnei šajā gadu tūkstotī ne vienreiz vien esam bijuši liecinieki arī Latvijā, piemēram, kad krahu piedzīvoja Parex banka. Kaut koronavīruss neapšaubāmi nes sev līdzi gan tūlītējas, gan tālejošas ekonomiskās sekas, panikas novēršana finanšu sektorā šobrīd noteikti nav mediju dienaskārtības fokusā.

Vispārīgākā nozīmē kolektīvo paniku, ciktāl šo parādību pētījuši sociālie psihologi, raksturo virkne iezīmju. Pirmkārt, bailes vienlaikus var pārņemt vairākus cilvēkus, kuri konkrētajā brīdī ir kontaktā cits ar citu, un šādā gadījumā viņi visdrīzāk reaģēs līdzīgi vai pat vienādi. Otrkārt, katra konkrētā indivīda baiļu līmeni un to, cik lielus draudus sev viņš vai viņa saskata, vai nu pastiprina vai pavājina no apkārtējiem saņemtie signāli. Treškārt, tiek atmesti parastie uzvedības noteikumi, kas indivīdiem palīdz izvairīties no interešu sadursmēm.

Sociālie psihologi par kolektīvo paniku galvenokārt runā kā par parādību, kas vērojama pūlī, kā arī lielu katastrofu gadījumos. Jāuzsver tomēr, ka šis panikas reakcijas paveids sastopamas visai īpašos apstākļos, proti, kad 1) cilvēki uztver briesmas kā ļoti nopietnas un tūlītējas, turklāt kā ļoti ierobežotus redz 2) ceļus, pa kuriem no tām izvairīties, un 3) laiku, kurā to pagūt.

Pēc psihologu novērotā ir jābūt visiem trim šiem nosacījumiem, lai rastos kolektīvā panika. Taču ir vēl virkne netiešāku cēloņu pūļa uzvedībai, ar kuru starpniecību kāda lielāka cilvēku kopa mēģina formulēt kolektīvu nostāju iepretī konkrētajai situācijai, kā arī tai atbilstīgu rīcību. Šajā nozīmē panisku reakciju uz kādiem draudiem var kāpināt, piemēram, baumas, savukārt bremzēt – aukstasinīga vai pašaizliedzīga nostāja. Tieši ar šo pēdējo kā konkrētajai cilvēku kopai raksturīgas sociālas normas klātbūtni skaidro, kādēļ kolektīva panika neesot pārņēmusi Titānika pasažierus – atšķirībā no daudzu citu grimstošu kuģu pasažieriem.

Ja nerunājam specifiski par pūlim raksturīgo uzvedību, tad, kā rāda pētījumi,

visumā masu katastrofu un posta gadījumos panika nebūt nav cilvēkiem raksturīgākā reakcija – biežāk vērojama neticība, stoiska attieksme vai pat samierināšanās.

COVID-19 pandēmiju noteikti var klasificēt gan kā lielu postu, gan kā masu katastrofu. Tā skar milzīgu skaitu cilvēku visā pasaulē, taču, šķiet, tikai retos gadījumos, raisījusi pūlim raksturīgu uzvedību. Katrā ziņā ne Latvijā, ne mūsu tuvākās kaimiņvalstīs līdz šim nav ticis vēstīts par gadījumiem, kad koronavīrusa draudi būtu pulcinājuši cilvēkus lielākos pūļos konkrētā vietā un laikā, masu noskaņojuma «lipīguma» dēļ būtu pastiprinājuši katra indivīda izjustās bailes un mudinājuši uz impulsīvu, nepārdomātu, savai un citu veselībai kaitējošu rīcību. Tādēļ, manuprāt, nav īsti pamata runāt par to, ka Latvijā cilvēki reaģējuši uz pandēmiju panikas –  individuālas vai kolektīvas – vadīti.

Drīzāk ir pamats runāt par trauksmes izjūtu, kas izplatās konkrētos sabiedrības segmentos, citā vairāk citā mazāk.

Trauksme atšķirībā no bailēm nerodas no kādas konkrētas būtnes, lietas vai parādības konkrētā vietā un laikā, bet gan ir vispārīga un samērā noturīga apdraudētības izjūta bez skaidri nosakāma izraisītāja. Šķiet, pandēmija izraisa daudzos no mums drīzāk trauksmi, ne bailes, jo, ja neskaita atsevišķas profesijas kā infektologi, epidemiologi vai mikrobiologi, lielākajai daļai sabiedrības pandēmijas pirmajās nedēļās vēl ir ļoti ierobežotas zināšanas par koronavīrusa «uzvedību», noturību ārējā vidē un atšķirīgajiem mijiedarbības veidiem ar cilvēka imūnsistēmu.

Tiktāl, ciktāl apzināmies vīrusa cirkulāciju savā pilsētā, ciemā vai pagastā, tiktāl šī acīm neredzamā, ausīm nedzirdamā klātbūtne veido arī visai spēcīgu emocionālu fonu mūsu ikdienas noskaņojumiem un lēmumiem.

Manuprāt, tie gadījumi, kad cilvēki dodas uz lielveikaliem un piekrauj iepirkuma ratus pilnus ar griķiem, sāli un eļļu, skaidrojami ar centieniem kliedēt savā apziņā šo trauksmes fonu.

Neordinārā situācijā, kad arī pieejamā informācija par jaunajiem apstākļiem ir ierobežota vai, vēl biežāk, pretrunīga, cilvēki jūtas nedaudz labāk, kad spēj mērķtiecīgi rīkoties. Jāatzīmē arī šāds kolektīvās uzvedības pētnieku novērojums: ja radušies šķēršļi iedibinātajam organizēšanās veidam un ierastajai uzvedībai, lielākā daļa cilvēku nav īpaši naski likt lietā izdomu un izkopt jaunus rīcības modeļus – drīzāk vērojama pieķeršanās rīcībai, kas piekopta pagātnē, īpaši kādu krīžu periodiem raksturīgajai.

Lai gan šāda stereotipos balstīta rīcība visdrīzāk nav pielāgota jaunajai situācijai, tā tomēr ir rīcība, nevis bezdarbība un kalpo tās veicējiem kā apliecinājums, ka viņi nav gluži bezspēcīgi un ka vairāk vai mazāk kontrolē jauno situāciju. Protams, reakcijas veidus nākas pielāgot, kad pieejams vairāk informācijas un konkrētajā sociālajā grupā (vai varbūt «burbulī»), kam cilvēks pieder, izveidojies gana labi pamatots skatījums, kāda rīcība būtu saprātīgākā.  Tad cilvēkam paveras iespēja pieņemt izsvērtākus, mazāk impulsīvus vai trauksmes vadītus lēmumus.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas