Albānijas premjerministrs Edi Rama (Edi Rama) uzņēmies līdz 2030.gadam padarīt valsti par vietu, kur notiek tikai bezskaidras naudas darījumi, un tas ne vienam vien valstī, kur skaidra nauda ir galvenais, un uzticība bankām teju neesoša, licis neticībā grozīt galvu, raksta “Politico.”
Gadiem ilgi albāņi labprātāk savu naudu labāk glabājuši zem matrača, kā vēsta sens vietējais joks, blakus savam Kalašņikova automātam, nevis bankās. Tomēr, ja Ramam izdosies īstenot iecerēto, Albānija kļūs par pirmo valsti, kur nenotiek skaidras naudas aprite.
Premjerministra ideju vada tas, ka šobrīd liela daļa darījumu notiek, kā saka, “zem letes”. Tirānas Universitātes ekonomikas zinātņu profesors Selami Ksepa (Selami Xhepa) sacīja, ka skaidras naudas aprites izslēgšana ir absolūtā prioritāte valstīs, kuru finansiālajā sistēmā atrodas destabilizējošs nelikumīgas naudas apjoms. Tomēr ir problēma – ne banku sistēma, ne sabiedrība nav gatava pārmaiņām.
Lielākā daļa albāņu dod priekšroku iekrājumu glabāšanai ārpus banku sistēmas. Banknotes tiek glabātas kādā vietā tālāk no acīm, un maksājumi pie katras izdevības notiek skaidrā naudā. Pat tūristu ceļvežos bieži manāms padoms tūristiem ir: skaidra nauda ir karalis. Lai gan lielākie veikalu tīkli un lielākie restorāni pieņem maksājumu kartes, kafejnīcas,
skaistumkopšanas saloni, mazie veikaliņi, telekomunikāciju uzņēmumi un pārtikas veikaliņi labprātāk pieņem skaidru naudu.
Kad “Politico” apģērbu veikalā Tirānas centrālajā daļā centās vēlējās maksāt ar digitālo karti, pārdevēja izskatījās samulsusi un vaicāja pēc maksājuma skaidrā naudā. Līdzīga ir situācija autobusos un taksometros.
Albānijas centriski kreisā valdība vēlas atbrīvot valsti no, kā tas raksturots Eiropas Komisijas 2024.gada ziņojumā, apjomīgās ēnu ekonomikas, kas traucē uzņēmējdarbībai un veselīgai konkurencei, nemaz nerunājot par zaudētajiem nodokļu maksājumiem.
Tiek lēsts, ka ēnu ekonomika Albānijā sasniedz no 29% līdz 50% no IKP.
Albānijas Banku asociācijas ģenerālsekretārs Spiro Brumbuli (Spiro Brumbulli) norādīja, ka valdība un attiecīgās institūcijas iztsrādās plānu, lai atteiktos no skaidras naudas aprites. Tajā iekļauti arī griesti maksājumiem ar skaidru naudu un pievienošanās Eiropas Savienības SEPA sistēmai.
Viena no galvenajām problēmām ir albāņu nepatika pret bankām.
Albānijas Banku asociācijas veiktajā aptaujā noskaidrots, ka vien 34% albāņu uzticas bankām. Savukārt Pasaules Banka ziņojusi, ka mazāk kā 50% albāņu ir aktīvs bankas konts. Tiesa, Albānijas Banka norāda, ka 78% iedzīvotāju ir pieeja bankas kontam.
Ne visi ir pārliecināti, ka valdības plānam vispār ir jēga. Opozīcijā esošās Demokrātiskās partijas līdzdibinātājs un bijušais premjerministra vietnieks Gencs Pollo (Genc Pollo) “Politico” sacīja, ka centieni novērst ēnu ekonomiku ar skaidras naudas aizliegumu ir “šaušana pa zvirbuļiem ar lielgabalu.” Politiķis nodēvēja ideju par uzbrukumu likumīgu naudas īpašnieku personas brīvībai.
Pollo piekrita, ka Albānijas bankas mēdz būt neērtas un dārgas, tomēr saprātīgāks regulējums un lielāka konkurence būtu labāks ceļš nekā skaidras naudas aizliegums. Viņam esot mazas cerības, ka tik ļoti pie skaidras naudas pieradusi sabiedrība varētu pavisam izbeigt ēnu ekonomikas darījumus.
Pāriešanu uz tikai bezskaidras naudas darījumiem ir apsvērušas vairākas valstis,
to vidū arī Zviedrija, Igaunija un Īrija. Tomēr Albānija ir cits stāsts, un sabiedrības skepse ir saprotama. Pēc komunisma režīma sabrukuma dažādas privāto investīciju firmas, bankas un citas finanšu institūcijas auga kā sēnes pēc lietus, un noguldījumiem piedāvāja procentu likmes, kas bija nesaprātīgi augstas. Dažas no firmām piedāvāja pat 25% par noguldījumiem. Finanšu trakuma pīķī viens no sešiem albāņiem bija ieguldījis naudu, un daudzos gadījumos pat visus ietaupījumus, finanšu piramīdās. Pirmie ieguldītāji saņēma dāsnas dividendes, bet pēcāk shēma sabruka un cilvēki palika ne vien bez peļņas, bet arī vispār bez naudas.
1997.gada janvārī sāka bankrotēt pirmie šāda tipa uzņēmumi, un albāņi masveidā centās izņemt savus līdzekļus, veicinot tālāku sabrukumu. Martā valstī jau valdīja pilnīgs haoss, un sākās dumpji. Karavīri un policisti pameta posteņus, un niknu, bez naudas atstātu, albāņu pūļi apvainoja valdību par nespēju apturēt krāpšanu un pat iedzīvošanos uz apkrāpto rēķina. Tolaik sadursmēs starp varas iestādēm un iedzīvotājiem bojā gāja apmēram 2000 albāņu; daļu slepkavību pastrādāja arī bruņotas bandas, kas ieročus bija ieguvušas no valsts munīcijas noliktavām. Kopējie zaudējumi bija 1,2 miljardi dolāru, kas tobrīd bija puse no valsts IKP.
Lasiet arī: Pozņaks: Drošības stiprināšana ir un būs garš process, kurā nedrīkst snauduļot