Repše šo to «piemirst» un samelo par savu lomu Liepājas metalurga lietā

Einars Repše

Gandrīz četrus gadus pēc tam, kad 2009. gada 30. decembrī parakstījis valsts galvojumu Liepājas metalurga ņemtajam kredītam Itālijas bankā UniCredit, toreizējais finanšu ministrs, tagadējais Latvijas attīstītājs Einars Repše teic, ka «Valsts kase savā atzinumā par galvojuma izsniegšanu Liepājas metalurgam bija sniegusi visumā pozitīvu un galvojuma izsniegšanu atbalstošu atzinumu».

Repšes patiesā loma valsts galvojuma izsniegšanai uzņēmumam un pašreizējie skaidrojumi, kuros viņš par šo tēmu šo to «piemirst» un šo to samelo aprakstīti L. Lapsas un K. Jančevskas grāmatā Liepājas metalurgs: kam jāsēž, kam jālido, kas varētu tikt izdota aprīļa beigās. Portāls Pietiek publicē fragmentus no šīs grāmatas.

««Biju noskaņots pret galvojuma izsniegšanu, taču bija Saeimas lēmums, galvojums bija paredzēts likumā par valsts budžetu, Valsts kase bija rūpīgi strādājusi un devusi atzinumu, ka šis galvojums ir nepieciešams, sarūpējusi nepieciešamās ķīlas, kas nosedza riskus. Šādos apstākļos es kā finanšu ministrs nevarēju vienpersoniski pārkāpt likumu un uzņemties atbildību par neīstenotas uzņēmuma modernizācijas iespējamām sekām,» skaidro Repše.

Tātad – tagadējais Latvijas attīstības solītājs toreiz noteikti nebūtu parakstījis nekādu galvojumu, taču, pirmkārt, Saeimas lēmums, otrkārt, likums par valsts budžetu, treškārt, pozitīvs Valsts kases atzinums, – neesot viņš varējis «vienpersoniski pārkāpt likumu».

Repše primitīvi melo. Neviens viņam 2009. gada 30. decembrī šo galvojumu parakstīt neliek, protams, ja neskaita ministra paša nezināmos motīvus. Patiesība ir tāda, ka finanšu ministram saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 37. pantu ir tiesības, bet ne pienākums sniegt valsts vārdā galvojumus saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu un šādus galvojumus, kuri iekļauti gadskārtējā valsts budžeta likumā, finanšu ministrs sniedz bez atsevišķa Ministru kabineta lēmuma.

Savukārt tolaik spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi Nr. 513 «Galvojumu sniegšanas un uzraudzības kārtība» skaidri un gaiši nosaka: «Pēc dokumentu izvērtēšanas finanšu ministrs pieņem lēmumu sniegt vai nesniegt galvojumu.» Kas nozīmē – tā ir tikai un vienīgi finanšu ministra izšķiršanās un atbildība.

Repše savukārt pēc Valsts kases atzinuma saņemšanas, kā to vēlāk norāda arī Valsts kontrole, «2009. gada 30. decembrī lēma atbalstīt galvojuma sniegšanu par kopējo summu EUR 85 597 300 jeb Ls 60 158 125 pēc Latvijas Bankas kursa līguma parakstīšanas dienā un parakstīja Valsts kases sagatavotos līguma projektus, neņemot vērā, ka kredītiestāde netika izvēlēta konkursa kārtībā, kā to nosaka normatīvais akts».

Ikvienam interesentam, kurš būtu kaut ieskatījies tobrīd jau vairākus mēnešus publiski pieejamajā Liepājas metalurga 2008. gada pārskatā, rastos pietiekami skaidrs priekšstats – te nu ir uzņēmums, kurš pamazām vien iet uz leju.

Peļņa samazinās, izmaksas palielinās, kapitāla atdeve rūk divus gadus pēc kārtas, nepārdotu ražojumu ir vairāk, pircēju un pasūtītāju parādu – tāpat, palielinās aizņēmumi no kredītiestādēm un arī izmantotie kredītlīniju līdzekļi, piegādātājiem un darbiniekiem tiek maksāts vairāk, ražošanas izmaksās palielinās gan algas, gan materiālu izmaksas, parādās ievērojamas «ar akcionāriem saistītas izmaksas».

Tad vēl samazinās šaubīgo debitoru atgūtās summas, pieaug uzkrājumi šaubīgiem debitoriem, palielinās ar saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi, realizācijas rentabilitāte samazinās no 8 līdz 2,9 procentiem, vairāk nekā dubulti sarūk pašu kapitāla rentabilitāte.

Un tas viss ir tikai tas, ko uzņēmuma gada pārskatā var izlasīt jebkurš interesents. Savukārt potenciālam aizdevējam vai kredīta galvotājam ir nesalīdzināmi apjomīgākas iespējas – protams, ja ir vēlēšanās tādas izmantot.

To, ko Einars Repše, ja vien viņam būtu bijusi kaut mazākā vēlēšanās pārliecināties par to, kam tiek milzīgais valsts galvojums, būtu varējis pieprasīt noskaidrot saistībā ar Liepājas metalurgu, uzskatāmi demonstrē auditoru Ernst & Young Baltic ziņojums Finanšu ministrijai 2013. gada 15. martā par Liepājas metalurga un tā meitas sabiedrību īpašam nolūkam sagatavotā 2008. gada konsolidētā finanšu pārskata revīziju.

Tur var atrast gan to, ka Liepājas metalurgam pirms galvojuma saņemšanas izdevies izrādīties par desmit miljoniem latu vērtīgākam, nekā tas patiesībā bijis, un neviens to nav vēlējies pamanīt, gan norādes uz vēl gandrīz desmit miljoniem latu, kas tāpat «paslēpti» pirms galvojuma saņemšanas, gan to, ka uzņēmumam ļoti nav gribējies aizrauties ar nodokļu maksāšanu. Un tā tālāk, un tā tālāk – bet finanšu ministru Einaru Repši nekas tāds pirms izšķirošā lēmuma neinteresē.

Taču pat Valsts kases 2009. gada 30. decembra atzinumā par Liepājas metalurgu atrodams pietiekami daudz biedējošas informācijas. Vai ministrs to visu tāpat kā Valsts kontroles tagad uzskaitītos pārkāpumus gluži vienkārši «nepamana» – vai arī negrib pamanīt?

Einara Repšes stāstiņš par Valsts kases atzinumu, kas vienā brīdī esot apgriezis pretējā virzienā viņa skatu uz galvojumu, ir vairāk nekā nenopietns. Gan viņa draugi, gan pretinieki ir vienisprātis – ja šis cilvēks kaut ko ir ieņēmis galvā, ir gandrīz neiespējami likti viņam mainīt domas.

Lūk, kā to, piemēram, raksturo Juris Pūce – izbijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, kurš tāpat ieguldījis savu artavu Liepājas metalurga krahā un pēc skandalozas izlidošanas no valsts amata kopā ar Einaru Repši ir partijas Latvijas attīstībai dibinātāju pulkā:

«Einars Repše ir vīzijas cilvēks ar stratēģisku skatienu, kurš redz kopsakarības. Vairāk stratēģis, nekā taktiķis. Sarunās ar cilvēkiem, domāju, viņš ir ļoti elastīgs. Sarunās parasti vairāk klausās, nekā runā.

Ja viņam par kaut ko ir pārliecība, tad mainīt viņa viedokli ir ļoti grūti. Tikai ar argumentiem. Viņš ir daudz lasījis un daudz zina, tādēļ jāprot ļoti labi argumentēt. Ar viena dokumenta izlasīšanu domu maiņai, domāju, ka nepietiks. Es nedomāju, ka no viņa var sagaidīt ekspromta viedokļa maiņu. Varbūt tikai ilgākā laika posmā un ar spēcīgiem argumentiem.»

Kas un kādā formā ir spējis efektīvi motivēt Einaru Repši uz šādu «viedokļa maiņu», nez vai kādreiz būs pilnīgi skaidrs, – it īpaši ņemot vērā viņa tuvību ar Latvijas tālaika galveno korupcijas apkarotāju Jutu Strīķi. (Kaut ļoti izteiksmīgas ir Kirova Lipmana vēlāk izteiktās aizdomas: «Man nemaz šaubu nav, ka tur bija uzpirkšana. Cik vajadzēja samaksāt tiem, kas iedeva to galvojumu?!»)

Skaidrs ir viens: Einars Repše galvojumu paraksta drudžainā steigā – ja ticēt viņa versijai, vienas vienīgas dienas laikā viņš saņem apjomīgo Valsts kases atzinumu, to izlasa, izvērtē, rezultātā maina savu līdzšinējo negatīvo nostāju Liepājas metalurga galvojuma lietā un tai pašā 2009. gada 30. decembrī paraksta uzņēmuma tik kāroto dokumentu.

Tas notiek pašā pēdējā brīdī – vēl tikai viena diena, un astoņdesmit pieci miljoni Latvijas valsts un tās nodokļu maksātāju naudas Liepājas metalurgam un tā saimniekiem šādas totālās bezatbildības un droši vien jau arī visprastākās korupcijas ķēdes rezultātā, visticamākais, nekad netiktu. Bet – pateicoties personiski Einaram Repšem, tiek.

Ja ticēt pašam Einaram Repšem, dažās stundās atzinumu esot izlasījis ne tikai viņš viens pats. «Pēc tam to, ko bija sagatavojusi Valsts kase, es lūdzu pārbaudīt Finanšu ministrijai, kas izstrādātajā dokumentu paketē neatrada neko peļamu. Un tad es vēl papildus palūdzu ieskatīties dokumentos saviem padomniekiem. Viņi arī atzina, ka viss izskatās pietiekami labi un valsts intereses ir pietiekami nodrošinātas,» jau pēc uzņēmuma kraha taisnojas galvojuma izsniedzējs. To, kā viss aprakstītais fiziski iespējams dažu stundu laikā, viņš gan nevēlas paskaidrot.

Un, ja kādam nepietiek ar šiem faktiem, te ir vēl viens – jau pilnīgi neapstrīdams. Tātad – Einars Repše apgalvo, ka «viņš līdz pat pēdējam brīdim nav bijis noskaņots pozitīvi par valsts galvojuma izsniegšanu Liepājas metalurgam, līdz nebija saņēmis pozitīvo Valsts kases atzinumu».

Valsts kases atzinums, kā zināms, datēts ar 2009. gada 30. decembri. Tieši pēc tā saņemšanas Einars Repše arī esot mainījis savu līdz tam noraidošo nostāju un tai pašā 30. decembrī galvojumu parakstījis.

Taču, rau, kāda lieta – Finanšu ministrijas dokumentos atrodama arī Einara Repšes vēstule, kurā viņš, runājot par sevi trešajā personā, UniCredit oficiāli apliecina: «Galvojuma līgumu Galvotāja vārdā parakstīs Einars Repše, Latvijas Republikas finanšu ministrs.»

Un… kā izrādās, šī vēstule ir datēta jau ar 29. decembri, tā skaidri apliecinot – viss, ko Einars Repše tagad, pēc Liepājas metalurga kraha stāsta par savu negatīvo nostāju pret galvojuma izsniegšanu, ko mainījis tikai Valsts kases pozitīvais slēdziens, ir nekas cits kā meli.

Patiesībā jau dienu pirms Valsts kases slēdziena saņemšanas Einars Repše itāliešiem ir oficiāli, ar savu parakstu apsolījis – galvojums tiks parakstīts, to izdarīs viņš pats, un viss būs labākajā kārtībā.

30. decembrī tieši Einars Repše ir arī tas, kurš paraksta komercķīlas līgumu. Tā parakstītāji no Liepājas metalurga puses ir Sergejs Zaharjins un Iļja Segals, – un šajā līgumā nav ne vārda par to, ka kredīta saņēmēji ieķīlātu savu personisko mantu vai kaut vai savas akcijas.

(..) Visbeidzot, tiešām interesanti, ka vēl 2010. gada janvāra beigās UniCredit, saņēmis visus līgumus un galvojumus, vienalga bažīgi apjautājas Finanšu ministrijai – vai tiešām viss ir kārtībā un vai gadījumā nav vajadzīga jauna Eiropas Komisijas atļauja. Un 15. februārī Einars Repše steigšus raksta vēl vienu vēstuli – esiet mierīgi, priecājieties par saņemto naudu un galvojumu, viss ir labākajā kārtībā,» liecina topošās grāmatas fragments.

102.000.102.6619

Saistītie raksti

2 KOMENTĀRI

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas