Stambulas konvencija kļuvusi par to strīdus ābolu, kas draud sagraut jau tā ne pārāk stabilo valdošo koalīciju. Jaunākais “dadzis acī” kā “progresīvajiem”, tā arī “Jaunai Vienotībai” ir Nacionālās apvienības (NA), Apvienotā saraksta (AS) un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) parakstītā deklarācija par valsts apņēmību mērķtiecīgi rīkoties lai ikvienu, jo sevišķi sievietes un bērnus, aizsargātu no vardarbības. Tomēr ja arī šīs alternatīvās konvencijas mērķis ir aizsargāt no vardarbības, kādēļ gan “Progresīvie” un arī “Jaunā Vienotība” pret to iebilst putām uz lūpām? Kāpēc ap Stambulas konvencijas kaislības nebeidz rimties, BNN jautāja uzņēmuma “Mediju tilts” līdzīpašniekam, politologam Filipam Rajevskim.
Izstāšanās no Stambulas konvencijas un parlamenta vairākuma nobalsošana par alternatīvo deklarāciju liecina, – ja tu kaut ko politizē, tev jārēķinās ar to, ka tā politizācija var ne tikai palīdzēt sasniegt tevis nospraustos mērķus, bet arī nostrādāt pretējā virzienā, skaidro politologs. “Kad Stambulas konvencija parādījās dienaskārtībā kā ratificējams dokuments, tā vietā, lai viņa tiktu klusi un mierīgi ratificēta, to pārvērta par ideoloģisku karogu zināmām politiskām aprindām. Šajā gadījumā tie bija “Progresīvie”, daļa no “Jaunās Vienotības” politiķiem, kuri ir “Progresīvo” pusē, un toreiz parlamentā esošie kreisi progresīvie spēki. Viņiem likās, ka pārvēršot šo konvenciju par savu ideoloģisko karogu, to lieliski varēs izmantot priekšvēlēšanu cīņā, lai tādējādi atšķirtos no pārējiem, kā arī izmantot kā tādu ideoloģisku stūrakmeni, ap kuru var uzbūvēt politiku. Viņiem tas izdevās, tikai viņi aizmirsa to, ka vienā brīdī arī cīņu pret šo viņu ideoloģisko karogu var izmantot kā politisku stūrakmeni,” saka Filips Rajevskis.
“Šobrīd mēs redzam to pretējo virzienu. Pirmā lieta, ko redzam ir zināms pagrieziens no kreisi progresīvās ideoloģijas uz labējo pusi. Tas notiek visā Eiropā un ASV, savukārt Latvija ir daļa no šīs politiskās un informatīvās telpas. Tie cilvēki, kuri pārstāv konservatīvos uzskatus, tieši tāpat izmanto šo konvenciju kā savu karogu un tas ir tas pirmais solis, lai parādītu, ka arī Latvijā šis pagrieziens notiek.”
Uz BNN jautājumu, ko par sabiedrības noskaņojumu Stambulas konvencijas sakarā liecina tās aizstāvībai pie Saeimas notikušais pikets kā arī platformā ManaBalss.lv īsā laikā savāktie 10 000 parakstu, Filips Rajevska atbilde ir īsa un lakoniska: “Neko.” Politologs norāda, ka desmit tūkstoši ir pārāk mazs skaitlis. “Ja viņi būtu savākuši simt vai simt piecdesmit tūkstošus parakstu, kā tas ir referendumu gadījumos, tad gan politiskā vide teiktu – O! Tas ir vērā ņemami! Taču desmit tūkstoši nav liels skaits un tas mazais bariņš ar “Progresīvo” grūpijām, kas atnāca pie parlamenta, nav tas, kas reprezentē sabiedrības vairākumu jeb to inerto vidusšķiru, kas nodrošina stabilitāti valstī un nosaka politiku.”