Informāciju sagatavoja: Thierry Marembert un Aaron Bass, advokāti
Pēc 11. septembra terora aktiem Rietumu pasaule piedzīvoja bezprecedenta brīvību ierobežojumu vilni. Patriot Act, Gvantanamo, stingrie pretterorisma likumi – tie visi parādīja, kā “brīvā pasaule” savas vērtības var upurēt baiļu vārdā. Šodien, līdzīgu ētisku un juridisku dilemmu rada Eiropas Savienības sankciju politika Ukrainas kara kontekstā.
Jau 2022. gadā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena šo karu nosauca par “karu pret mūsu vērtībām un nākotni”. Un tomēr — pēc četriem gadiem mēs joprojām klusējam par ES veiktajiem pasākumiem, sevišķi — individuālajām sankcijām.
Vairāk nekā 2 400 cilvēku ir tikuši pakļauti sankcijām, bieži bez skaidriem pierādījumiem un atbilstošas tiesiskās kontroles.
Sankcijas tiek piemērotas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 215. pantu, kas ļauj noteikt “ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām, grupām vai nevalstiskiem subjektiem”. Tomēr šis formulējums ir tik vispārīgs, ka padara iespējamu patvaļīgu cilvēku tiesību ierobežošanu, bez iepriekšējas kontroles un gandrīz bez iespējām tās apstrīdēt. Arī šobrīd nav noteikts, kuras tiesības var tikt ierobežotas un pret ko tieši šie pasākumi drīkst būt vērsti.
Kāds ir rezultāts? No sākotnēji saprotamas pieejas – sankcionēt autoritāru režīmu pārstāvjus un viņu tiešos atbalstītājus –, mēs esam nonākuši pie tā, ka par sankciju upuriem kļūst cilvēki, kuriem nav pierādāmas saistības ar Krievijas režīmu. Tiek radīts jauns sankciju kritērijs – “ietekmīgs uzņēmējs”. Sākotnēji tas attiecās uz personām, kuras darbojas nozarēs, kas finansē Krievijas valdību, bet nu pietiek būt “nozīmīgam uzņēmējam”, lai nonāktu sankciju sarakstā.
Viens no ilustratīvākajiem piemēriem ir Pjotrs Avens – uzņēmējs, kurš tika iekļauts sankciju sarakstā 2022. gadā. Divus gadus vēlāk Eiropas Savienības tiesa atzina visus apvainojumus par nepamatotiem. Tomēr ES Padome no jauna piemēroja sankcijas, šoreiz norādot uz viņa mazākuma daļām kādā bankā, kuras viņš jau bija pārdevis. Šo pārdošanu apstiprināja lielākā daļa dalībvalstu, tomēr Latvija bloķēja lēmuma pieņemšanu iekšpolitisku apsvērumu dēļ. Rezultāts? Avens joprojām ir sankciju sarakstā – nevis par darbību Krievijā, bet par to, ka no tās izstājās.
Tikmēr Eiropas Savienība bez paskaidrojumiem atceļ sankcijas pret Krievijas sporta ministru, bet ignorē lielu Krievijas uzņēmumu vadītājus un ārzemju uzņēmējus, kuri aktīvi darbojas Krievijas tirgū. Kāda ir loģika? ES apgalvo, ka šādi tiek destabilizēta Krievijas ekonomika. Bet kā tieši Krieviju destabilizē kāda villa Eiropā, kas tiek iesaldēta?
Vēl satraucošāk — dažkārt sankcijas tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kā tas bija Mihaila Fridmana bijušās sievas vai autosportista Ņikitas Mazepina gadījumā. Šāda “kolektīvā vaina” atgādina totalitāro režīmu praksi un pārkāpj starptautisko tiesību pamatprincipus.
Sanāk, ka “ierobežojošie pasākumi” vairs netiek izmantoti, lai ietekmētu situāciju Ukrainā, bet gan lai apmierinātu atsevišķu valstu politiskās ambīcijas un vēlētāju noskaņojumu. Tā kļūst par ekonomisku ķīlnieku praksi.
Un šeit vairs nav runa tikai par Krievijas pilsoņiem. Ir runa par to, kāda būs Eiropas Savienība nākotnē. Vai mēs pieļausim, ka Padome var bez ierobežojumiem noteikt sankcijas, neizvērtējot pierādījumus un nerēķinoties ar cilvēktiesībām? Vai Eiropa kļūs par politiskās patvaļas platformu.
Kā rakstīja Žans Monē: “Eiropa tiks veidota krīžu laikā un būs to risinājumu summa.” Ja mēs šobrīd nespējam izveidot skaidrus, taisnīgus kritērijus sankciju piemērošanai, mēs riskējam ne tikai ar upuru netaisnību, bet arī ar pašas Eiropas projekta sabrukumu.
Lasiet arī: Avens lūdzis sākt kriminālprocesu pret Braži par neslavas celšanu
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!