Veselības joma ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir prioritāšu saraksta augšgalā. Tomēr arī tā saucamo “smago jautājumu” veselības nozarē ir vairāk kā jebkur citur. Kāds ir reālais ieguvums no zāļu reformas, cik ilgi vēl pacientiem nāksies gaidīt garum garās rindās pie ārstiem – speciālistiem, cik kvalitatīvi ir ārstniecības pakalpojumi mazajās slimnīcās, kā uzlabot demogrāfiju, par šiem un citiem jautājumiem BNN saruna ar veselības ministru Hosamu Abu Meri.
Kopš zāļu reformas ieviešanas pagājis teju pusgads. Kādi ir secinājumi – vai reforma sevi attaisnojusi? Kādu konkrētu labumu vai ietaupījumu tā nesusi Latvijas iedzīvotājiem?
Vismaz 75% no Latvijas iedzīvotājiem reformas iespaidā par medikamentiem maksā aptuveni par 13 eiro mazāk. Ja iedzīvotāji lieto medikamentus, no kuriem daļa maksā zem pieciem eiro, bet daļa ir no dārgākiem, ietaupījums būs vidējs. Bet, ja cilvēks lieto tikai dārgākos medikamentus, kuri maksā no 10 eiro un uz augšu, tad tur samazinājumam vajadzētu būt visai ievērojamam. Savukārt tai pacientu grupai, kas lieto medikamentus cenā līdz 5 eiro, ir palielinājums līdz 70 centiem, atkarībā no medikamenta. Te jāņem vērā, ka hroniskiem pacientiem 75 centus par receptes apkalpošanu jāmaksā vienu reizi trijos mēnešos.
Mēs zinājām, ka jebkura reforma, kura 20 gadus nav aiztikta, nebūs viegla. Mēs arī saprotam, ka sistēmu jāturpina pilnveidot. Tomēr jāņem vērā, ka reformai bija ievērojama opozīcija, kas ietvēra ne tikai aktīvu pretdarbību, bet arī nepieciešamās informācijas noklusēšanu. Piemēram, tā arī neguvām precīzu informāciju, cik daudz recepšu Latvijā konkrētā laika periodā tiek izrakstīts papīra formātā. Tagad ik pa trim mēnešiem saņemot atskaites, redzam, ka kopējais recepšu skaits ir lielāks, bet datos redzam arī, ka apmēram 30 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir vairāk kā piecas receptes mēnesī. Tādēļ šobrīd vērtējam un skatāmies risinājumus – ja reiz 30 tūkstoši iedzīvotāju lieto vairāk kā piecas receptes mēnesī, varbūt ir jānosaka recepšu apkalpošanas maksas griesti.
Tātad, ja cilvēkam būs izrakstītas, teiksim, desmit medikamentu receptes, pēc šo “griestu” noteikšanas aptiekā viņam vairs nevarēs prasīt 7,50 eiro par pakalpojumu, bet būs konstanta summa par recepšu apkalpošanu?
Jā, mēs šādu pieeju izskatām. Es nevaru pateikt, vai šie griesti tiks noteikti četru vai piecu recepšu apkalpošanas maksas robežās, vai tā būs konkrēta summa, kā limits par pakalpojumu – tas vēl jāskatās.
Būtiski, ka tagad mums ir labāka sadarbība ar nozari, kura beidzot dod datus, gan aptiekas, gan lieltirgotavas nāk uz tikšanos un saprot, ka mūsu mērķis ir samazināt izdevumus iedzīvotājiem par zālēm, kuras maksā 5 eiro un mazāk. To medikamentu cenu, kuri maksā piecdesmit, simts, divsimt vai vairāk eiro, 0,75 centu farmaceita pakalpojuma maksa praktiski neietekmē. Tāpēc arī tagad meklējam formulu, kā uzcenojumu un šo apkalpošanas maksu pēc iespējas optimālāk sabalansēt zālēm cenu kategorijā līdz 5 eiro. Kopumā ar reformu esmu apmierināts, jo rezultāti ir labi un tagad mums arī vairāk ir skaidrs, kur nepieciešams sistēmu pilnveidot.
Pirms reformas ieviešanas izskanēja bažas, ka tā nozīmē mazo lauku aptieku bankrotu. Kā varat situāciju ar lauku aptiekām komentēt tagad, kad zāļu reforma darbojas jau teju pusgadu?
Tās visas strādā. Tieši tāpēc arī tika ieviesta maksa par receptes apkalpošanu. Sākumā aptiekas vēlējās, lai tie būtu trīs eiro, bet mums izdevās vienoties par 1,50 eiro par farmaceita pakalpojumu, nosakot īpašu 2,5 eiro farmaceita pakalpojuma cenu individuālajās aptiekās reģionos, vai, kā mēs sakām, mazajās aptiekās. Šobrīd nav datu, ka kāda mazā aptieka šī iemesla dēļ būtu aiztaisīta ciet. Pāris ir aizvērušās, bet tas bija plānots jau pirms reformas. Ir vietas, kur klāt nākušas jaunas aptiekas. Nav nekāda pamata biedēt sabiedrību, kā tas tika darīts pirms reformas, ka tūlīt laukos aptieku vairs nebūs.
Cik atceros, bija arī iebildumi, ka aptiekām par savu naudu jāpērk arī medikamenti, kuri maksā simt un vairāk eiro. Proti, jāuzņemas finansiāls risks, ka šīs zāles var arī nenopirkt…
Mēs meklējam risinājumu, kā šo jautājumu uzlabot.
Kā sokas ar valsts kompensējamo medikamentu saraksta paplašināšanu? Vai tajā iekļauti arī moderni, inovatīvi medikamenti reto slimību ārstēšanai? Kas notiek ar tādu reto slimību pacientu ārstēšanu, kuriem nepieciešamie medikamenti nav iekļauti kompensējamo zāļu R sarakstā? Kāpēc kaimiņvalstīs daudzi no tiem ir iekļauti, bet mums – nav?
Ja runājam par kaimiņvalstīm un Eiropu, tad mūsu budžets šajā ziņā ir viens no mazākajiem. Es visu laiku par to runāju. Pirmajā mēnesī pēc stāšanās amatā teicu – lai varētu tikt pie tāda līmeņa veselības aprūpes, kā ir Lietuvā, mums veselības aprūpes budžetā papildus vajag pusmiljardu eiro. Ja gribam, lai mums ir tā, kā Igaunijā, tad miljardu eiro. Tas ietver arī lielāku finansējumu kompensējamajiem medikamentiem. Nacionālais veselības dienests ir aplēsis, ka visām vajadzībām medikamentu finansējumam vien papildu nepieciešami 150 miljoni eiro.
Tomēr nevar teikt, ka mūsu Baltijas kaimiņvalstīs kompensējamo medikamentu klāstā ir viss nepieciešamais. Piemēram, inovatīvo medikamentu ziņā mums situācija ir labāka nekā Lietuvā. Atrodamies kaut kur starp Igauniju un Lietuvu. Situācija ar kompensējamo medikamentu sarakstu visu laiku mainās. 2024. gadā uz brīdi bijām pat labākā situācijā kā Igaunija inovatīvo medikamentu pieejamībā, tomēr igauņi šajā segmentā investē vairāk, kā mēs. Arī Lietuva nepārtraukti palielina finansējumu medikamentiem
Šogad centos “izspiest” maksimāli iespējamo – papildu finansējums KZS vairāk kā 26 miljonus eiro. Šogad papildu finansējums paredzēts onkoloģijas un reto slimību pacientu medikamentiem, ielikām sarakstā vienpadsmit jaunas diagnozes un arī vairākus jaunus medikamentus. Divu gadu laikā panācām kopumā 32% palielinājumu kompensējamajiem medikamentiem onkoloģijai. Šogad tika uzsākti arī jauni, valsts apmaksāti veselības aprūpes pakalpojumi diabēta slimniekiem. Līdzekļu mums ir mazāk, kā kaimiņvalstīm, mēģinām balansēt, tomēr, kad sāku pildīt ministra pienākumus, šai pozīcijai bija paredzēti apmēram 219 miljoni eiro, šobrīd jau runājam par 308 miljoniem eiro – klāt nākuši gandrīz simts miljoni. Vēlreiz atkārtoju – mana kā ministra prioritāte ir medikamenti. Gan cena, gan pieejamība. Tas nozīmē, ka jāturpina investēt. Mēs zinām, kur no šiem nolūkiem piešķirtās naudas aiziet katrs cents, pie konkrēta cilvēka un rezultāta. Bet, kad piešķiram naudu visam “katliņam” kopumā, ir grūti saprast, kāds konkrēti no tās ir labums.
Piemēram, pagājušajā gadā piešķīrām finansējumu rindu samazināšanai, papildu finansējumu gan ambulatorajiem gan stacionārajiem veselības pakalpojumiem. Mēs redzam tās mazākās rindas? Vai arī iedevām vēl desmit miljonus klāt zobārstniecībai. Palika labāk? Nē. Pirmkārt, vajag gan digitālo sistēmu sakārtot, lai redzētu, kāda īsti ir efektivitāte, otrkārt – nauda ir vajadzīga daudz vairāk. Lai rindas samazinātos, nepieciešama attiecīga veselības aprūpas sistēmas kapacitāte, mums vajadzīgi arī mediķi. Mums jāskatās, kā efektīvāk izmantot esošo cilvēkresursu veselības aprūpē – visā Eiropā, pasaulē trūkst ārstniecības personāla. Nu un es tagad iedošu papildu miljonus pakalpojumiem, bet, ja nav kas strādā?
Kāds ir risinājums?
Vienas brīnumtabletes nav, bet viens no risinājumiem efektivitātes pilnveidošanai ir digitalizācija, piemēram no 1.janvāra visi vakcinācijas fakti jāievada digitālajā vakcinācijas platformā. Tagad mēs zinām, kādas vakcīnas kurš cilvēks saņēmis un kuri ārsti šo vakcināciju veic. Ir precīzi zināms, kur aizgājusi katra vakcīnas deva, cik izlietots un cik palicis pāri. Mainījām arī noteikumus, ka vakcīnas drīkst nodot no vienas iestādes citai. Šoruden redzēsim, kādi būs panākumi.
Šogad rudenī ārstniecības iestādēs sāksim testēt vienoto digitālo pierakstu, tad arī varēsim precīzi pateikt, uz kādiem pakalpojumiem, cik garas un kāpēc ir rindas. Mēģinām pakāpeniski digitalizēt visu sistēmu, tam mums vēl nepieciešami trīs, varbūt pat 5 gadi. Varam jau pārdalīt naudu reģionālajām jeb mazajām slimnīcām par labu, bet mēs nezinām, cik kvalitatīvus un cik laicīgus pakalpojumus iedzīvotāji tur saņem, jo nav speciālistu. Te arī mēs redzam, ka tāpat kā citās valstīs – Somijā, Slovēnijā, Dānijā – arī mums jāoptimizē slimnīcu tīkls.
Pirms gada Jūs teicāt: “Ir ļoti būtiski, ka ir stratēģija, kas paredz, kā pacients ārpus Rīgas saņem tikpat augstas kvalitātes neatliekamo veselības aprūpes pakalpojumu kā Rīgā.” Vai izdevies šo kvalitāti nodrošināt? Ja nē, tad kas darāms, lai šo uzdevumu paveiktu?
Jā, esmu gandarīts, ka, lai nodrošinātu vienotas kvalitātes pakalpojumu visā Latvijas teritorijā atbilstoši starptautiskajai praksei, arī mums darbu jau ir uzsākuši metodiskās vadības institūti psihiatrijā, onkoloģijā, kardioloģijā, pediatrijā, rehabilitācijā, radioloģijā, bērnu psihiatrijā, traumatoloģijā un ģimenes medicīnā, drīzumā tiks izveidots MVI arī dzemdniecībā.
Bet tas arī nav vienas dienas jautājums. 2024. gada vasarā piešķīrām papildu finansējumu neatliekamās medicīniskajās palīdzības nodaļām slimnīcās, un tagad līdz jūnija beigām Nacionālais veselības dienests un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pateiks, cik sistēma ir efektīva.
Lokālā mazā slimnīcā visu speciālistu nekad nebūs, viņu gluži vienkārši nav. Es, piemēram, kā ārsts gastroenterologs nebraukšu katru dienu uz Balviem, jo man tur nav tik daudz pacientu. Es braukšu uz turieni reizi mēnesī.
Vispirms jāraugās, cik kvalitatīvu savu darbu veic dakteris, kas strādā šādās nelielās slimnīcās uz vietas, cik daudz viņam ir pacientu un vai nebūs labāk, ja cilvēkam būs jābrauc uz kādu citu reģionālo slimnīcu, kura atrodas nedaudz tālāk, bet kur attiecīgā profila ārsts ir pieejamāks un arī pieredze viņam ir laba. Tomēr pats galvenais ir, lai ārsta pakalpojuma pieejamībai vai kvalitātei nebūtu negatīvas ietekmes uz cilvēka dzīvību.
Tāpat pagājušajā gadā visām slimnīcām piešķīrām finansējumu observācijas gultām. Tas nozīmē, ka jebkurā mazajā slimnīcā jābūt arī neatliekamās palīdzības speciālistam. Ja tur viņi pacientam palīdzēt nespēj, tad iespējams cilvēku pārvest arī uz reģionālo slimnīcu, kas ir lielāka. Vai arī kādreiz, ja tas nepieciešams, vest uz Rīgu. Šo sistēmu mēs tagad monitorējam. Redzēsim, kāda ir efektivitāte, kur bija kvalitāte, kur nebija. Negribu neko pārmest nevienai slimnīcai un nevienam dakterim. Man, kā ministram, svarīgas ir trīs lietas – lai būtu pieejamība, pakalpojuma kvalitāte un pacienta drošība. Jo, ja vajadzīgās kvalitātes nav, tad tiešām ir labāk pacientu sūtīt uz citu slimnīcu, lai viņam vēlāk nebūtu jāsakaras ar komplikācijām vai kādām citām negatīvām sekām. Vēl jāņem vērā, kādas sekas atstāj darba nespēja slimības dēļ. Tas viss ir savstarpēji saistīts.
Mums jau ir daži dati. Piemēram, redzam, kurās mazajās slimnīcās brīvdienās cilvēkiem netiek sniegta medicīniskā palīdzība. Nav speciālistu vai diagnostikas iekārtas nestrādā. Turklāt gadās, ka visbiežāk tās nestrādā tieši brīvdienās. Kāpēc?
Nav jau nekāds retums, kad par miljons eiro tiek nopirkta dārga medicīniska ierīce, bet pacientiem tā nav pieejama, jo trūkst speciālistu, kas ar šo aparātu prastu apieties…
Bet vai mums vajag to aparātu, teiksim, datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi, katrā Latvijas stūrītī? Mēs zinām, kur ārpus Rīgas šīs ierīces tiek noslogotas, un kur nē. Te atkal ir jautājums par šo digitālo pierakstu, pēc kura cilvēkiem būtu redzams, kurā vietā ārpus Rīgas viņam nepieciešamos izmeklējumus var veikt ātrāk. Visi grib tikt uz lielajiem centriem, bet tajos visos ir rindas. Abās klīniskās universitātes slimnīcās – Stradiņos un Rīgas Austrumu slimnīcā – noslodze ir lielāka par 100%, kamēr citās vietās tā ir mazāka. Tas viss jāņem vērā domājot arī par jaunu finansējuma modeli slimnīcām.
Jūs minējāt, ka top jauns digitālais pieraksts. Pakomentējiet, lūdzu sīkāk.
Ar digitālo pierakstu cilvēks varēs redzēt, kurā veselības aprūpes iestādē viņam nepieciešamais ārsts pieņem visātrāk un pierakstīties uz vizīti. Atšķirība tā, ka cilvēks ar vienu un to pašu nosūtījumu vairs nevarēs pierakstīties pie attiecīgā ārsta-speciālista trīs, četrās, piecās vietās, aiziet pie viena, bet pārējiem par vizītes atcelšanu nepaziņot. Apkopotā informācija no ārstniecības iestādēm pierāda, ka 20% pacientu uz vizīti neierodas. Tie ir divdesmit no katriem simt pacientiem. Var jau būt, ka cilvēks zvanīja, lai pateiktu par vizītes atcelšanu, bet tālruņa numurs bija ilgstoši aizņemts un viņš atmeta zvanīšanai ar roku. Tāpat iespējams, ka viņš sūtījis SMS ziņu, kuru ikdienas steigā neviens nepamanīja. Taču tas arī ietekmē to rindu.
Aprobācija šai sistēmai būs gada beigās, un strādāt tā sāks no nākamā gada sākuma.
Publiskajā telpā izskanējuši vairāki pacientu stāsti par ārstniecības iestādēs gūtu negatīvu pieredzi. Vai Veselības inspekcija šos gadījumus, ja par tiem ir iesniegumi, tiešām pārbauda objektīvi vai arī vadās tikai “pēc papīriem”, kuros parasti viss ir kārtībā? Vai VI pēc direktores maiņas kļuvusi pacientiem draudzīgāka?
Sākumā minēšu, ka Veselības inspekcijā ir notikušas pārmaiņas, un tā nav tikai direktores nomaiņa vien. Esmu pieprasījis, lai tiktu samazināti birokrātiskie jautājumi un uzlabota saziņa ar cilvēkiem. Taču problēma tā, ka VI nepietiek kapacitātes, ir jūtams ekspertu trūkums. Līdz ar to viņiem ir dokumentu kaudzes, ar kuriem VI gluži vienkārši netiek galā. Tādēļ mēs tagad iesaistām arī Ārstu biedrību, kura grib paņemt daļu no šiem jautājumiem, kas saistīti tīri ar medicīniskām kļūdām, tāpat vienojāmies, ka metodiskās vadības institūti var iesaistīties ārstniecības kvalitātes izvērtēšanā. Jo kurš gan, nebūdams mediķis, var pateikt – bija kļūda vai nebija? Tādēļ sūdzības var dalīt vairākās grupās – vienas ir par medicīniskiem jautājumiem, citas par pacientu pieredzi ārstniecības iestādē. Turklāt lielā mērā – aptuveni 48% gadījumu, šīs sūdzības ir saistītas ar komunikāciju. Pacients nesaprot, kas ar viņu notiek, cilvēkam viss netika izskaidrots līdz galam, kāds no personāla bija nelaipns, ēdienam bija slikta kvalitāte, un tamlīdzīgi.
Saeimā apstiprināja grozījumus Pacientu tiesību likumā un No 1.jūlija stāsies spēkā noteikums, ka katrai ārstniecības iestādei ir jābūt pacientu tiesību aizsardzības plānam un pacientu tiesību aizsardzības speciālistam. Mēs gribam, lai ārstniecības iestāde pati vispirms risina pacientu sūdzības un tās vadība atrisina radušos situāciju, tai neļaujot aiziet līdz Veselības inspekcijai.
Mēs gribam atvieglot šīs iestādes darbu, jo, kā jau minēju, tai trūkst kapacitātes un strādā maz darbinieku. Tāpēc nākotnē arī šī sfēra jādigitalizē un sūdzības pēc piederības varētu pat sadalīt mākslīgais intelekts. Mums ir jārunā par ētiskām kļūdām un medicīniskām kļūdām. Tie jautājumi ir dažādi. Neviens ārsts negrib pieļaut kļūdas, tomēr ir ārstniecības vadlīnijas, kurās noteikts kādas varētu būt komplikācijas, blakusparādības, un par to pacienti ir laikus jāinformē, un, ja tā notiek, cilvēks nejūtas pamests un ir drošs par ārstniecības procesu. Ja tiešām pieļautas neprofesionālas kļūdas, to tikai eksperti var pateikt un par nekvalitatīvu ārstniecību un medicīnas kļūdām pacientam ir tiesības saņemt kompensāciju, savukārt atbildīgajam mediķim, iespējams, jāpiemēro sods. Tā notiek visā pasaulē.
Kas notiek ar lieko birokrātiju veselības aprūpē? Vai ārstiem joprojām vairāk laika jāpavada dažādu papīru aizpildīšanā kā pacienta uzklausīšanā?
Mēs to pakāpeniski samazinām, bet arī šim jautājumam ir divas puses. Vai ārsts ir gatavs strādāt jaunā digitālā sistēmā, kura no sākuma diezin vai būs perfekta, vai arī turpinās darbu pa vecam “uz papīra”, tikai daļu ievadot e-veselībā, kura arī nav perfekta, bet ir viņiem zināma. Līdzīgi savulaik bija ar e-recepti – bija ārsti, kuri pēc tās ieviešanas 2014.gadā aizgāja no darba, bet tagad mēs gribam pilnībā pāriet uz e-receptēm, rakstītas papīra receptes atstājot tikai izņēmuma gadījumos.
Jautājums par jaunām digitālām sistēmām Latvijā klibo vai nevirzās tik raiti, kā es to vēlētos un e-veselības sākotnējo kļūdu dēļ cilvēki tām ne pārāk uzticas. Taču no 1.aprīļa 90% Latvijas slimnīcu visi izraksti par cilvēka veselības stāvokli ir jānodod e-veselībai un mēs sekojam līdzi, kuras slimnīcas to dara, bet kuras – nedara. Kopumā mums veselības nozarē digitalizācija ir labi attīstīta, problēmas ir, ka sistēmas savā starpā “nesadarbojas” – šis ir uzdevums LDVC.
Digitālie risinājumi un sistēmas veselības aprūpe noteikti atvieglo darbu ārstiem, bet ir arī ērti pacientam – tas nozīmē, ka, ejot pie ārsta, cilvēkam vairs nav jāņem līdzi izraksts papīra formātā, tas ir jau ielikts e-veselībā. No 1.janvāra visas analīzes, neatkarīgi no tā, kur tās veiktas, ir pieejamas e-veselībā. Mēs pakāpeniski arī paplašināsim šo sistēmu un vēlamies, lai iedzīvotāji saprot, ka ne visi izmeklējumu dati ir jāņem uz rokas, jo lielākoties tie atrodas jau sistēmā.
Onkoloģijas plāns 2025.–2027. gadam cita starpā paredz vēža skrīninga uzlabojumus. Kādi tie ir? Kā zināms, cilvēki uz uzaicinājumiem veikt dažādus vēža skrīningus reaģē visai kūtri…
Pagājušajā gadā no ģimenes ārstu praksēm pacientiem zvanīja un aicināja veikt šo skrīningu. Cilvēku atsaucība palielinājās par 10%. Tikmēr, piemēram, Slovēnijā atsaucība ir 80%. Viņi sūta vēstuli un viss. Mēs sūtam vēstuli, bet cilvēki nenāk. Savukārt, ja viņi grib nākt, var gadīties arī tā, ka visur ir rindas un cilvēks nevar atrast, kur šo pakalpojumu saņemt. Arī šajā gadījumā vienotais digitālais pieraksts būs ļoti būtisks.
Ar nākamo gadu gribam ieviest sistēmu, kad atgādinājumi pacientiem pēc noteikta vecuma sasniegšanas tiek sūtīti arī uz mobilo tālruni. Strādājam arī, lai šie skrīningi tiktu ieviesti obligātajās veselības pārbaudēs. Piemēram, ja cilvēkam ir 50 gadi, tad obligātajā veselības pārbaudē, uz kuru viņš norīkots no darba vietas, tiek veikta arī prostatas pārbaude.
Slovēnijā man stāstīja, ka šai preventīvajai veselības pārbaudei viņu valstī ir jau simts gadi. Ja cilvēks laicīgi nav saņēmis norīkojumu, teiksim, uz rentgenu, kolonoskopiju, mamogrāfiju, vai kādu citu valsts apmaksātu izmeklējumu, tad viņi paši iet pie sava ģimenes ārsta un prasa, kur tas ir?
Tātad mums par to jārunā vairāk un skaļāk. Varbūt arī caur pašvaldībām. Šobrīd prevencija mums organizēta caur primāro veselības aprūpi – ģimenes ārstu praksēm, tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri pie sava ģimenes ārsta nav bijuši gadiem ilgi. Arī iedevām papildu finansējumu ģimenes ārstu praksēm, lai viņi apzina un aicina šos pacientus uz pārbaudēm.
Mēs gribām motivēt ģimenes ārstus, lai viņi vairāk iesaistās šajos preventīvajos pasākumos. Piemēram, Slovēnijā pacientam pirmā šāda pārbaude ir 30 gadu vecumā. Ja viss ir labi, viņš atkal tiek gaidīts pēc nākamajiem pieciem gadiem. No 40 gadu vecuma pārbaudes jau ir ik pēc trim gadiem. Savukārt Japānā veselības pārbaudes tiek veiktas jau sākot no skolas vecuma un par prevenciju bērniem maksā Izglītības ministrija. Darba vietas maksā par saviem darbiniekiem. Šī sistēma ir sevi labi parādījusi, paskatieties, kāds ir japāņu mūža garums – daudziem tie ir simts gadi un pat vairāk. Protams, tur jāņem vērā arī viņu uzņemto pārtikas produktu sastāvs un kvalitāte.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir viens no galvenajiem saslimstības un mirstības iemesliem Latvijā un arī pasaulē. Kas plānots šo slimību risku novēršanai?
Šobrīd ministrijā tieši strādājam pie sirds un asinsvadu slimību aprūpes plāna.
Pirmām kārtām vairāk jārunā par veselīgu dzīves veidu, sportu, pareizu uzturu. Tie visi ir samērā lieli izaicinājumi, jo līdz šim mēs šādai sabiedrības informēšanai vairāk izmantojām Eiropas Savienības finansējumu. Beidzām vienu projektu, uzreiz sākām otru. Taču tagad šai programmai naudas kļuvis mazāk un līdz ar to samazinājusies arī aktivitāte. Tādēļ šiem jautājumiem jāparedz līdzekļi arī no valsts budžeta.
Kā, jūsuprāt, iespējams uzlabot demogrāfisko situāciju valstī? Ir kāds plāns kā panākt dzimstības palielināšanos vai arī kārtējo reizi tikai tukši runājam?
Demogrāfiju par prioritāti atzinusi gan valdība, gan Valsts prezidents. Demogrāfiju tomēr nevar saistīt tikai ar sociāliem jautājumiem, kā, piemēram, dažādi pabalsti. Ir pietiekami daudz labi situētu cilvēku, kuri negrib radīt bērnus. Viņi vēlas dzīvot brīvāk, ceļot, veltīt laiku sev. Un tad, kad ap četrdesmit gadu vecumu viņi tomēr attopas, ka vēlētos bērnus, šos cilvēkus pārņem šaubas – vai esmu pietiekami vesels, lai spētu bērnu radīt, lai spētu savu bērnu arī izaudzināt? Cilvēkiem nepieciešama pārliecība, ka pat tad, ja bērni vai viņi paši saslims, viņi tiks ātri un efektīvi izārstēti. Bet mums nepieciešams investēt sabiedrības veselībā kopumā, investēt profilaksē – esam piemēram izstrādājuši Liekā svara mazināšanas plānu. Jāinvestē veselības pakalpojumu pieejamībā ģimenēm, tāpat Onkoloģijas plāns ir jāizpilda, Mātes un bērna plāns – jāizpilda, Kardioloģijas vai sirds un asinsvadu slimību plāns – arī, ja visu to izdarīsim, tas arī uzlabos demogrāfiju.
