Katru gadu, tuvojoties decembrim, vecāki nonāk šķietami nevainīgā, bet nozīmīgā diskusijā: turpināt uzturēt Ziemassvētku vecīša stāstu vai tomēr godīgi pateikt bērnam, ka tas ir tikai izdomāts tēls? Atbildi palīdz meklēt klīniskā psiholoģe, “Rimi Bērniem” eksperte Aija Krišjāne.
Dažiem šķiet, ka brīnuma uzturēšana robežojas ar “melošanu”, citi to redz kā siltu, ģimenisku tradīciju. “Taču bērnu psiholoģijas pētījumi skaidri parāda – Ziemassvētku vecīša tēls nav pielīdzināms meliem. Laiks, kurā bērni tic Ziemassvētku brīnumam, ir nozīmīgs emocionālās attīstības posms, kas bērna iekšējās pasaules veidošanā pilda daudz lielāku funkciju, nekā sākumā šķiet. Atcerēsimies, ka līdz aptuveni septiņu gadu vecumam fantāzija ir organiska bērna realitātes daļa,” skaidro eksperte Aija Krišjāne.
Bērns var vienlaikus ticēt gan tam, ka rotaļu lācis runā, gan tam, ka Ziemassvētku vecītis ierodas ar ziemeļbriežiem.
Fantāzijas pasaule bērnam nav maldi – tā ir dabiska domāšanas un attīstības sastāvdaļa noteiktā vecumposmā. Turklāt fantazēšana ir ne tikai normāla, bet arī ļoti vēlama: tā attīsta radošumu, problēmu risināšanas prasmes, valodu un iztēli. Bērns, kurš spēj noticēt brīnumam, vēlāk var elastīgāk domāt, radošāk pieiet sarežģītām situācijām un vieglāk rast risinājumus neparedzētām problēmām.
Mazam bērnam Ziemassvētku vecītis nav tikai tēvocis ar bārdu – šajā tēlā iemiesojas vairākas psiholoģiski svarīgas šķautnes. Pirmkārt, tā ir ideja, ka pasaule ir laba un droša. “Ziemassvētku vecītis ienes sajūtu, ka pasaulē ir kaut kas silts, maigs un labs. Šī pieredze palīdz bērnam veidot pozitīvu skatījumu uz dzīvi un uzticēšanos pasaulei,” skaidro psiholoģe. Otrkārt, bērni savā ikdienā bieži sastopas ar situācijām, kuras viņi nespēj kontrolēt. Ziemassvētku vecīša stāsts māca, ka reizēm lietas notiek “vienkārši tāpat” – jā, un tās var būt arī brīnumaini skaistas. Šī pieredze bērnam iedod cerības sajūtu un ticību labajam. Treškārt, tas ir rituāls, kas vieno ģimeni. Kopīgā vēstuļu rakstīšana, piena un cepumu atstāšana uz palodzes, rūķu pēdu meklēšana sniegā – tās ir mazās tradīcijas, kas nostiprina ģimenes emocionālo tuvību un rada pieredzes, kas paliek atmiņā visu mūžu.
“Pētījumi liecina, ka brīdī, kad bērns sāk apšaubīt Ziemassvētku vecīša eksistenci, šis process norit dabiski un bez emocionālām traumām. Lielākā daļa bērnu nonāk pie patiesības aptuveni 6–8 gadu vecumā, un tas parasti nesagādā smagu vilšanos. Gluži pretēji – viņi bieži jūtas lepni, ka kļūst “lielāki” un tagad paši var būt brīnuma radītāji jaunākiem bērniem,” stāsta Aija Krišjāne. Bērnu psihologi uzsver: pieaugušie, kas atceras savu bērnību, ļoti reti Ziemassvētku vecīša stāstu apraksta kā “melus”. Drīzāk tā ir silta, maģiska pieredze, kas saistās ar kopā būšanu, gaidīšanu, tradīcijām un mīlestību – nevis ar maldināšanu. Tieši tādēļ fantāzijas laiks bērnībā tiek uzskatīts par veselīgu un nozīmīgu attīstības posmu.
Sekojiet bērna iniciatīvai – bērns pats parāda, cik daudz brīnuma viņam vajag.
Mazie bērni nosaka savas fantāzijas robežas: vienā brīdī viņi pārliecinoši stāsta, ka Ziemassvētku vecītis slepus skatās pa logu, bet nākamajā brīdī pēkšņi jautā: “Bet kā viņš spēj nokļūt visās mājās vienā naktī?” Tas nav protests vai provokācija – tā ir dabiska attīstības pazīme. Vecāku uzdevums šajā brīdī ir nenoliegt bērna ziņkāri, bet arī neuzspiest stāstu, ja bērns pats sāk to apšaubīt. Vislabāk strādā atbildes, kas uztur maģiju, vienlaikus respektējot bērna domāšanas attīstību: “Ko tu pats domā?” un “Katrs šo stāstu redz mazliet citādi. Kā tu to redzi?”
Neizmantojiet Ziemassvētku vecīti kā audzināšanas instrumentu. Frāzes “Ja nebūsi labs, dāvanas nesaņemsi” vai “Vecītis tādiem bērniem neatnāk” nepalīdz, bet gan palielina bērna trauksmi un padara Ziemassvētku vecīti par sodītāju. Ziemassvētku vecītim bērna uztverē jāpaliek dāsnuma, rūpju un siltuma simbolam – nevis “labas uzvedības policistam”. Tas ir tēls, kas iedrošina un iepriecina, nevis soda.
Radiet brīnumu ar rituāliem, nevis lietām. Bērni pieaugušā vecumā neatceras, cik dāvanas saņēma, bet viņi ļoti labi atceras sajūtas un kopīgos brīžus. Brīnums rodas: cepot piparkūkas, kopā klausoties zvaniņos pie durvīm, rakstot vēstuli Ziemassvētku vecītim, meklējot “ziemeļbriežu pēdas” piemājas sniegā. Rituāliem nav jābūt sarežģītiem. Pietiek ar maziem ieradumiem un siltumu – vienu un to pašu dziesmiņu eglītes pušķošanas laikā vai nelielu dāvaniņu zem spilvena decembra pirmajā nedēļā kā signālu: “Svētki tuvojas.” Tieši šie mazie rituāli veido bērna emocionālo atmiņu.
Kad bērns sāk šaubīties – radiet sajūtu, ka viņš ir soli tuvāk pieaugušo pasaulei. Bērnam pieaugot, viņš sāk uzdot loģiskākus un kritiskākus jautājumus.
Tas ir signāls, ka viņš ir gatavs jaunam posmam – no maģiskās domāšanas uz racionālāku pasaules skatījumu. Šajā brīdī svarīgi nesmieties par viņa jautājumiem un nenoliegt viņa sajūtas vai šaubas. Var palīdzēt šāda pieeja: “Tu esi kļuvis pietiekami liels, lai zinātu vēl skaistāku patiesību – īstais brīnums notiek tad, kad mēs paši priecējam citus. Brīnumi pasaulē joprojām notiek, un bieži tos radām tieši mēs paši.” Šādi bērns nepiedzīvo vilšanos, bet pāreju – no brīnuma saņēmēja uz brīnuma radītāju. Ziemassvētku vecītis nav tikai tēls, un svētku brīnums nav tikai tradīcija.
Tā ir bērna psiholoģiskās attīstības daļa – iespēja piedzīvot pasauli kā labu, drošu un maģisku vietu, kurā notiek skaistas lietas. “Galu galā – neviens bērns vēl nav pārmetis vecākiem, ka viņi ļāva ticēt brīnumam. Bet daudzi pieaugušie atceras šo laiku kā vienu no siltākajām dāvanām savā bērnībā,” atgādina eksperte Aija Krišjāne.
Lasiet arī:
Latviešu braucējam lielisks ātrums Malaizijas 12 stundu sacīkstēs, cīņā par uzvaru pieviļ pusass
Pieskaņo tērpu Uguns zirga enerģijai – astrologs iesaka, ko vilkt mugurā Vecgada vakarā
VIDEO | “Tautumeitas” un Petunija izdod kopdziesmu, kurā skan gan latviešu, gan lietuviešu valoda
VIDEO | Jānis Šipkēvics jeb SHIPSEA ar Rīgas Doma zēnu kori iedzied dziesmu par Ziemassvētku brīnumu
Dāma Pierīgā teju mēnesi nepamana, ka laimējusi vairāk nekā 10 000 eiro