Pagājušajā gadā noslēdzās iniciatīva norakstīt krīzes laika hipotekāros parādus, bet rezultāts nesasniedza pat trešdaļu no iecerei plānotā. Tāpat neveicās ar citu parādu mazināšanu. TV3 raidījums Nekā personīga pēta, kādēļ tā notiek.
Latvijā akūti trūkst darba roku, savukārt uzņēmēji sūdzas: daudzi darba gribētāji jānoraida, jo viņi algu vēlas saņemt aploksnē. Latvijā ir vairāki desmiti tūkstošu uzturlīdzekļu, ātro kredītu un cita veida parādnieku, kas izvēlas strādāt nelegāli, lai savus ienākumus slēptu. Šai “tradīcijai” diemžēl ir dziļas saknes.
Kā atgādina Nekā personīga, pirms 15 gadiem plīsa kreditēšanas un nekustamo īpašumu burbulis, turklāt tad daudzi zaudēja ienākumus un nevarēja turpināt maksāt par kredītiem. Bankas ieķīlātos īpašumus pārdeva.
Taču pārdošanas cenas bija stipri zemākas nekā kredītu summas – kopējā starpība bija ap miljardu eiro.
Šis parāds joprojām vajāja gan kredītņēmējus, gan galvotājus. Gadu gaitā no aptuveni 300 miljonu parādsaistībām cilvēki tika vaļā maksātnespējas procesā, neatdoti vēl palika ap 600 miljoniem, liecina Latvijas Finanšu nozares asociācijas dati.
Situāciju raidījuma sižetā skaidro “Swedbank” mediju attiecību vadītājs Jānis Krops:
“Principā šie parādnieki ir 2008.–2012. gada finanšu krīzes mantojums. Tie ir klienti, kuriem ķīla tika realizēta, bet parādsaistības saglabājās. Tātad cilvēkiem vairs nebija, ko pārdot, viņiem atlika segt saistības par neesošu īpašumu.”
Saeima pieņēma 2020. gadā īslaicīgus atvieglojumus, kas bankām ļāva divu gadu laikā šos neatgūstamos parādus norakstīt. Plānoja, ka tas attiektos uz aptuveni 13 tūkstošiem cilvēku un viņu 600 miljonu parādiem.
Turpina Krops:
“Līdz šai parādu dzēšanas iniciatīvai un arī pēc 2022. gada beigām
parādniekam ir jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis no dzēstās summas.
Arī sociālā izlīguma programmā no šiem 90% iedzīvotāju ienākuma nodoklis teorētiski apliekas. Ar to šī parādu dzēšanas programma bija īpaša – jūs varējāt tikt vaļā no parādsaistībām un šiem ēnu ekonomikas valgiem.”
Norakstīts aizdevums skaitās ienākums, kas tiek aplikts ar nodokli. Krīzes laika hipotekārajiem kredītiem parādi līdz pagājušā gada beigām bija izņēmums, nodokli nevajadzēja maksāt. Ja parādus norakstīs tagad, būs jāmaksā ienākuma nodoklī 20% no dzēstās summas.
Bankas šo iniciatīvu piemēroja dažādi. Swedbank un SEB daudzbērnu ģimenēm, pensionāriem, invalīdiem parādsaistības norakstīja pilnībā. Swedbank visiem pārējiem piedāvāja dzēst 90% no saistībām, SEB klientus vērtēja individuāli.
Latvijas Banka informē, ka galu galā līdz pagājušā gada beigām bankas norakstīja 158 miljonus eiro vairāk nekā 3200 parādniekiem. Swedbank norakstīja ap 126 miljoniem, savukārt SEB šos skaitļus neatklāj [pēc Nekā personīga aprēķiniem, tie ir ap 24 miljoniem eiro]. Arī Parex un Luminor bankās bija liels hipotekāro kredītu portfelis. Parex to uzreiz pēc krīzes nodalīja un pārdeva parādu piedzinējiem. Līdz šim nebija ziņu par Luminor.
Luminor banka apgalvo, ka tās portfelī vairs nebija daudz atbilstošu klientu. Divu gadu laikā, kopš spēkā stājušās atbilstošās likuma izmaiņas, tā parādsaistības dzēsusi tikai 103 klientiem par 7,5 miljoniem eiro. Lauvas tiesu bezcerīgo parādu arī šī banka ir pārdevusi – jeb cedējusi – parādu piedziņas firmām.
Pēc Latvijas Finanšu nozares asociācijas datiem, kopā ar galvotājiem norakstītā summa pārsniedz 400 miljonus eiro. Bankās pāri palikuši vēl parādi dažu desmitu miljonu eiro apmērā. Vēl 200 miljoni jau ir nodoti parādu piedzinējiem. Finanšu nozare aicina nodokļu atvieglojumu vecajiem parādiem piemērot arī turpmāk.
Asociācijas padomnieks, zvērināts advokāts Edgars Pastars:
“Saprotot, kādēļ valsts ir vēlējusies nodokļu sistēmu tā veidot, – lai neveidotu mākslīgus aizdevumus, kas faktiski būtu dāvanas –, iespējams, šajā procesā būtu jāpadomā, lai šo nodokļu jautājumu sakārtotu. Ka vismaz regulētie, licencētie subjekti, kad viņi pieņem šādus lēmumus pret fiziskām personām pēc kaut kāda laika, ar procesa regulējumu, ka viņiem šāds nodoklis nebūtu jāmaksā. Tas ļoti atvieglotu parādu dzēšanu, jo nevienam nav interese uzturēt bezjēdzīgus parādus.”
SEB banka stāsta, ka 70% no tās kredītņēmējiem, kam bija krīzes laika parādi, tagad deklarētā adrese ir ārzemēs.
Parādu norakstīšanas iecere bija palīdzēt cilvēkiem atgriezties legālajā ekonomikā vai vismaz Latvijā.
Pagaidām redzamu rezultātu tam nav.
Taču krīzes laika aizņēmēji ir maza grupa salīdzinājumā ar tiem, kuri parādos nonāca vēlāk. Drīz pēc dižķibeles sākuma sākās ātro kredītu bums. Tie ir patēriņa aizdevumi ar mazām summām, bet milzīgiem procentiem. Bieži cilvēki aizņēmās, lai samaksātu rēķinus, un ikdienas vajadzībām. Tos – kopā ar milzu procentiem – atmaksāt ap 100 tūkstošiem parādnieku nav izdevies joprojām.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš ir pārliecināts, ka viņiem ir jāpalīdz:
“Ja šo jautājumu sakārtotu, [..] mēs varētu dabūt cilvēkus atpakaļ. Tas būtu ideāli, jo darbaspēka trūkums ir liels pilnā segmentā, un šeit ar atplestām rokām darbu atrastu.”
Pagāja vairāki gadi, līdz Saeima ierobežoja ātro kredītu devēju alkatību. Tagad ieviesta “mazā maksātnespēja”, lai tiktu vaļā no nelieliem parādiem. Taču šo iespēju izmanto maz. Iespējams, tādēļ, ka mērķauditorija ir tālu projām – pelēkajā ekonomikā vai ārpus valsts.
Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite ir kritisks:
“Mēs [..] kaut kāda lobija rezultātā esam nonākuši situācijā, ka es kā darba devējs savam darbiniekam nemaz nedrīkstu aizdot naudu. Piemēram, ja viņam ir ātro kredītu parādi. Es to daru, es apzināti pārkāpju likumu, bet es to nedrīkstu, jo tad man ir jāreģistrējas Patērētāju tiesību aizsardzības centrā kā kredītdevējam. Debīlāka sistēma nevar būt, bet tāda ir sistēma.”
Taču galvenā parādnieku grupa, ar ko darba devēji saskaras, ir uzturlīdzekļu nemaksātāji. Lai izvairītos no tiesu izpildītājiem, viņi pieprasa maksāt algu skaidrā naudā.
Turpina Bite:
“Mums jāsaprot, ka tā visa daļa ir visdrīzāk pelēkajā ekonomikā. [..] Darbinieki, kuri nevis labprātīgi izvēlas, bet prasa no darba devēja atalgojumu skaidrā naudā, neuzskaitot nodokļus. Lielos un vidējos uzņēmumos tas praktiski mūsdienās vairs nav iespējams Latvijā, bet mazajā biznesā vai nozarēs, kur joprojām ir liela pelēkās ekonomikas daļa, tā ir milzīga problēma. Bieži tā nav uzņēmēja izvēle maksāt šādā viedā algu, tas ir darbinieka pieprasījums, it sevišķi kombinācijā, ka mums trūkst darbinieku, un tev nav izvēles.
Tā problēma ir jārisina. Var patikt vai nepatikt tie cilvēki, tas, protams, nav labi. Bet liela daļa, ņemot vērā esošo likumdošanu, procentu rēķināšanu, viņi jau ir tādā jūgā – neteiksim “jūgā”, paši viņi ir izvēlējušies šo ceļu – tādā, ka viņi legāli vairs no tā ārā netiek.”
Uzturlīdzekļu garantiju fondam 42 tūkstoši cilvēku parādā ir vairāk nekā 400 miljonus eiro. No parādniekiem, kuri vairās uzturēt savus bērnus, 90% ir vīrieši. Vidēji parāda summa nav milzīga – līdz 10 tūkstošiem. Kopš parādniekiem ir noteiktas stingrākas sankcijas, piemēram, aizliegums vadīt auto, atgūtās summas pamazām palielinās.
Par to – Uzturlīdzekļu garantiju fonda direktors Edgars Līcītis:
“Bez uzturlīdzekļu parādiem 65% no viņiem ir vēl citas kavētas saistības vairāk nekā 100 miljonu eiro apmērā. Tas liecina par to, ka faktiski iemesls, ka parādnieks mazāk mēģina nākt uz kontaktiem un izvairīties arī no uzturlīdzekļu maksāšanas, ir vēl arī citas saistības. Tas saistās ar to, ka parādnieks negrib legalizēt savus ienākumus vai darba attiecības, jo tas nozīmē, ka viņam rindā nostāsies vairāki kreditori, viņš saprot, ka viņa legālā darbība tāpat būs bez ienākumiem.”
Puse no uzturlīdzekļu parādniekiem ir vecumā līdz 50, taču oficiālas darba vietas un ienākumi ir tikai apmēram ceturtajai daļai.
Šo situāciju komentē arī Pastars:
“Civilprocesa likums garantē ārkārtīgi mazu summu, kas viņiem tiek saglabāta – 50% no minimālās algas. Tieslietu ministrija par to ir vairākkārt diskutējusi un mēģinājusi arī piedāvāt kaut kādu risinājumu, ka tā summa, kas tiek saglabāta, kur personai principā ir vismaz kaut cik neliela interese maksāt caur piedziņas lietu šo summu, nevis slēpt ienākumus. Jo pie tiem saglabājamiem limitiem, kādi tagad bija atstāti, neviens saprātīgs cilvēks viņus izpildīt nevar. Viņam nav, ko ēst. Protams, var arī kritizēt, ka arī bērnam nav, ko ēst, bet beigās nav ko ēst ne bērnam, ne viņam.”
Turpina Līcītis:
“Mazākajai daļai ir objektīvi apstākļi: tur ir trūcīgi un maznodrošināti pēc oficiālās statistikas; daļa parādnieku – līdz 10% – ir ar dažāda vieda invaliditāti. Tie ir objektīvi apstākļi, kādēļ parādnieks, ļoti iespējams, nevar gūt ienākumus. Tā atlikusī daļa – tur spektrs ir dažāds: ir sociāli degradētas personas, bezpajumtnieki, ir sodītas personas par dažādiem noziegumiem, kuriem jau ir grūti iekļauties sabiedrībā.
Reizēm ir atruna – atnāk parādnieks un saka: man nav darba. Pretī ir mammas, kas saka, ka strādā divos, trīs darbos, lai bērns būtu paēdis, apģērbts.”
Uzturlīdzekļu garantiju fonda vadītājs uzsver, ka ne visi parādnieki ir ļaunprātīgi, taču par tiem, kuri tādi ir, vēršas policijā. Līdz šim uzrakstīti ap 4000 iesniegumu. Notiesājoša sprieduma gadījumā parasti piespriež piespiedu darbus. No parāda gan tie neatbrīvo. Tagad Saeimā nonākuši grozījumi, kas ierobežos autovadītāja tiesību izmantošanu vēl vairāk. No otras puses, ja parādnieks sadarbosies, viņam varēs norakstīt soda procentus.
Par šīm iespējām turpina Līcītis:
“Ja vien parādnieks neslēpjas un grib risināt ir dažādi instrumenti – neatkarīgi vai piedziņa notiek, pamatojoties uz tiesas spriedumu vai bez tiesas sprieduma. Tiek arī pilnveidots mehānisms, kādā parādnieks var kārtot savas saistības un tikt atbrīvots no procentu maksājumiem. Jo šobrīd parādnieka parāds sastāv no pamatparāda un likumiskajiem procentiem. Un ja mēs skatāmies kopējo bildi, tad pamatparāds pret valsti ir 399 miljoni un likumiskie procenti – 123 miljoni. Tā ir iespaidīga summa.”
Gan uzņēmēji, gan ierēdņi ir pārliecināti, ka liela daļa no parādniekiem strādā nelegāli un saņem algu aploksnē. Ir aprēķināts: ja viņi visi strādātu legāli un saņemtu vidējo algu, tad gadā nopelnītu pie 700 miljoniem eiro. Bet viņi nav vienīgie, no tiesu izpildītājiem un piedzinējiem ienākumus slēpt motivēti ir arī citu veidu parādnieki.
Papildus ātrajiem kredītiem vai komunāliem maksājumiem ir arī nodokļu parādi. Seni parādi, kam sākta piedziņa, ir 33 tūkstošiem cilvēku, bet kopā nodokļu parāds ir 71 tūkstotim iedzīvotāju.
Vērtējot situāciju kopumā, Endziņš saka:
“Ar ēnu ekonomikas [apkarošanas] rezultātiem mums ir ļoti bēdīgi, kā mēs zinām no dažādiem mērījumiem.
Pēdējo desmit gadu laikā mēs pat esam palielinājuši ēnu ekonomikas apjomu.
Ir uzņēmumi, kuriem aplokšņu algas ir tabu tēma: viņiem žēl, ka tas darbinieks nevar, bet, ja viņš savādāk nav gatavs strādāt, tad neko darīt. Bet tajā pašā laikā droši vien atrodas uzņēmumi, kuri aplokšņu algas praktizē. Tā ir realitāte, lai cik man – no uzņēmēju biedrības “kurpēm” – būtu nepatīkami to teikt, bet tā droši vien ir.
Latvijas Darba devēju konfederācija rosina šajā procesā aktīvāk iesaistīt uzņēmējus, lai izglītotu darbiniekus, kā atbrīvoties no parādiem vai atgriezties normālā ekonomiskajā apritē. Turklāt darba devēji šodien ir gatavs daudz ko vairāk darīt nekā ir viņu tiešajos pienākumos, lai problēmas atrisinātu, saka Andris Bite.
Latvijas Finanšu nozares asociācija uzsver, ka nevienai organizācijai nav pilnas informācijas par to cik daudziem iedzīvotājiem ir parādi un cik lieli tie ir. To, cik lielā mērā pārklājas vai nepārklājas ilgstoši VID, Uzturlīdzekļu garantiju fonda, nebanku kreditētāju, komunālo maksājumu un citi parādnieki, nezina neviens.
