Kazahstāna ir skaidri un nepārprotami izteikusi apņēmību cieši sadarboties ar Rietumiem, strikti ievērojot arī Krievijai noteikto sankciju režīmu. Tāpēc arī šobrīd valstī notiek piesardzīgs tās demokratizēšanās process.
Kazahu politiskā elite apzinās, ka Rietumu sabiedrībā dilst agrākā «pragmatiskā» iecietība pret klaji vai maskēti autoritāriem režīmiem un citām «suverēnām demokrātijām».
Tieši tāpēc arī mums, Rietumiem un arī Latvijai, ir ne mazāk vitāla vajadzība, lai Kazahstāna un citas šī reģiona valstis saglabātu sev patiesu neatkarību.
Citādi to dabas bagātības un citi ekonomiskie resursi pilnībā spēcinās Krieviju un tās militārismu (vai Ķīnu).
Pagājušajā nedēļā ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens (Antony Blinken) ar stratēģiskas nozīmes vizīti apciemoja Kazahstānas galvaspilsētu Astanu. Viņa paustais vēstījums ir vitāli svarīgs ne tikai tā tiešajam adresātam – Centrālās Āzijas reģiona valstīm. Arī Latvijas starptautiskajai un drošības politikai un, protams, mūsu saimnieciskajiem sakariem.
Varbūt mūsu informatīvajā «kurlumā», šo svarīgo notikumu savlaicīgi nepamanot un neizvērtējot, bija vainojams tas, ka Kremlis šādu «iebrukumu savu interešu zonā» uzskatīja par paša interesēm vajadzīgu noklusēt, nevis iedarbināt propagandas bazūnes? Vai tas, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mūsu valsts ir ar neslēptu atvieglojumu savā ārpolitikā gandrīz pilnībā «uzgriezusi muguru austrumpusei»?
ASV diplomātijas galvenā veidotāja vēstījums (to lasiet šeit) bija uzsvērti skaidrs –
Vašingtona un Astana ir stratēģiskie partneri, ASV administrācija pilnībai uzticAs Kazahstānas valdībai
un sniegs tai savu atbalstu. Pret ko? Nu, tādus jautājumus pieklājīgā sabiedrībā neuzdod, jo īpaši tad, ja atbilde ir pavisam skaidra.
Tāpēc ir priekšlaicīgs mūsu politiķu neslēptais atvieglojums, ka vairs nav jārīko kādreizējās «viegli dīvainās» Latvijas valsts galvas vai premjera vizītes pie Vidusāzijas valdoņiem. Mums jāsniedz arī savs politisks – un saimniecisks! – atbalsts ASV pieteiktajai partnerībai ar šo reģionu. Jo īpaši tādēļ, ka tas patlaban būtiski mainās.
Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs – diplomātiski, bet publiski nosodot savai valstij ietekmīgā kaimiņa agresiju Ukrainā (un atsakoties pieņemt Vladimira Putina piešķirto Aleksandra Ņevska ordeni) – ir pelnījis Latvijas tautas un valsts patiesu cieņu.
Kazahstānai ir ļoti gara robeža ar Krieviju (6 846 kilometri), tāpat etniskie krievi veido diezgan jūtamu valsts iedzīvotāju skaitu (15,5 procenti), pati pārrobežas privātā tirdzniecība arī netiek īpaši slēpta. Taču Vašingtona ar savas uzticības apliecinājumu ir skaidri nošķīrusi Kazahstānas valdības un lielo uzņēmumu konsekvenci sankciju ievērošanā no pelēkā biznesa «pašdarbības». Tam vajadzētu būt vairāk kā skaidram signālam tiem Latvijas ierēdņiem un iestādēm, kas – kā pēdējā laikā bija jūtams – sevi labprāt nodarbinātu ar «kapitālremontu» mūsu valsts un Kazahstānas saimnieciskajos sakaros.
Blinkena vizīte Astanā ir vēl viena Kremļa starptautiskās politikas sakāve. Putins skaidroja, ka «specoperācijai» Ukrainā ir vajadzīga, lai atstumtu NATO tālāk no Krievijas robežām. Patiesībā šīs valsts tiešā robeža ar aliansi palielināsies vēl par 1269 kilometriem, kad tajā iestāsies Somija, un kļūs nepārtraukta no Norvēģijas līdz Latvijai. Tagad Kazahstāna iemin ceļu citām Centrālās Āzijas valstīm un iedrošina tās doties «tālāk no lielā brāļa».
Lasiet arī: ASV pastiprinās stratēģisko sadarbību ar Kazahstānu un Centrālāziju
