Ilona Bērziņa
Vārds “kartelis” vai “karteļa vienošanās” lielai daļai sabiedrības joprojām neko īpašu neizsaka. Un velti. Karteļa vienošanās ļauj deformēt konkurenci, nepamatoti paaugstināt cenas, pazemināt piedāvājuma kvalitātes kritērijus un likt mums maksāt vairāk par kādu preci vai pakalpojumi. Ļaujot kartelistiem izsprukt no soda, mēs paši sev “šaujam kājā”. Vai pēc Augstākās tiesas Senāta sprieduma dažādu karteļu organizatori nu varēs dancot kā peles pa galdu, bet kaķim – Konkurences padomei – atliks vien noraudzīties? Par šo un citiem jautājumiem saruna ar Konkurences padomes Izpildinstitūcijas vadītāju Māri Spičku.
Par būvniecības karteļa lietu kā sabiedrībai, tā tiesībsargājošām instancēm ir zināms, ka neatļauta vienošanās bija un vairāki lielie būvniecības uzņēmumi tiešām sadalīja, kurš kurā iepirkumā vinnēs. Ir arī KNAB noklausītās būvnieku sarunas, kuras Augstākā tiesa kā pierādījumus neatzina. Vai tas nozīmē, ka karteļa veidotāji izspruks cauri sveikā?
Kopumā šī lieta vēl nav pabeigta. Tiesa uzskatījusi, ka tāda veida pierādījumi, kas nākuši no operatīvās lietas, nav izmantojami karteļu atklāšanai, un šis jautājums atkārtoti nodots izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai. Pašā lietā, protams, šie pierādījumi bija būtiski, uz tiem arī iestāde balstījās, bet šajā lietā ir vēl arī citi pierādījumi. Protams, mēs centīsimies apgabaltiesā pierādīt, ka tie citi pierādījumi, lai arī ir netiešāki, tomēr pierāda šīs karteļu vienošanās esamību.
Lai jautājumu par tādu operatīvo darbību ietvaros iegūtas informācijas kā noklausītas sarunas pieļaujamību karteļu atklāšanas lietās atrisinātu līdz galam, plānojam arī esošās tiesvedības ietvaros jautāt Eiropas Savienības Tiesas viedokli, vai tiešām minētais Augstākās tiesas spriedums atbilst Eiropas Savienības tiesībām. Jau 2019.gadā stājās spēkā ECN+ direktīva, kura paredz, ka visām Eiropas Savienības konkurences iestādēm jābūt nodrošinātām ar nepieciešamajiem rīkiem efektīvai konkurences tiesību piemērošanai. Šajā direktīvā noteikts, ka pierādījumi, kas būtu izmantojami konkurences tiesību pārkāpumu pierādīšanai, var būt dažāda veida, tostarp arī noklausītu sarunu ieraksti. Lasot spriedumu, mēs redzam, ka Augstākās tiesa nav analizējusi Eiropas Savienības tiesības, šo konkrēto direktīvu un tajā ietverto regulējumu, kas, mūsuprāt, pasaka, ka šādu sarunu noklausīšanās ir pieļaujami pierādījumi, kurus izmantot karteļa atklāšanai. Ir palikuši neatbildēti jautājumi, uz kuriem šīs tiesvedības turpinājumā ir jāatrod atbildes, lai sasniegtu taisnīgu rezultātu.
Kāda ir Eiropas Savienības pieredze? Tur arī nedrīkst izmantot operatīvās darbības rezultātā iegūtus pierādījumus?
Eiropas Cilvēktiesību tiesa pagājušajā gadā izskatīja lietu, kurā tieši tika vērtēta situācija, kad Nīderlandes konkurences iestāde no atbildīgās tiesībaizsardzības iestādes un prokuratūras, kas izmeklēja krimināllietu saistībā ar pretlikumīgu atkritumu apglabāšanu, saņēma sarunu ierakstus no bīstamo atkritumu apsaimniekotāju sarunām, kur uzņēmēji slepeni vienojās sadalīt klientus un ierobežot cenu konkurenci saistībā ar atkritumu savākšanu no kuģiem ostu teritorijā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā lietā atzina, ka krimināllietā esošu starp uzņēmumu pārstāvjiem noklausītu sarunu, kas liecina par karteļvienošanos īstenošanu, nodošana konkurences iestādei, lai administratīvajā procesā izmeklētu un atklātu šo konkurences tiesību pārkāpumu, nepārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā garantētās privātpersonu tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tiesa īpaši uzsvēra, ka slepenu karteļvienošanos atkāšanā būtiska ir dažādu uzraugošo institūciju savstarpējā sadarbība, ievērojot, ka šādi konkurences tiesību pārkāpumi nodara būtiskus zaudējumus sabiedrībai, kā negatīvi ietekmē visas valsts ekonomisko labklājību. Arī iepriekš minētā ECN+ direktīva tieši paredz šādu pierādījumu izmantošanu. Līdz ar to ES valstīs ir tiesības šādas slepenas noklausītas uzņēmēju sarunas izmantot karteļu atklāšanā. Cerams, šādas tiesības Konkurences padomei būs arī Latvijā.
Ja reiz karteļa esamības pierādīšanai krimināltiesiskas metodes vismaz pagaidām izmantot nedrīkst, jo likums tādas iespējas neparedzot, tad kādas ir Konkurences padomes iespējas šādu vienošanos pierādīt?
Protams, Konkurences padome arī iepriekš lielākoties ir balstījusies uz savām pilnvarām, kas noteiktas Konkurences likumā un pēc būtības ir analogas citu tiesībsargājošo iestāžu pilnvarām. Mēs esam tiesīgi uz tiesneša lēmuma pamata, policijas klātbūtnē bez iepriekšēja brīdinājuma ierasties pie uzņēmējiem un iegūt visu informāciju, kas ir šajos uzņēmumos uz vietas un pieejama pašam uzņēmumam, neatkarīgi, vai tā uzglabāta papīra formā vai elektroniskos datu nesējos – datoros, telefonos, cietajos diskos vai kur citur.
Taču pietiekami bieži aizliegtas vienošanās dalībnieki rīkojas ļoti piesardzīgi un cenšas neatstāt “taustāmus” pierādījumus. Arī Būvnieku karteļa gadījumā karteļa dalībnieki vienojās mutvārdos, cenšoties neatstāt nekāda veida rakstiskos pierādījumus. Šādos gadījumos KP iespējas pierādīt karteli, balstoties tikai uz savām pilnvarām, ir stipri ierobežotas, jo KP nav tiesību noklausīties sarunas “dzīvajā režīmā”. Tomēr mēs uzskatām, lai varētu efektīvāk cīnīties ar jebkādā veidā un formā slēgtām karteļa vienošanām, KP ir jābūt pilnvarām, saņemt un izmantot no kriminālizmeklēšanas iestādēm to rīcībā esošo informāciju, arī noklausītas sarunas, ja tās var liecināt par iespējamu karteļa vienošanos. Tā ir iespēja identificēt un fiksēt, ko kartelisti runā par karteļa organizēšanu un tā darbības īstenošanu. No pašas Augstākās tiesas secinājumiem vairākos spriedumos izriet atzinums, ka kartelisti parasti rīkojās ļoti slepeni un neatstāj aiz sevis nekādus pārbaudāmus pierādījumus.
Kā redzams, sarežģījumi ar pierādījumu izmantošanu karteļu atklāšanai Latvijā ir, taču mēs rokas nenolaižam un turpināsim cīnīties un aizstāvēt iestādes lēmumu un efektīvas izmeklēšanas pilnvaras gan šajā būvnieku lietā, gan, protams, arī skatoties uz priekšu.
Kādiem, jūsuprāt, vajadzētu būt sodiem, lai uzņēmēji nedotos uz šādiem riskiem? Ja zaudējumi atklāšanas gadījumā ievērojami pārsniegs no nelikumīgās darbības gaidāmos ienākumus, varbūt karteļu veidošana uzņēmēju acīs zaudēs savu pievilcību?
Jau šobrīd pašiem uzņēmējiem par konkurences tiesību pārkāpumiem monetārie, mantiskie sodi ir diezgan iespaidīgi. Ņemot vērā šo ECN+ direktīvu to maksimāli pieļaujamie apmēri ir novienādoti praktiski visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Konkurences iestādēm jābūt piešķirtām pilnvarām piemērot sodus līdz pat 10% no šo tirgus dalībnieku pasaules apgrozījuma. Līdz ar to atbilstoši uzņēmumu lielumam un to apgrozījumam sodi varētu būt mērāmi vairākos miljonos eiro.
Otra lieta, ka karteļu īstenošanā iesaistītie uzņēmumi, ja tas noticis publiskos iepirkumos, kā bija šajā būvnieku lietā, tiek līdz pat trim gadiem izslēgti no tiesībām piedalīties publiskajos iepirkumos.
Protams, viņiem ir iespēja arī atgriezties apritē ātrāk, ja, uzņēmums atjauno uzticamību, bet tur jāiziet atsevišķa likumā noteiktā procedūra. Trešais efekts ir tāds, ka personas, kas cietušas no konkurenci ierobežojošo darbību pārkāpumiem, var vērsties ar zaudējuma prasību pret šādu pārkāpēju.
No pagājušā gada Konkurences iestādei ir arī papildus funkcija, kad mēs kā iestāde sniedzam atbalstu publiskajiem pasūtītājiem neatļautas vienošanās radīto zaudējumu identificēšanā un aprēķināšanā, jo tieši karteļi publiskajos iepirkumos ir Konkurences padomes visbiežāk konstatētais aizliegtas vienošanās pārkāpuma veids. Tādējādi publiskie pasūtītāji var sekmīgāk tālāk vērsties pret šādiem pārkāpējiem un arī piedzīt zaudējumus. Tad jau tas ir pārkāpēja pienākums pierādīt, ka šāds sadārdzinājums nav bijis, tas radies kādu citu faktoru ietekmē. Ceturtais ir likumprojektā “Grozījumi Konkurences likumā” rosinātais, noteikt atbildību par konkurences tiesību pārkāpumu pieļaušanu arī tirgus dalībnieku amatpersonām, proti, tā ir jau personīga atbildība kapitālsabiedrību valžu un padomju locekļiem, prokūristiem, komercpilnvarniekiem un citām atbildīgajām amatpersonām.
Vai tas nozīmē, ka konstatējot un pierādot karteļa vienošanos, būs iespējams vērsties arī pret šo amatpersonu mantu? Piemēram, konfiscēt viņu nekustamos īpašumus vai bankas kontā esošos līdzekļus?
Varbūt vēl ne gluži šādā veidā, bet, ja šāda likuma norma stāsies spēkā, un šobrīd Saeimā notiek tās izvērtēšana, tad iestādei būs tiesības vadošām uzņēmumu amatpersonām, kuras ar savu darbību vai bezdarbību bijušas iesaistītas pārkāpumā, noteikt ierobežojumu ieņemt šādus vadošos amatus uz laiku līdz trim gadiem.
Savukārt vērsties civiltiesiski, tai skaitā pret šādu amatpersonu mantu, ir tiesības, piemēram, uzņēmumu īpašniekiem, ja amatpersonas ar prettiesisko rīcību iesaistoties karteļa vienošanās ir nodarījušas zaudējumus uzņēmumam.
Sabiedrības lielākā daļa karteļu veidošanu neuztver kā kaut ko tādu, kas kaitētu tieši viņam. Kā šādas neatļautas vienošanās ietekmē konkrēto “tanti Bauskā”? Kāds ļaunums viņai no tā, ja kādi uzņēmēji, gribot vairāk nopelnīt, savstarpēji vienojas par valsts vai pašvaldību iepirkumu sadali?
Šeit tomēr jāskatās uz to, ka konkurence domāta tam, lai uzņēmēji savstarpēji cīnītos par patērētāju izvēli un rezultātā būtu spiesti noteikt konkurētspējīgas cenas, uzlabot kvalitāti, kā arī ieviest inovācijas un radīt kaut ko jaunu, tādējādi apsteidzot citus konkurentus un gūstot patērētāju labvēlību. Ja uzņēmēji par to necīnās, bet iepriekš savstarpēji vienojas, tad jebkurš pakalpojums vai prece tiks mākslīgi sadārdzināti. Un tad arī “tanti Bauskā”, ja runājam par kādām ikdienā lietojamām precēm vai pakalpojumiem, skars šo preču un pakalpojumu sadārdzinājums.
Savukārt publiskajam sektoram, kas pērk pakalpojumus publisko iepirkumu ietvaros, jāņem vērā, ka kopumā šiem iepirkumiem Latvijā tiek tērēti ļoti lieli līdzekļi – vairāk kā 5 miljardi eiro gadā, kas ir apmēram 33% no visiem budžeta izdevumiem ko valsts tērē, un kas veido apmēram 13 procenti no iekšzemes kopprodukta. Publiskajiem iepirkumiem tiek tērētas milzīgas summas un, ja tos kartelizē, tad pašvaldības un valsts iestādes iepērk šo preci vai pakalpojumu dārgāk, nekā tas būtu normālas konkurences apstākļos. Rezultātā rodas papildus izdevumi, kurus varētu novirzīt citiem svarīgiem mērķiem, kā, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai, sociālajiem pakalpojumiem, valsts drošībai, infrastruktūrai vai ceļu attīstībai. Ja par publiskajiem iepirkumiem neatļautas vienošanās dēl tiek pārmaksāts un nauda iztērēta nelietderīgi, tad rezultātā pietrūkst līdzekļu, lai finansētu visiem valsts iedzīvotājiem svarīgas lietas.
Vai publiskajos iepirkumos būtu jāskata arī pretendentu reputācija?
Tas ir iepirkuma organizētāja jautājums. Publisko iepirkuma likums jau nosaka, ja konkrētam pretendentam iepriekš ir radušās problēmas ar līguma pienācīgu, kvalitatīvu izpildi, tad to iespējams ņemt vērā arī citiem pasūtītājiem, vērtējot cik šāds pretendents bijis uzticams iepriekšējās reizēs, piegādājot tādu pašu preci vai pakalpojumu. Tas ir saistīts arī ar šo reputācijas jautājumu, cik lielā mērā var uz attiecīgo komersantu paļauties.
Bet varbūt šīs reputācijas problēmas un vēl citas dīvainas lietas iepirkumu organizatori dažkārt “nepamana” tādēļ, ka no kāda pretendenta saņēmuši “pateicību” aploksnītē vai kādu citu labumu?
Ja publisko iepirkumu organizētāji vai atsevišķi iepirkumu komisijas locekļi ir ieinteresēti kāda konkrēta pretendenta uzvarā un faktiski pakārto šo iepirkumu konkrētam pretendentam, tad tā jau ir koruptīva rīcība. Tāpat par koruptīviem uzskatāmi gadījumi, kad saziņā ar pasūtītāju, par uzvarētāju “iezīmētais” pretendents sarunā vēl citus uzņēmējus, lai tie iesniedz augstākus cenu piedāvājumus, un uzvara viņam tādējādi tiktu garantēta. Nereti šādos gadījumos šiem fiktīvajiem konkursa dalībniekiem tiek solīts tāds pat pakalpojums citos iepirkumos. Šāda krāpnieciska shēma parasti tiek veidota, kad gan pasūtītājs, gan konkrēts pretendents ir ieinteresēti šī uzņēmuma uzvarā un jau iepriekš saprot, kurš tad būs uzvarētājs.
Ir jau arī situācijas, kad pretendents piedāvā ļoti zemu cenu, uzvar iepirkumā un tad, atsaucoties uz inflāciju, materiālu sadārdzinājumu un citiem it kā neparedzētiem gadījumiem, arvien jaunu finansējumu konkrētajam objektam.
Ja pasūtītājs redz, ka cena tiešām ir nesamērīgi zema un ir šaubas par izpildi, tad, balstoties uz motivētu argumentāciju par neatbilstību tirgus prasībām, viņš šādu pretendentu no iepirkuma var izslēgt. Savukārt, ja līgums jau noslēgts, jo īpaši, ja tā ir ilgtermiņa sadarbība, un līguma izpildes gaitā mainās situācija, jābūt kaut kādam mehānismam, kā to atrisināt. Inflācija bieži vien var būt neprognozējama, arī tādi iepriekš neparedzami satricinājumi kā Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā var izsaukt cenu kāpumu. Tad arī savstarpējos līgumos var iestrādāt nosacījumus, pie kādiem cena var tikt paaugstināta, piemēram, ja inflācija sasniedz noteiktu līmeni. Vai arī līgumos var tikt iestrādāts, ka konkrētā cena katru gadu vai arī pēc noteikta gadu skaita tiek pārskatīta. Pretendents tādā gadījumā var rēķināties, – ja ir objektīvi apstākļi, cena var tikt pārskatīta.
Ja šādas norunas nav, tad situācijā, kad izpildītājs prasa papildu resursus līguma izpildei, pasūtītājam jāizšķiras vai to līgumu saglabāt, vai arī tas ir jālauž. Savukārt izpildītājam jārēķinās – ja līgums ticis lauzts tādēļ, ka viņš to par nolīgto cenu nav spējis izpildīt un prasījis papildu finansējumu, tad jau citā iepirkumā viņš varētu tikt izslēgts zaudētas uzticības dēļ.
Vēl viena būtiska lieta, par ko vairums cilvēku, manuprāt, īpaši neaizdomājas, ir dominējošais stāvoklis tirgū. Ko īsti tas nozīmē un kas ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana?
Salīdzinot ar aizliegtām vienošanām, šis ir retāks konkurences tiesību pārkāpums, jo nav tik daudz tādu tirgus spēlētāju, kam ir tirgus vara darboties neatkarīgi no patērētājiem, kā arī citiem konkurentiem. Ja uzņēmumam konkrētajā tirgū ir ļoti lielas tirgus daļas vai arī, ja viņš ir monopola stāvoklī, tad, protams, tas atrodas dominējošā stāvoklī.
Arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā ir pateikts, ka tādam uzņēmumam, kuram konkrētā tirgū ir 50% un vairāk tirgus daļas, tiek prezumēts, ka ir šis dominējošais stāvoklis, jo pārējie tirgus dalībnieki nespēj tam izrādīt jūtamu pretestību un konkurences spiedienu. Parasti tādi dominējoši uzņēmumi tiek novēroti kādos ar infrastruktūru saistītos tirgos, komunālo pakalpojumu tirgos, siltumpiegādes vai ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanā, dzelzceļa infrastruktūra, arī tad, ja uzņēmumiem uz ilgu laiku piešķirtas kādas ekskluzīvas tiesības, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas jomā vai uzņēmums pārvalda tāda veida infrastruktūru kā autoostas, jūras ostas, vai arī lidostu.
Piemēram, kādu laiku atpakaļ tika konstatēta dominējoša stāvokļa izmantošana “Latvijas dzelzceļa” meitasuzņēmuma “LDz Cargo” darbībās. Proti, šim pārvadātājam bija ekskluzīvas tiesības sniegt pakalpojumus pierobežas teritorijā un uzņēmums citiem konkurentiem, kas arī sniedza dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumus Latvijas teritorijā, bet kuriem bija liegts darboties šajā pierobežas ekskluzīvajā zonā, un to klientiem noteica atšķirīgu maksu, piemērojot standarta tarifus, savukārt klientiem, kas izmantoja tieši “LDZ Cargo” pakalpojumus, piemēroja dažādus atvieglojumus, piemēram, atlaides un citus sadarbību veicinošus noteikumus. Rezultātā klienti izvēlējās “LDz Cargo” pakalpojumus. Tā kā “LDz Cargo” vienīgais varēja operēt šajā nelielajā, aptuveni 50-90 kilometrus lielajā teritorijā, tad arī pārējie mazākie pārvadātāji kļuva nekonkurētspējīgi, jo “LDZ Cargo” rīcības rezultātā nevarēja piedāvāt pievilcīgas cenas saviem klientiem. Mēs konstatējām, ka tādējādi, balstoties uz šīm ekskluzīvajām tiesībām, “LDZ Cargo” konkurenti tiek izslēgti no tirgus. Konkurences padome piemēroja bargu sodu, vairāk kā 5 miljoni eiro. Šobrīd lieta atrodas tiesvedībā.
Kā īsti ir? Vai ar šī dominējošā stāvokļa ierobežošanu kaut kādā veidā var regulēt arī siltuma cenas? Cilvēkiem jau nav alternatīvas – siltums jāpērk par tādu cenu, kā pieprasa siltumapgādes uzņēmums.
Šeit savukārt ir jānošķir kompetences, jo sabiedrisko pakalpojumu monopoluzņēmumu gadījumā tie tiek regulēti un liela ietekme un nozīme ir Regulatoram (Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija), kurš apstiprina lielo siltumenerģijas ražošanas uzņēmumu, kā “Latvenergo”, tā arī siltumapgādes, kā “Rīgas Siltums”, iesniegtos tarifus.
Salīdzinot, elektrības mazumtirdzniecības tirgū valda pietiekami liela konkurence, jo tajā ir vairāki gan Lietuvas, gan Igaunijas, gan arī Latvijas uzņēmumi. Līdz ar to elektroenerģijas mazumtirdzniecības jomā, piemēram, “Latvenergo” neatrodas dominējošā situācijā. Ja uzņēmums neatrodas dominējošā stāvoklī, tad tam nav īpaša atbildība un jāievēro uz šādu uzņēmumu gulstoši pienākumi, piemēram, aizliegums piemērot nepamatoti augstu vai zemu cenu.
Dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir aizliegts piemērot arī nepamatoti zemu cenu, jo, ja cena ir pārmērīgi zema un nesedz preces ražošanas vai pārdošanas izmaksas, tad mazāki uzņēmumi ilgtermiņā nespēj konkurēt ar dominējošo uzņēmumu un ir spiesti iziet no tirgus. Savukārt šādā gadījumā zemās cenas sākotnējais noteicējs var to paaugstināt līdz sev vēlamam līmenim, par ko patērētājiem nākas maksāt, jo nav citas izvēles. Bet, kā jau teicu, attiecībā uz elektrības mazumtirdzniecību šādas situācijas nav, tas ir konkurējošs tirgus.
Iepretim tas segments elektroenerģijas tirgū, kur šī monopola situācija tiešām veidojas, ir elektrības pārvades un sadales pakalpojumi, jo sadales tīklos un augstsprieguma tīklos objektīvi ir tikai viens dalībnieks, kas šo elektrību nogādā no punkta A līdz punktam B, taču arī šajā gadījumā pakalpojuma tarifu nosaka Regulators.
Pagājušajā gada nogalē Konkurences padome norādīja, ka viena no 2026.gada prioritātēm būs konkurences ierobežojumu uzraudzību mazumtirdzniecības pārtikas tirgū. Kā tas izpaudīsies?
Galvenokārt šeit runa ir par ierobežojumu uzraudzību, kas izriet no Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma. Šis likums regulē iepircēju, kas ir arī mazumtirgotāji un piegādātāju attiecības. Jāsaprot, ka produktu iepircēji lielajos veikalos un veikalu ķēdēs vienmēr lielākoties atradīsies tādā kā varas pozīcijā attiecībā pret piegādātāju. Tādēļ regulējums, kas aizsargā ražotājus un piegādātājus pret mazumtirgotāju negodīgu rīcību ir svarīgs. Arī visā Eiropas Savienībā ir saprasts, ka tā ir liela problēma un tāpēc, lai sabalansētu iepircēju un piegādātāju (ražotāju) savstarpējās attiecības, tika pieņemta negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas direktīva, kura attiecīgi bija jāpārņem arī visām ES dalībvalstīm un jāiekļauj nacionālajos likumos, kas aizstāv piegādātājus no šo iepircēju negodīgas rīcības. Mums, Latvijā, jau iepriekš bija spēkā līdzīgs tirgotāju un piegādātāju savstarpējo sadarbību regulējošs likums, tādēļ arī ES direktīvas ieviešana īpašas grūtības neradīja.
Ko tad preču iepircējam attiecībā pret piegādātāju ir aizliegts darīt? Tie ir nepamatoti gari norēķinu termiņi; nepamatotas, netaisnīgas sankcijas; dažādu maksājumu nepamatota noteikšana no tirgotāja puses, tai skaitā par preces atrašanos veikala plauktos; preču nepamatota atdošana atpakaļ; negūtās peļņas kompensācija, kā arī savas tirgus varas izmantošana vienpusēji grozot līguma noteikumus u.c.
Kā zināms, sodi par negodīgas tirdzniecības prakses īstenošanu ir gana bargi. Piemēram, pagājušā gada nogalē Konkurences padome SIA “Maxima Latvija” piemēroja 1,8 miljonu eiro naudas sodu.
Šis uzņēmums ilgstoši bija īstenojis negodīgu komercpraksi, kas tirgotājam ir aizliegts, lai viņš nerīkotos netaisnīgi pret piegādātājiem. “Maxima Latvija” darbībās tika konstatēts aizlieguma vienpusēji grozīt līguma noteikumus, tai skaitā noteikt iepirkuma cenas, pārkāpums. Ja piegādātājs nepiekrita šī uzņēmuma prasībām attiecībā uz preces iepirkuma cenu, tad “Maxima Latvija” apturēja attiecīgās preces tirdzniecību, līdz piegādātājs piekrita lielveikala prasībām, īstenojot preču izslēgšanu no sortimenta, arī pasūtījumu neveikšanu vai jau iepriekš apstiprināto preču akciju atcelšanu. Izmantojot piegādātāju atkarību, šis uzņēmums uzlaboja savu personisko konkurētspēju uz piegādātāju rēķina.
Fokusa punktā līdz šim iestādei ir bijuši mazumtirgotāji, tomēr likums attiecas uz jebkuru iepircēju pārtikas piegādes ķēdē. Arī vairumtirgotāji un ražotāji var būt iepircēju lomā attiecībā pret ražotājiem un lauksaimniekiem, kas ir izejvielu piegādātāji.
Konkurences padome pagājušā gada beigās pabeidza arī tirgus uzraudzību par norēķinu termiņu piemērošanas praksi svaigu augļu, dārzeņu un ogu piegādes ķēdē Latvijā un konstatēja, ka ne vien mazumtirdzniecības, bet arī vairumtirdzniecības līmenī sadarbībā ar piegādātājiem, likumā atkarībā no piegādātās preces noteiktie divdesmit vai trīsdesmit dienu norēķina termiņi tiek būtiski pārsniegti. Tā kā šajā tirgus uzraudzības laikā tika konstatētas konkrētas pazīmes, ka likuma prasības par taisnīgu norēķināšanās termiņu no iepircēju puses ir pārkāptas, iestāde ierosinājusi vairākas pārkāpuma lietas.
Vai, jūsuprāt, sabiedrības uzticība Konkurences padomei šobrīd ir pietiekama un vai sabiedrība gana labi izprot KP lēmumus?
Mēs veicam lielu darbu sabiedrības izglītošanā saistībā ar dažādām iestādes aktivitātes jomām, organizējot seminārus un vebinārus dažādām mērķauditorijām, sniedzot ekspertu viedokļus par dažādām tēmām, iespējami plaši sniedzot informāciju dažādiem medijiem, mūsu mājas lapā un sociālo tīklu platformās. Balstoties uz katru otro gadu veiktajām sabiedriskās domas aptaujām, secināms, ka zināšanu līmenis par konkurences tiesībām un to ievērošanas nozīmi uzlabojas, gan tirgus dalībnieki, gan patērētāji un arī dažādas uzņēmējus pārstāvošās organizācijas Konkurences padomei uzticas. Saņemto iesniegumu un dažādas informācijas apjoms gadu no gada pieaug.
Pagājušogad dažāda iestādē ienākošā informācija veidoja vairāk kā trīs tūkstošus vienības. Arī no mūsu veiktajām aptaujām pagājušo gadu redzams, ka, piemēram, mazumtirdzniecības jomā, piegādātāji vairāk kā 80% gadījumu saka, ka viņi uzticas Konkurences padomei kā uzticamam tiesību piemērotājam. Mēs saprotam, ka skaidrojošais darbs ir ļoti svarīgs, jo tas var Konkurences padomei palīdzēt atklāt vai arī novērst un nepieļaut dažādus konkurences ierobežojumus.