Neskatoties uz pieaugošo pieprasījumu pēc brīvpieejas pētnieciskajiem datiem, nodokļu maksātāju sponsorētie pētījumi nereti ir nepieejami sabiedrībai, un atrodas aiz miljadus pelnošas industrijas maksas vārtiem, raksta Igaunijas medijs “ERR News.”
Līdzās tehnoloģiju gigantiem (kā “Google”), kas pelna miljardus, pastāv arī mazāk redzama industrija, kas strādā tāda uzņēmējdarbības modelī, kas rada ētiskas dabas jautājumus. Tā ir pētnieciskā publicistika. Lielie izdevēji pelna miljardus eiro, pārdodot pētījumus atpakaļ universitātēm, kas tos veikušas. Universitātēm, kas ar valsts budžeta līdzekļiem apmaksājušas visu pētījuma gaitu – no zinātnieku algām līdz pat pildspalvām.
Daudzi zinātnes entuziasti ir saskārušies ar situāciju, kad daudzsološs raksta nosaukums aizved uz maksas vietni, kur par pieeju informācijai jāmaksā pat vairāki desmiti eiro. Tas rada jautājumu – kādēļ vēlreiz jāmaksā par pētījumu, kuru pastarpināti apmaksājusi arī sabiedrība. Saskaņā ar Igaunijas Pētniecības padomes (ETAg) datiem, 2023.gadā brīvpieejā bija 68% ar Igauniju saistītās zinātniskās publikācijas, Tas ir ievērojams pieaugums kopš 2018.gada, tomēr līdz pilnīgi brīvi pieejamiem pētnieciskajiem materiāliem vēl ejams tāls ceļš.
Jautājums ir aktuāls visā pasaulē. Par spīti spiedienam no pētnieku un citu ieinteresēto puses, risinājuma meklējumi ir lēni un sarežģīti, un saduras zinātniskās ētika, ekonomiskās intereses un dziļi iesakņojusies starptautiskā prakse.
Lielākais šķērslis, kā daudzviet, ir nauda.
ETAg stratēģiskās analīzes nodaļas vadītājs Marko Pīrso (Marko Piirsoo) norādīja, ka visu Igaunijā veikto pētījumu padarīšana par brīvpieejas materiāliem ik gadu izmaksātu sešus miljonus eiro. Pētniecības sistēmai tādu līdzekļu nav, un kopējais ikkadējais finansējums ir vien desmit miljoni eiro.
Ņemot vērā finansiālos un strukturālos ierobežojumus, Igaunija nav pievienojusies starptautiskajai iniciatīvai “Plan S”, kas tiecas panākt, ka sabiedrības finansētie pētījumu nekavējoties ir pieejami visiem. Lai gan Pīrso pricipiāli atbalsta šo ideju, viņš arī norādīja, ka tam būtu nepieciešams ievērojams līdzekļu daudzums.
Vidējās zinātniskā raksta apstrādes izmaksas (APC) ir ap 4000 eiro, bet augstākā līmeņa zinātniskajiem žurnāliem, piemēram, “Nature,” tās var pārsniegt pat 10 000 eiro. Pat tad, ja atrastos finansējums, Igaunija nevar vienatnē atrisināt pieejamības problēmu. Zinātniskais darbs pēc būtības ir starptautisks, un liela daļa Igaunijas zinātnieku strādā kopā ar sadarbības partneriem no citām valstīm. 2023.gadā no 3487 Igaunijā publicētajiem zinātniskajiem rakstiem 2329 bija kopdarbs ar citu valstu pētniekiem. Pīrso paskaidroja, ka ierobežojumu ieviešana igauņiem nozīmētu konkurētspējas samazināšanos. Viņš piebilda, ka
ir teju neiespējami panākt, ka, piemēram, ASV zinātnieki publicētu brīvpieejas rakstu,
ja vien to neprasa finansējuma devējs.
Igaunijai gan nav valstiska līmeņa politikas pārejai uz brīvu pieeju zinātniskajiem rakstiem, pētnieciskās institūcijas nesēž, rokas klēpī salikušas. Pirmajās rindās ir akadēmiskās bibliotēkas, kas nepārtraukti cenšas panākt labākus nosacījumus no izdevēju puses. Tartu Universitātes bibliotēkas projektu vadītāja Jeļena Siprija-Mironova (Elena Sipria-Mironov) pastāstīja, ka Igaunijas bibliotēkas neved sarunas vienatnē, bet gan saskaņo darbības kosorciju ietvaros. Tas palīdz tik mazai valstij kā Igaunija panākt labākus publicēšanās nosacījumus un saglabāt cenas saprātīgā līmenī.
Tartu Universitātei nav vienota līdzekļu fonda APC segšanai, un pētnieki publicēšanās izmaksas sedz no attiecīgo projektu līdzekļiem. Tomēr bibliotēkā un starptautiskie tīkli var sniegt zināmu atbalstu, piemēram, Igaunijas dalība Bibliotēku elektroniskās informācijas tīklā (EIFL) ļauj nodrošināt 50% atlaidi APC pie noteiktiem izdevējiem.
Tajā pašā laikā lielo izdevēju, piemēram, “Elsevier,” “Springer Nature,” “Wiley” abonementi ir ļoti dārgi. “Elsevier” zinātniskā datu bāze Tartu Universitātei gadā izmaksā teju pusmiljonu eiro. Tartu Universitāte apsver iespēju ieviest centralizēta fonda izveidi – tāds sevi jau pierādījis Helsinku Universitātē. Tur pētnieki ar nosacījumu, ka pirmkārt izvēlēsies brīvpieejas izdevējus vai tādus, kas piedāvā labākus nosacījumus, var pieteikties uz finansējumu publikācijas apmaksai.
Papildus izdevīgu nosacījumu meklēšanai un ilgtermiņa plānošanai,
bibliotēkas piedāvā arī vietējo infrastruktūru un palīdzību pētniekiem.
galu galā, izvēle, kur publicēt savu pētījumu, gulstās uz zinātnieka pleciem, kuram jāizvērtē konkrētā zinātniskā žurnāla reputācija, lasītāji un izmaksas. Tartu universitātes politikas teorijas profesore Eva Pīrimē (Eva Piirimäe) uzskata, ka brīvpieejas resursi ir ārkārtīgi būtiski. Tajā pašā laikā profesore norāda, ka lielas nodokļu maksātāju naudas novirzīšana šim mērķim varētu neattaisnoties.
Brīva pieeeja pētījumiem būtiska arī semiotikas pētniecei Mari Līsai Medisonei (Mari-Liis Madisson), jo īpaši domājot par pētniecībā iesaistītajiem, kuriem nav pieejas universitāšu abonētajām datu bāzēm. Tomēr arī viņa uzsver, ka jānovērtē žurnālu ietekme un prestižs – tajos publicētie raksti tiek rūpīgi recenzēti un rediģēti, kas ir ļoti svarīgi pētījuma kvalitātei.
Pieejamība ir atkarīga arī no jomas. Semiotikas svarīgākie zinātnieskie žurnāli “Sign System Studies” un “Semiotica” ir brīvi pieejami. Abas zinātnieces arī uzsver, ka pētījumu padarīšana par bezmaksas resursu ir tikai daļa no patiesas pieejamības. Par tiem ir arī jāstāsta sabiedrībai.
Lasiet arī: Talibi turpina graut Afganistānas izglītību; aizliegtas sieviešu sarakstītās grāmatas