Autore: Ilona Bērziņa
Latvijas goda konsuls Čikāgā, ASV, Roberts Blumbergs par sevi saka, ka viņš ir “ar vienu kāju amerikāņos, ar otru – latviešos”. Šobrīd viens no viņa galvenajiem darbiem ir palīdzēt Eiroparlamenta vēlēšanu organizēšanai vēlēšanu iecirknī Čikāgā, taču līdztekus savam advokāta darbam viņš darbojas Čikāgas latviešu apvienības valdē, turpina finansiāli atbalstīt Latvijas Universitātes Kognitīvo zinātņu un uztveres pētniecības laboratoriju un Latvijas Mākslas Akadēmiju, kā arī bieži tiekas ar ASV politiķiem, lai lobētu Latvijas intereses.
Viens no mītiem, ko Krievija cītīgi kultivē kopš iebrukuma Ukrainā ir – NATO un Rietumvalstis esot solījušas Krievijai nepaplašināties Austrumu virzienā, un tagad šo solījumu pārkāpj.
Ja lasām NATO vienošanos ar Krieviju, kas tika noslēgta 1997. gadā Parīzē, tad nevienā vietā šajā tekstā nav teikts, ka NATO nevarētu uzņemt jaunas dalībvalstis Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā. Šī vienošanās principiāli noteica NATO un Krievijas attiecības nākotnē un tās pamatā bija Krievijas piekrišana kļūt par demokrātisku valsti, atbalstīt politisko plurālismu, neiebrukt citās valstīs, respektēt tiesiskas valsts principus. Diemžēl Krievija lauza visus šos minētos principus.
Tādas vienošanās, ka NATO nepaplašināsies Krievijas virzienā, nekad nav bijis. Kādreizējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs savulaik atzina, ka šis jautājums viņa prezidentūras laikā nav bijis diskutēts, savukārt ASV prezidents Bils Klintons noraidīja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina centienus izvairīties no NATO paplašināšanās, pilnīgi pareizi paskaidrojot, ka par dalību NATO izlemj visas dalībvalstis un tikai konsensa balsojuma gadījumā ir iespējama jaunas dalībvalsts pievienošanās. Tāpat Klintons norādīja, ka valstis izvēlas kļūt par NATO dalībvalstīm, nevis NATO meklē kādas dalībvalstis, kuras pašas nemaz nevēlas par tādām kļūt. Turklāt neaizmirsīsim, ka NATO ir aizsargājoša, nevis agresīva alianse.
Latvijā pēdējā laikā nereti dzirdams Krievijas propagandas naratīvs, ka iebrukuma gadījumā NATO nesteigsies aizsargāt Latviju, jo kāda gan interese, teiksim, ASV karavīriem cīnīties par mums.
Amerikas prezidents ir arī ASV Nacionālo bruņoto spēku vadītājs un viņa rokās ir lēmums sūtīt ASV karavīrus cīņā, vai nē. Ja ASV iedzīvotāji, likumdevēji vai prezidents neatbalstīs aliansi, tad Krievija to varētu interpretēt tā, ka ASV nepalīdzēs. Tomēr jāsaprot, ka visas citas NATO valstis, ja tas būs nepieciešams, nāks palīgā jebkurai no alianses valstīm, arī Baltijas valstīm. Tāpat atcerēsimies, ka gan Lielbritānijas, gan Francijas rīcībā ir kodolieroči, un jau pašam šim faktam ir preventīvs efekts. Lai arī mēdz teikt – nekad nesaki nekad, nedomāju, ka pārskatāmā laikā Krievija uzbruks kādai no NATO valstīm.
ASV kongresmeņi Dons Beikons (Don Bacon), Marianna Millere-Mīksa (Marianna Miller-Meeks) un Vailijs Nikels (Wiley Nickel) 6.februārī apciemoja Latvijas Vēstniecību Vašingtonā un apliecināja savu stipro un noturīgo atbalstu Baltijas valstīm. Kādi ir Jūsu secinājumi pēc šīs tikšanās?
Tikšanos vēstniecībā mēs ar Latvijas vēstnieku ASV Māri Selgu uztvērām kā ļoti nozīmīgu. Pirmkārt tā bija draudzīga tikšanās viesmīlīgā gaisotnē ar ietekmīgiem kongresmeņiem, otrkārt un galvenokārt – mēs viņiem argumentējām, kāpēc Baltijas valstis NATO aliansei ir labi partneri uz kuriem var droši paļauties ilgtermiņā.
NATO ir Latvijas drošības garants un ja kādam šķiet, ka tie divi procenti no iekšzemes kopprodukta, ko tērējam paši savas valsts drošības stiprināšanai ir daudz, tad es to varētu salīdzināt ar apdrošināšanas polisi. Proti, cilvēks par savas mājas, automašīnas vai cita īpašuma apdrošināšanu iemaksā zināmu summu, un, ja notiek kāds negadījums, apdrošinātājs viņam izmaksā pienācīgu kompensāciju. Tas ir kā drošības spilvens. Ir labi, ja tas nekad nav jāizmanto, taču ja notiek kāda nelaime, tu esi pasargāts. Dalība NATO Latvijai ir ļoti, ļoti svarīga un mums ir būtiski parādīt Latvijā esošajiem NATO karavīriem, ka mēs viņu klātbūtni novērtējam.
Esmu ļoti pateicīgs ģenerālim Andim Dilānam, ar kura palīdzību pirms dažiem gadiem Čikāgas latviešu biedrība noorganizēja jauku pasākumu Ādažu militārajā bāzē NATO karavīriem no ASV. Man ļoti sildīja sirdi, ka latviešu uzņēmēji, uzzinājuši pasākuma mērķi, latviešu gardumus piegādāja bez maksas. No Anda Dilāna es daudz iemācos, uzzinu par Latvijas devumu NATO un varu par to informēt arī ASV politiķus.
ASV skatījumā ir ļoti būtiski, ka Baltijas valstis atbildīgi pilda savas uzņemtās saistības un aizsardzības izdevumiem pārsniedz NATO ieteiktos 2% no iekšzemes kopprodukta. Pastāstījām kongresmeņiem, ka 2023. gada decembrī parlaments pieņēma likumu, kas nosaka, ka Latvija palielinās aizsardzības izdevumus un 2025. gadā sasniegs vismaz 2.5% no iekšzemes kopprodukta, 2026.gadā tie būs vismaz 2.75% no iekšzemes kopprodukta, bet 2027. un sekojošos gados vismaz 3% no iekšzemes kopprodukta. Tas Latvijai ir jauns slieksnis, bet ne griesti.
Tāpat stāstījām, ka Latvijas valdība piekritusi atrast 200 miljonus eiro katru gadu laikā no 2023. līdz 2027.gadam, tātad vienu miljardu eiro piecos gados, daudzslāņu pretgaisa aizsardzības sistēmas (IAMD) attīstībai, kā arī to, ka Baltijas valstis būtiski palielina aizsardzības gatavību un iepērk tādus nopietnus ieročus kā HIMARS, Jūras spēku triecienraķetes un IRIS-T vidēja darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmu. Latvija arī turpina militārās infrastruktūras attīstību, automātisko pretgaisa aizsardzības sistēmu (UAS/C-UAS) attīstību, kaujām izšķirošās munīcijas krājumu papildināšanu un, kas ir svarīgi, atkal ieviesusi obligāto militāro dienestu. Latvija ir maza valsts, bet mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos un ko esam solījuši, to arī izpildām.
ASV kongresmeņi ļoti ieinteresēti klausījās šo stāstījumu un viņiem bija svarīgi dzirdēt, ka Baltijas valstis militārā aprīkojuma iegādē no ASV jau ieguldījušas simtiem miljonu dolāru, tādējādi atbalstot arī Amerikas ekonomiku un aizsardzības industriju. Atkārtojām ASV likumdevējiem – Rietumiem jāparāda agresoram, ka esam gatavi sevi aizstāvēt. Vēsture pierādījusi, ka Krievija saprot tikai militāro spēku un izmantojusi mūsu vājumu kā ieganstu provokācijai.
ASV atbalsts ir izšķirošs, lai palīdzētu Ukrainai sakaut Krieviju. Vai, jūsuprāt, ASV iekšpolitiskā līmenī spēs vienoties par šīs palīdzības sniegšanas palielināšanu un paātrināšanu?
Līdz šim ASV jau ir sniegusi 74.3 miljardu dolāru palīdzību Ukrainai, 46.3 miljardu dolāru no šīs summas ir militārā palīdzība, bet 26 miljardi finansiālais atbalsts. Tomēr man liekas, ka Eiropa ar katru dienu ieņem lielāku lomu palīdzībā Ukrainai nekā ASV. Taču neraugoties uz to, esmu pārliecināts, ka mēs vēl vienu reizi pārsūtīsim Ukrainai apmēram 60 miljardu dolāru vērtu ekipējumu un finanšu atbalstu. Taču pēc šīs palīdzības nav īsti skaidrs par tālāko atbalstu, jo amerikāņi ir noguruši un savā ziņā sašķelti savos viedokļos.
Mēs, Amerikas latvieši, arvien atgādinām ASV likumdevējam, ka ir vērts atbalstīt Ukrainu, jo aizstāvēt brīvību un demokrātiju pasaulē ir ASV vērtība. Argumentējam, ka par mazāk nekā 5% no ASV ikgadējā aizsardzības budžeta, Amerika ir palīdzējusi Ukrainai nodrošināt stabilu un pārtikušu Eiropu, palīdzējusi Ukrainai aizsargāt mūsu sabiedrotos un NATO, kā arī sagraut vairāk nekā pusi Krievijas karaspēka. ASV palīdzējusi Ukrainai nodrošināt stabilas pārtikas cenas un stabilu pārtikas nodrošinājumu pasaulē. Tas viss ir arī Amerikas cilvēku interesēs. Turklāt jāuzsver, ka neviena ASV militārpersona nav piedalījusies vai gājusi bojā karā Ukrainā.
No Amerikas latviešu apvienības un Pasaules brīvo latviešu apvienības puses stāstām to arī mums labvēlīgajiem ASV kongresmeņiem un senatoriem. Ļoti aktīvs šajā ziņā ir Dzintars Dzilna no Amerikas latviešu apvienības, palīdz arī mans brālis, Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības priekšsēdis Pēteris Blumbergs, kurš dzīvo Vašingtonā.
ASV februārī piemēroja sankcijas vairāk kā 500 fiziskām un juridiskām personām no Krievijas un solīja uzturēt spiedienu, lai apturētu Vladimira Putina kara mašīnu. Arī Eiropas Savienība februāri vienojās par 13.sankciju paketi, kurā iekļauti arī pasākumi cīņai pret sankciju apiešanu. Cik spēcīgi šīs sankcijas darbojas un vai būtu nepieciešamas jaunas?
Sankcijas ir jāturpina, jo Krievijā ir ne vien brutāla diktatūra, bet vienlaikus arī oligarhija. Sankcijaspret Putina tuvākiem draugiem – oligarhiem ir nepatīkamas šai cilvēku grupai un pašam Putinam. Ir arī teorija, ka Putins sāka karu Ukrainā, jo bija dusmīgs, ka Ukraina bija arestējusi Putina labo draugu un Putina meitas krusttēvu Ukrainas oligarhu Viktoru Medvedčuku. Lasīju, ka vēl pirms kara Putins bijis ieplānojis caur kādiem iekšpolitiskiem procesiem gāzt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un par prezidentu ielikt šo prokrievisko oligarhu Medvedčuku. Varbūt tā ir nedaudz kontroversāla versija, taču viens gan ir skaidrs – Putins bija ļoti dusmīgs, ka šis viņam padevīgais oligarhs tika aizskarts.
Krievijas oligarhiem tagad ļoti traucē, ka viņi nevar iebraukt ne Amerikā, ne Anglijā, tāpat viņiem traucē visi ar sankcijām uzliktie aizliegumi un dažādās pasaules valstīs iesaldētie finanšu līdzekļi, arestētās mājas, kuras drīzāk var saukt par pilīm, un jahtas. Es esmu par to, ka sankcijas noteikti ir jāturpina un jānovērš visi mēģinājumi to apiešanai.
Janvāra nogalē izskanēja, ka ASV Kongresa augšpalātas Senāta komiteja atbalstījusi iesaldēto Krievijas aktīvu nodošanu Ukrainai. Tomēr aptuveni 200 miljardi USD no iesaldētajiem Krievijas Centrālās bankas aktīviem ir izvietoti Eiropas finanšu iestādēs un ES par šo aktīvu ģenerētās peļņas nodošanu Ukrainai nav vienprātības, jo ir bažas par iespējamām juridiskām sekām. Cik tās ir pamatotas?
Amerikas Savienotajās valstīs patiešām atrodas vairāku miljardu dolāru lielas Krievijas rezerves un pastāv spiediens uz ASV par to pārņemšanu. Viena iespējamā taktika būtu prezidentam dot rīkojumu pārņemt Krievijas banku rezerves saskaņā ar 1977. gada likumu, kas atļauj šādi rīkoties bez likumdevēja atbalsta, taču daži juristi uzskata, ka viņš nevar šos aktīvus nodot tālāk Ukrainai, jo ASV šie aktīvi nepieder. Tomēr Kongress apsver arī likumdošanas izmaiņas, kas ļautu ASV pārņemt Krievijas rezerves un nodot tās Ukrainai. Pastāv arī kustība likumdevēju vidū pārņemt 50-60 miljardu dolāru, kas no krievu oligarhu uzkrājumiem (ne no Krievijas centrālās bankas) atrodas ASV institūcijās – tā saucamais REPO akts – un šos līdzekļus tālāk nodot Ukrainai. Likumprojektu “Par ekonomiskās labklājības un iespēju atjaunošanu ukraiņiem” janvāra nogalē jau apstiprināja ASV Senāta ārlietu komiteja, un, ja to pieņems Senāts un Pārstāvju palāta un parakstīs ASV prezidents, tas Amerikas vēsturē ļaus pirmo reizi konfiscēt tādas valsts centrālās bankas aktīvus, ar kuru ASV nav karastāvoklī.
Interesantāks stāsts ir par vairāk kā 200 miljardu ASV dolāru lielajām Krievijas rezervēm, kas atrodas Eiropas Savienībā, pārsvarā Beļģijā. Eiropas Savienības Parlaments virzās uz to, lai vairākus miljardu Krievijas iesaldēto rezervju ik mēnesi nodotu Ukrainai ar “Euroclear” un citu finanšu institūciju palīdzību. Lielais solis būtu konfiscēt visu 200 miljardu dolāru lielo pamatsummu un nodot to Ukrainai, taču šajā gadījumā Eiropas Savienība ir piesardzīga un baidās no Krievijas reakcijas. Bailes ir par to, ka Krievija varētu atņemt Krievijā esošo ārvalstu kapitālu un īpašumus. Bet citi eksperti domā, – ja Krievija tiešām atņemtu Krievijā esošo ārvalstu kapitālu, tad Krievija tiktu nogriezta no starptautiskās banku sistēmas, līdzīgi kā tas savulaik notika ar Kubu un Venecuēlu.
Tomēr tiesību eksperti domā, ja starptautiskās institūcijas, kā Eiropas Parlaments, izlemtu atņemt Krievijas ārzemju finanšu rezerves, tas attaisnotu īpašumu pārņemšanu. Iespējams, vissvarīgākais būtu stingrs morāls arguments, kuru nevarētu ignorēt – ja viena valsts nelegāli uzbrūk otrai un izraisa miljardiem dolāru zaudējumu šai zemei, tad agresoram ir finansiāli jāmaksā par savām darbībām.
Es darbojos īpašā Čikāgas tiesas programmā, kur palīdzam jauniešiem no nelabvēlīgas vides izvairīties no cietuma. Bieži viņi ir izdarījuši kaut ko muļķīgu kā, piemēram, reibumā nozaguši pāris lietas no skolas. Šiem jauniešiem ir nepieciešama mūsu palīdzība un izpratne, ja viņi izrāda vēlmi laboties. Bet Krievija nav pelnījusi žēlastību un izpratni, jo iebrukusi suverēnā valstī, nogalinājusi desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku un izraisījusi simtiem miljardu zaudējumu Ukrainas infrastruktūrai un ekonomikai. Krievija ir pelnījusi pilnu likuma bardzību un Krievijai ir jāatmaksā Ukrainai par nelegālo agresiju un lielajiem zaudējumiem. Mēs zinām, ka Krievija brīvprātīgi nemaksās ne centu pēc kara, tāpēc jādara tā, lai Krievija samaksātu Ukrainai tagad un Krievijas centrālās bankas ārzemju resursi un citas Krievijas finanses ārzemēs ir jāizmanto, lai tās nodotu Ukrainai.
Latviju ne reizi vien sasniegušas ziņas par korupciju Ukrainas augsta līmeņa amatpersonu vidū. Janvāra beigās atklājās, ka vairākas personas, tostarp ministriju amatpersonas, mēģinājušas piesavināties vairāk nekā 36 miljonus eiro lādiņu iepirkumā. Kā no šādām situācijām izvairīties un vai tas vispār ir iespējams?
Neesmu speciālists par korupcijas apkarošanas jautājumiem Ukrainā, taču mans ieteikums būtu, lai tiek algoti godīgi, apņēmīgi un kompetenti izmeklētāji, prokurori un tiesneši, jo risks nonākt cietumā visvairāk attur no noziegumiem – to liecina ASV prakse. Taču, kā izveidot godīgu cilvēku, ir cits jautājums un sakņojas agrā bērnībā, ģimenē un vecāku morālē.
Kas būtu darāms, lai Latvija pēc iespējas veiksmīgāk pārorientētu biznesu no Krievijas un Baltkrievijas uz citām valstīm? Vai tikai uzņēmēju spēkiem vien tas ir iespējams?
Varbūt esmu pārāk bargs, taču mana pārliecība ir – ar Krieviju un Baltkrieviju sadarboties nedrīkst, un pārorientācija uz citu valstu tirgiem tiešām ir risinājums. Latvijas valsts varētu palīdzēt uzņēmējiem ar padomu, finansiālu atbalstu un citu durvju atvēršanu biznesā. Diemžēl šobrīd uzņēmējiem pašiem jāpaveic 95% no tā, lai šīs jaunās durvis atvērtu.
Latvija ir daļa no kapitālisma sistēmas. Ar visām no tās izrietošām priekšrocībām un trūkumiem. Valdība var palīdzēt uzņēmējiem atvieglot nodokļus un birokrātisko slogu, savukārt jaunas durvis varētu atvērt ar tirdzniecības misiju, vēstniecību, augsta līmeņa politiķu un goda konsulu palīdzību. Piemēram, Andrejam Pildegovičam un man savulaik izdevās panākt vairāku Latvijas biznesa pārstāvju tikšanos ar ASV mazumtirdzniecības milzi “Walgreens”, jo tolaik arī Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers apmeklēja šo tikšanos. Bez prezidenta Zatlera apmeklējuma šāda tikšanās nebūtu bijusi iespējama. Tādēļ arī ir tik būtiski, ka Latvijas Valsts prezidentu braucienā uz citām valstīm pavada uzņēmēju delegācijas. Šī ir iespēja, kuru nevajadzētu kautrēties izmantot.
Arī PBLA ar PLEIF konferenci un Latvijas tirdzniecības kamera Amerikā (Latvian Chamber of Commerce in the US) ar “Spotlight Latvia” konferenci šai ziņā būtiski palīdz, un viņi, protams, paļaujas uz Latvijas valdības līdzfinansējumu.
Jūs esat Latvijas Universitātes Goda biedrs, “Friends of the University of Latvia” valdes loceklis un viens no mecenātiem. Kā vērtējat Latvijas esošo un topošo zinātnieku konkurētspēju pasaules tirgū? Vai Latvija, kā maza valsts, ir likusi sevi šajā ziņā pamanīt arī pasaules arēnā?
Latvijai ir svarīgi iekļauties visaugstākā līmeņa zinātnes apritē pasaulē. Tas ir gan konkurētspējas, gan atpazīstamības, gan arī drošības jautājums. Un tas ir lieliski izdevies Latvijas zinātniekiem kā, piemēram, LU profesoriem Andrim Ambainim un Jurģim Šķilteram, kuru veikums ir atpazīstams un konkurētspējīgs. Katrs savā jomā viņi ir nopietni partneri ASV zinātnes elitei.
Šobrīd RTU strauji attīstās un, no Amerikas raugoties, atstāj labu iespaidu, līdzīgi arī Rīgas Stradiņa universitāte un, protams, arī Latvijas Universitāte. Domāju, ir svarīgi atbalstīt tos zinātnes virzienus, kas Latvijā izveidoti pēdējo divdesmit gadu laikā un kas ir ar lielu starptautisku atpazīstamību – šeit, pirmkārt, domāju par Kvantu skaitļošanu un Kognitīvās zinātnes jomas attīstību.
Ar kādām precēm, pakalpojumiem, tehnoloģijām vai kādām citām lietām Latvija ir interesanta Rietumu valstīm? Ar ko esam vai varam būt konkurētspējīgi pasaules arēnā?
Latvijā ir ļoti interesanta, labi attīstīta tehnoloģiju industrija, īpaši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā. ASV kompānijas labprāt pārliek uz Latviju tehnoloģijas izstrādes un klientu apkalpošanas pakalpojumus. Domāju, ka citu industrijas jomas būs mazāk pārstāvētas. Tāpat domāju, ka ārzemju studenti Latvijas universitātēs varētu būt nozīmīgs ekonomisks pienesums Latvijai. Viņi maksā pietiekami lielu maksu par studijām, īrē Latvijā dzīvokļus, ēd mūsu restorānos un kafejnīcās un kopumā atstāj šeit pietiekami lielu naudu. Pirms dažiem gadiem bija pētījums, kurā tika secināts, ka viens ārvalstu students gada laikā Latvijā iztērē vairāk kā 12 tūkstošus eiro. Tagad šī summa, visticamāk, ir ievērojami augusi.
Perspektīvās industrijas ietver arī atsevišķas kompānijas kā, piemēram, Printful un Printify, kas veiksmīgi darbojas ārzemes ar savu “print-on-demand” modeli. Noteikti jāmin arī digitālās mikroviļņu datu pārraides aparatūras izstrādātāju un ražotāju “SAF tehniku”, manuprāt perspektīvs virziens ir arī farmakoloģija. Būtībā tie ir virzieni, kuros jālieto smadzenes un es uzskatu latviešus par gudrākajiem cilvēkiem pasaulē!
