Katrs trešais skolēns vismaz reizi mēnesī iebiedēts un tikpat daudzi tikuši fiziski aizskarti, vēstīts 2019.gadā publicētajā UNESCO publikācijā Ko slēpj skaitļi: izbeidzot vardarbību skolās (Behind the Numbers: Ending School Violence and Bullying).

Ziņojumā, kas publicēts 2019.gadā Izglītības pasaules forumā, Londonā, pētnieki atklāj, ka katru trešo skolēnu (32%) vismaz reizi mēnesī skolasbiedri ir iebiedējuši un tikpat daudz skolēnu ir tikuši aizskarti fiziski. Tiek norādīts, ka fiziskā vardarbība ir visbiežāk sastopamais vardarbības veids daudzos pasaules reģionos, izņemot Ziemeļameriku un Eiropu, kur izplatītāka ir psiholoģiskā vardarbība. Secināts, ka fiziska vardarbība ir ierastāka zēnu vidū, turpretī meitenes biežāk saskaras ar psiholoģisko vardarbību. Otrajā vietā pēc fiziskās vardarbības, ir seksuālā vardarbība, kas izpaužas kā seksuāla rakstura aizskaroši joki, komentāri vai žesti. Aizvien pieaug vardarbība tiešsaistē un mobilajās ierīcēs. Biežāk tiek apvainoti tie bērni, kas tiek uztverti kā atšķirīgi, savukārt fiziskais izskats ir visizplatītākais vardarbības cēlonis, kam seko otrs biežākais iemesls – rase, tautība vai ādas krāsa, vēsta pētnieki.

«Vardarbība būtiski ietekmē kā bērna garīgo veselību, tā arī dzīves kvalitāti un akadēmiskos sasniegumus. Piemēram, skolēni, kurus biežāk apceļ un aizskar, retāk apmeklē skolu un uzrāda sliktāku sniegumu mācībās,» norāda UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) Izglītības sektora vadītāja Ilze Dalbiņa.

«Pirmsskola ir pārsteiguma mirklis, kad vecāki uzzina daudz ko jaunu par savu bērnu, viņa saskarsmes prasmēm sadarbībā ar vienaudžiem, spēju risināt problēmas, tikt galā ar frustrāciju un citām sociālajām prasmēm. Pirmās izglītības iestādē parasti tiek pamanītas uzvedības problēmas, un ir svarīgi saprast, ka tas vienmēr jāuztver kā sauciens pēc palīdzības. Visiem uzvedības traucējumiem neatkarīgi no diagnozes ir iespējams palīdzēt ar pedagoģijas instrumentiem, taču nereti pedagogiem nepietiek zināšanu un instrumentu situāciju risināšanai,» norāda Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa, atsaucoties uz 2016.gada ziņojumu Vardarbības anatomija.

Bērziņa arī iezīmē vardarbības veidus skolās: pirmkārt, izglītojamā vardarbība pret izglītojamo; otrkārt, izglītojamā vardarbība pret pedagogu; treškārt pedagoga vardarbība pret pedagogu; ceturtkārt, pedagoga vardarbība pret izglītojamo; arī vecāku vardarbība pret izglītojamiem un pedagogiem.

«Jebkurš bērns ar uzvedības problēmām ir bērns ar speciālām vajadzībām neatkarīgi no diagnozes esamības vai neesamības. Vardarbībai var būt arī cieša saikne ar garlaicību: bērni nezina, kā strukturēt savu brīvo laiku izglītības iestādēs. Skola bez vardarbības – tā ir iespēju radīšana, vides pielāgošana, pozitīvu aktivitāšu nodrošināšana, jēgpilnas stundas veidošana atbilstoši katra spējām. Un, protams, drošas vides veidošana, ieskaitot agrīnu vardarbības un neiecietības signālu atpazīšanu,» teic Bērziņa.

Savukārt Dalbiņa uzsver: «Pētījums liecina, ka vardarbība samazinājusies tajās valstīs, kuras ir apņēmušās veicināt drošu un pozitīvu skolas klimatu un klases vidi, kas veido efektīvas sistēmas skolu vardarbības uzraudzībai, kā arī nodrošina apmācību un atbalstu pedagogiem, atbalstu vardarbībā cietušajiem skolēniem. Redzams, ka tieši apņemšanās problēmu risināt valstiskā, politiskā līmenī ar spēcīgu tiesisko pamatu ir ceļš, kā mazināt vardarbību skolās.»

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Dita Nīmante, kas Latvijas skolās jau vairākus gadus strādā ar sistēmisko prevencijas un intervences programmu pozitīvas, drošas un atbalstošas skolas vides radīšanai un skolēnu pozitīvai disciplinēšanai – APU jeb Atbalsts pozitīvai uzvedībai, ir pārliecināta: «Lai gan katram skolotājam ir savi paņēmieni, kā viņš disciplinē skolēnu, jāatzīst, ka skolotājiem skolās trūkst zināšanu un prasmju, kā vienoti visai skolai veicināt skolēnu pozitīvo uzvedību. Latvijas Universitātes veiktais pētījums apliecināja, ka, vienoti visai skolai strādājot, atbalstot skolēnu pozitīvo uzvedību, ievērojami samazinās visa līmeņa uzvedības pārkāpumi, tai skaitā arī vardarbība, uzlabojas attiecības gan starp bērniem, gan bērniem ar skolotājiem un skolotājiem savā starpā, kā arī samazinās skolas kavējumi.» Viņasprāt, ir skaidrs, ka ir iespējams mainīt skolas kultūru, visiem skolotājiem sadarbojoties. Tāpat esot skaidrs, ka tās ir konkrētas metodes, kas pedagogam jāapgūst, kā arī jāsāk tās pielietot savā pedagoģiskajā darbībā. «Bez tā brīnumi nenotiks un pats par sevi nekas nemainīsies. Skolotāji pirmkārt apgūst, kā preventīvi darboties, lai nepieļautu skolā uzvedības pārkāpumus, iemācās atpazīt uzvedības pārkāpumus, tai skaitā vardarbību, kā arī vienojas par skolotājiem vienotu algoritmisku rīcību uzvedības pārkāpumu gadījumā. Pozitīvas uzvedības veicināšana ir viens no ikviena skolotāja uzdevumiem. Pētījumi pierādījuši, ka skolēnu uzvedība ir cieši saistīta ar skolēnu mācību sasniegumiem. Tātad ikkatrs no mums – gan vecāki, gan skolotāji – būtu ieinteresēti atbalstīt bērnu pozitīvo uzvedību, cieši kopā strādājot ar šiem jautājumiem. Mēs visi taču vēlamies vienu, lai mūsu bērni ir sekmīgi gan skolā, gan vēlāk dzīvē,» norāda Nīmante.

UNESCO publikācijā analizēti kvalitatīvie un kvantitatīvie dati no 144 pasaules valstīm, sniedzot pašreiz aptverošāko situācijas raksturojumu un analizējot tendences globāli un reģionāli.

Publikācija Ko slēpj skaitļi: izbeidzot vardarbību skolās ir viens no UNESCO veikumiem kampaņā Droši mācīties (Safe to Learn), jaunai iniciatīvai, kas veltīta vardarbības izbeigšanai skolās, nodrošinot bērniem iespēju brīvi mācīties un sasniegt savus dzīves mērķus. Iniciatīvu īsteno UNESCO sadarbībā ar UNICEF, Apvienotās Karalistes Starptautiskās attīstības departamentu un ANO Meiteņu iniciatīvu (UNGEI).