SARUNA | Unastyle dibinātāja Una Bernatoviča atklāti par dzīvi, profesiju un sevi pašu

Dzīve – vārds ar pieciem burtiem un ar tik lielu vērtību. Ar kāpumiem un kritumiem, ar smiekliem un asarām. Ir taču tik jauki, ka var apsēsties un nedaudz atgriezties sākumpunktā, saprast, kas bijuši tie dzīves nozīmīgie lēmumi, kas ir tas dzinulis, kas velk uz priekšu un neļauj atslābt. Ņemot vērā, ka pirmdien, 8.martā, atzīmējām Starptautisko sieviešu dienu, Rīta kafija sarunājās ar Unu Bernatoviču – skaistuma un sievišķības nozīmīgu ikonu Latvijas stilistu un vizāžistu vidū.

Jāpiemin, ka Unai tuvojas dubultsvētki – viņai šī gada aprīlī apritēs 55, kā arī imidža skolai-studijai Unastyle šogad apritēs jau 15 gadu!

Una ir ambicioza, praktiska, prasīga, iedvesmojoša un skaista sieviete, kuras dzīves ceļš nemaz nav bijis tik rožains. Arī viņai ir bijis jāizcīna sava vieta zem saules, jāpierāda sevi gan darbā, gan ģimenes dzīvē, viņai arī bija jābūt gan mammai, gan tētim vienā personā, jo vīrs ir jūrnieks, arī Una nav iztikusi bez kāpumiem un kritumiem savā dzīvē. Kā viņai izdevies dibināt savu skolu, izveidot savu zīmolu, startēt nozīmīgos skaistumkopšanas konkursos, būt par labu mammu saviem bērniem un sievu savam vīram, to Una ir ar mieru pastāstīt atklātā sarunā.

Izrādās, ka Una, ko tik bieži esam redzējuši TV ekrānos, nākusi no Līvāniem. Jautājot, kāda tad bija mazā Una, viņa stāsta: «Es biju dabas bērns, dzīvoju laukos pie vecmāmiņas, izbaudīju savu laiku vienatnē ar dabu. Bērnībā patiesībā tā īsti ne par ko nesapņoju, par ko es varētu kļūt, kad izaugšu liela.»

Šķiet, tik interesants atklājums, ka sieviete, kurai joprojām ir tik steidzīgs dzīves ritms, sava skola un pat savs zīmols, bērnībā nesapņoja, bet baudīja dabu.

Skaidrs, ka neviens uzreiz neielec ne uzņēmēja, ne direktora kurpēs, tāpēc arī jautājums Unai – kāda bija viņas pirmā profesija?

«Es vienmēr esmu bijusi praktisks cilvēks, arī vecāki mani mudināja izvēlēties kaut ko, kas man pašai dzīvē noderēs. Skolas laikā izvēlējos kļūt par šuvēju, tā bija mana pirmā profesija.» Una ilgus gadus nostrādāja Rīgas Modēs, pēcāk viņai arī bija savs šūšanas ateljē mājās. 

Taču vēl, paturpinot par jaunības dienām, Una atklāj, ka vienmēr bijusi arī muzikāla. Mācījusies mūzikas skolā, dziedājusi gan ansambļos, gan koros, gan arī spēlējusi akordeonu. Un, rau, akordeonu rokās turējusi vēl pavisam nesen, pirms diviem gadiem, kad svinēja mammas 70 gadu jubileju. «Bērni, mazbērni un mazmazbērni – visi kopā muzicējām par godu mammai.»

Kultorgs gan skolā, gan klasē

Gremdējoties vēl atmiņās, Una saka: «Ak, vienu gan atceros, ļoti gribēju kļūt par kultūras darbinieku pusaudža gados. Es biju kultorgs skolā un klasē. Es patiesībā esmu kautrīga un man pat joprojām ir bail uzstāties publikas priekšā, bet es organizēju skolā lielos pasākumus, tāpēc gribēju stāties kultūras darbinieku tehnikumā, bet vecāki mani atrunāja.»

Šķiet, ka tīņu gadus neviens nevar pārdzīvot bez jaunības maksimālisma, ambīcijām – tā tas bijis visos laikos. Arī Una atminas, ka ceļš uz Rīgu nav bijis viegls, bijis jāpacīnās, lai vecāki tam piekristu, un kas zina, ja toreiz Una nebūtu tik ļoti vēlējusies uzsākt savu dzīvi, pārceļoties uz Rīgu, vai viss būtu tā, kā tas ir tagad?

Meitene no mazpilsētas nu devās iekarot Rīgu!

Una mācījās par šuvēju, paralēli tam turpināja attīstīt sevi muzikāli, dziedot ansamblī, apceļojot dažādas Latvijas pilsētas, un muzicēja arī ārpus valsts robežām. Taču kā skaistumkopšana ienāca Unas dzīvē?

Tagad liela daļa sieviešu nevar iztēloties savu ikdienu bez tonālā vai Bb krēma, bet pirms 30 gadiem par to pat nedomāja, jo gluži vienkārši nekas nebija pieejams. Una arī atklāj, ka pati sākusi lietot dekoratīvo kosmētiku ļoti vēlu:

«Jāsāk jau ar to, ka mana mamma nekrāsojās. Domas par skaistumkopšanu man vispār nebija, jo bija taču tādi laiki, ka neko dabūt nevarēja, man tas absolūti nebija aktuāli.»

«Sāku izmantot dekoratīvo kosmētiku pirms 30 gadu vecuma, kad es aizgāju uz krāsu un stila konsultāciju, kas laikam arī bija mana pirmā nopietnā saskare ar šo jomu, kurā uzzināju ļoti daudz jauna.»

«Jāsaka tā, man nebija ne mērķis būt par skolotāju, ne savu skolu dibināt. Viss notika kaut kā spontāni. Patiesībā dzīve mani pati ved, es vien pieņemu vai noraidu sev sniegtās iespējas.»

27 gadi skaistumkopšanas jomā

Kopš brīža, kad Una sāka strādāt skaistumkopšanas jomā, pagājuši 27 gadi. «Es aizsāku ar Amerikāņu firmu Beauty for all seasons, kas tai laikā bija ienākusi Latvijā, un aizgāju pati uz savu pirmo konsultāciju pie krāsu un stila konsultanta.»

Man viss šķita tik interesants, zināšanas par make up, ādas kopšanu, apģērbu, proporcijām, frizūrām un aksesuāriem, vesels komplekss tika piedāvāts. Man kā šuvējai tas bija absolūts jaunums, nevarēju saprast, kāpēc skolā, kur mācījos par šuvēju, man to nemācīja, kāds apģērbs padara slaidāku, garāku, kas nomaskētu figūras defektiņus.

«Arī es nekad neesmu bijusi ideāla, man ir mazs augums – 157cm un formas, arī es esmu kompleksojusi ar savu augumu, tāpēc bija žēl, ka es šos knifus nezināju ātrāk. Priekš manis šī konsultācija patiesi bija kā Amerikas atklāšana, saņēmu grāmatu, kur varēja uzzināt ieteikumus par figūras korekciju, kādas krāsas man piestāv, kāda frizūra man varētu būt piemērota. Un tad man konsultante vaicāja, vai es pati nevēlos ar šo nodarboties?»

«Es tai laikā biju dekrēta atvaļinājumā. Aizgāju mājās un stāstīju vīram, ka ir tāds komplekts, ko varētu nopirkt, ka es to vēlētos. Es šo sarunu ļoti labi atceros. Vīrs man jautāja, cik tas maksā. Un es bailīgā balsī atbildēju – 1 600 dolāru, tai laikā tā mums bija milzīga nauda, mēs gribējām pirkt mašīnu. Paldies jāsaka manam vīram, kurš mani toreiz tomēr atbalstīja un leca ar mani šajā avantūrā.»

Par to, kā tālāk attīstījās Unas karjera, kas ir viņas jaunākais sasniegums, lasiet portālā Rītakafija.lv.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas