SARUNA | Vardarbība ir sabiedrības kopēja problēma, tā nav privāta lieta

Kaimiņš dzird, ka aiz sienas regulāri dzirdamas skaļas vārdu pārmaiņas, reizēm plīst trauki, reizēm dzirdamas skaļas raudas un kliedzieni – gadu gadiem… Līdz dienai, kad kaimiņš piezvana atbalsta tālrunim noziegumos cietušajiem 116006. Šis bija pirmais solis – cilvēks, kuram nebija vienalga. Iespējams, kaimiņš izglāba kaimiņienei dzīvību! 

Pirmdien, 22.februārī, norisinājās Eiropas diena noziegumos cietušajiem. Tāpēc arī Rīta kafija vēlas vērst lasītāju uzmanību uz atbalsta iespējām noziegumos cietušajiem. Dzīvē gadās visādi, vai ne? Taču ir jāprot sevi aizsargāt, jāzina savas tiesības.

Šīs  nedēļas saruna ar atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem vadītāju Raivo Vilcānu, kurš pastāstīs par to, kādu palīdzību cilvēks var iegūt, zvanot uz 116006, kāda aina ieskicējas, ikdienā atbildot uz cietušo zvaniem, kurš ir izplatītākais nozieguma veids Latvijā un kas tiek darīts, lai to mazinātu.

Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem pastāv jau no 2016.gada. Tā ir bezmaksas anonīma pieeja psiholoģiskam un informatīvam atbalstam noziegumos cietušajiem.

Jāpiemin, ka dažkārt akciju ietvaros ir iespēja aprunāties arī ar juristiem, kuri sniedz juridiskas konsultācijas.

Pagājuši jau pieci gadi, kopš tālruņa numurs 116006 ir aktīvs, tā vadītājs ieskicēs statistisku ainu, lai paskaidrotu šādas atbalsta sistēmas nepieciešamību. «Pieprasījums viennozīmīgi ir pieaudzis. Salīdzinot konsultāciju skaitu 2019.gadā un 2020.gadā, konsultāciju skaits pieauga par 250%. Pērnajā gadā sniedzām 6 013 konsultāciju. Mums ir arī čata platforma cietusajiem.lv, kur ir iespējams uzdot savu jautājumu konsultantam darbalaikā. Arī šeit ir bijis liels pieaugums – 210%, tas skaidrojams ar to, ka ir daļa cilvēku, kuri baidās zvanīt, kā arī čata platforma ir aktuāla tiem, kuriem ir dzirdes vai runas problēmas.»

Telefona numura un čata darbalaiks – katru dienu no pulksten 12.00 līdz 22.00.

Konsultācijas sniedz speciāli apmācīti cilvēki

Šie ir īpaši apmācīti cilvēki, kuri specializējušies tieši krīzes psiholoģijā, taču šie speciālisti tiek papildus apmācīti informatīvā atbalsta sniegšanā. Te ir runa, piemēram, par citām organizācijām un iespējām. Tāpat dažkārt cilvēkam nav skaidrs, kā noritēs process, ja viņš aizies uz policiju. Tad mēs varam iepazīstināt arī ar to. Jo arī šī neziņa reizēm baida un ir par iemeslu tam, kāpēc cietušie nevēršas pēc palīdzības.

Ja vēl ieskicējam statistikas datus, tad būtiski norādīt, ka 57% gadījumos zvanītājs veicis zvanu akūtas vai hroniskas krīzes stāvoklī. Kāpēc to ir būtiski norādīt? Vadītājs stāsta: «Krīzes stāvoklis ietekmē rīcībspēju, cilvēks reizēm neredz risinājumu, tāpēc ir ļoti būtiski saņemt psiholoģisku palīdzību – kaut elementāri izrunāt. Tiek panākts, ka cilvēks pēc palīdzības saņemšanas ir spējīgs pieņemt lēmumus, saņem spēkus vērsties pēc palīdzības.»

Interesanti, vai tu, lasītāj, krīzes situācijā vērstos pie atbalsta tālruņa konsultanta? Uz šo jautājumu aicināsim atbildēt katrs pats sev, skaidrs, ka tā būtu darīt vispareizāk, taču, vai tā tas notiek visos gadījumos, noteikti, ka nē. Tāpēc jautājums R.Vilcānam – kā cilvēki par jums var uzzināt, lai, iespējams, citos apstākļos meklētu palīdzību, zvanot atbalsta tālrunim?

«Paldies, ļoti labs jautājums. Sabiedrību mēs informējam mūsu mājaslapā cietusajiem.lv, kā arī sociālajos tīklos, vienmēr esam atvērti intervijām, lai mūs sadzird, ka mēs varam palīdzēt. Tāpat mēs informējam dienestus un citas nevalstiskās organizācijas, arī tā cilvēki pie mums nonāk. Būtiski pieminēt, ka daļā gadījumu zvana tuvinieki, lai izstāstītu par cietušo, atrastu veidu, kā runāt ar cietušo, lai viņš vēršas pēc palīdzības. Vēlāk arī saņemam zvanu no cietušā.»

Sarunai ar speciālistu  nav ierobežots laiks

Jautājot, vai sarunai ir ierobežots laiks, R.Vilcāns norāda, ka nē. «Reizēm tā ir pat stunda. Turklāt daļa zvanītāju zvana atkārtoti, lai pastāstītu par rezultātiem, vai arī par to, kas nav izdevies.»

Vilcāns gan atgādina, ka šis tālruņa numurs nav ierobežots uz konkrētu noziegumu.

Būtiski ir arī tas, ka «mēs esam anonīmi, mēs neierakstām sarunas, mēs neglabājam informāciju, mēs neierobežojam cilvēku ar laiku, kādā ir jāizstāsta situācija. Mēs varam situācijas pārrunāt detaļās. Anonimitāte ir liels pluss, jo uz policiju bieži vien neiet tieši tāpēc, ka viņiem ir bail, ko par viņiem padomās, vai maz tā ir problēma u.tml.,» paskaidro vadītājs.

Pilnu interviju varat lasīt portālā Rīta kafija.

Saistītie raksti

ATBILDĒT

Lūdzu, ievadiet savu komentāru!
Lūdzu, ievadiet savu vārdu šeit

Ziņas