Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pat īpaši necenšas radīt iespaidu, ka ir plāns, ko darīt tagad, kad Irānas reliģiskais līderis Ali Hāmenejī ir nogalināts, raksta “Politico.”
Izraēliešu labējā spārna politiķim izdevīgs var kļūt arī haoss un Teherānas iekšējās nesaskaņas. Netanjahu gadiem ir virzījis militārās darbības un sabotāžas pret islāmistiskās valsts kodolprogrammu un reliģisko valdību. Tagad Hāmenejī ir miris un Netanjahu pietuvojies savu politisko ambīciju – Irānas draudu izbeigšanas – īstenošanai.
Pašlaik Izraēlas “pēc” plāns daudz ko atstāj veiksmes ziņā. Tagad Irānas iedzīvotājiem pašiem ar plašu protestu palīdzību jātiek galā ar brutālajiem drošības spēkiem, un nav skaidrs, kāda valdība varētu aizstāt līdzšinējo teokrātiju. 28.februārā vakarā Netanjahu aicināja irāņus atbrīvoties no tirānijas važām un izmantot iespēju, kāda rodas vienreiz dzīvē, lai atbrīvotos no diktatūras. Viņš piebilda, ka irāņiem jādodas ielās, un jāpaveic šis darbs. Arī ASV prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) šķietami pieturas pie tās pašās stratēģijas, un uzstāja, ka irāņiem pašlaik ir vienīgā iespēja atgūt savu valsti.
Netanjahu uzskata, ka jebkurā gadījumā būs ieguvējs, pat tad, ja sacelšanās ieraus valsti vardarbīgā haosā. Ideālā gadījumā Teherānā izveidosies Izraēlai draudzīgs režīms. Tajā pašā laikā Izraēla nereti izvēlās praktisku pieeju politikai, un arī nekārtības varētu nākt par labu tās interesēm. Tas bijis redzams arī Sīrijā un Libānā. Netanjahu nav palīdzējis Libānas varas iestādēm tikt galā ar šiītu grupējumu “Hezbollah,” viņš tikai turpinājis veikt raķešu triecienus un uzlidojumus ar lidrobotiem. Izraēlietis sagādājis galvassāpes arī jaunajai vadībai Damaskā, atbalstos druzu minoritāti. Netanjahu arī nereti apsūdzēts par “Hamas” un Palestīnas pārvaldes atšķirību izmantošanu savā labā.
Netanjahu vada noteikta loģika –
ja valstis ir aizņemtas ar iekšējiem konfliktiem, tās nevar pavērsties pret Izraēlu.
Līdz ar to būtu maldīgi domāt, ka Izraēlas premjerministra galvenais un vienīgais vēlamais mērķis ir stabilitāte Teherānā. Noderētu arī iekšējās nesaskaņas: ja Irāna ir pārāk vāja, lai veiktu urāna bagātināšanu un atbalstītu “Hezbollah” un hutiešus Jemenā, arī tā ir zināma uzvara.
Karadarbības mērķis Irānā, balstoties uz Netanjahu ārlietu politikas padomniekas Ofīra Falka teikto, ir pavisam vienkāršs – uzvarēt. Sarakstē ar “Politiko” Falks norādīja, ka tas nozīmē islāmistiskā režīma un tā atbalstītāju radīto draudu likvidēšanu. Jautāts, kādas ir Izraēlas domas par notiekošo Irānas režīma iekšienē, Falks atbildēja, ka “tad jau redzēsim.”
Bijušais Izraēlas premjerministrs Ehuds Olmerts “Politico” sacīja, ka Netanjahu un Tramps nav iezīmējuši plānu un viņus vada tikai optimisms. Olmerts teica, ka Netanjahu vēlējās karu un Tramps cenšas izdarīt ko īpašu, bet
viņiem nav cita plāna kā vien cerība, ka Irānas valdība sabruks.
Stratēģija satriekt ienaidnieku ar spēku un tad cerēt uz gludu varas pāreju uz labvēlīgu režīmu sevi pierādījusi kā visnotaļ neveiksmīgu, un ir pazīmes, ka arī Irānā notikumi būs haotiski. Pirms iebrukuma Irākā 2003.gadā ģenerālis Kolins Pauels (Colin Powell) brīdināja tā laika ASv prezidentu Džordžu Bušu (George Bush), ka sagraujot valdību un režīmu, kādam būs jāuzņemas atbildība par valsti, un tas būs Bušs: “Ja tu to salauz, tas jāņem tev.” Šķiet, ka ne Netanjahu, ne Tramps par to neiedomājas, un atbildība tagad ir irāņu rokās, kas ir veiksmes spēle.
Saskaņā ar Izraēlas sabiedriskās raidorganizācijas “Kan” ziņoto, Netanjahu pārliecinājis savu kabinetu, ka Hamenejī nāve saīsinās militāro operāciju, jo iedrošinās režīma oponentus sacelties. Reti kuram ir šaubas par irāņu vēlmi mainīt valsti, bet režīma krišanai nepieciešams arī lūzums tā drošības spēkos. Pagaidām Irānas politiskās un militārās pamatstruktūras izrāda noturību, un pamatīgie protesti pēdējo gadu un mēnešu laikā ir apspiesti ar spēku, masveida aizturēšanām un soda izpildēm. Nav skaidrs, kam drošības spēki varētu padoties.
Lai gan Irāna zaudējusi virkni līderu, tā joprojām spēj veikt atbildes uzbrukumus Persijas līcī un Vidusjūras reģiona austrumos. Irānas revolucionārā gvarde solījusies atriebties, veicot visiznīcinošāko uzbrukumu Irānas vēsturē.
Viss liecina, ka režīms noturas arī pēc Hāmenejī nāves.
Irānas parlamenta priekšsēdētājs Mohamads Bagers Halibafs paziņojis, ka valsts ir sagatavojusies šādiem brīžiem, un tai ir plāns dažādiem notikumu attīstības scenārijiem. Viņš uzrunā valsts televīzijā sacīja, ka, pēc tam, kad tiks izveidota līderu padome, visi redzēs amatpersonu, aizsardzības spēku un tautas spēku un vienotību.
Irānas Valsts Drošības padomes sekretārs Ali Larijani paziņoja, ka 1.martā tiks izveidota trīs personu padome, kuru veidos valsts prezidents, tieslietu sistēmas vadītājs un brīvprātīgā paramilitārā grupējuma “Basij” vadītājs. Padome vadīs valsti, kamēr 88 eksperti izvēlēsies jaunu līderi, kam vajadzētu notikt tuvākajā laikā.
Nav šaubu, ka Izraēla centīsies šo procesu izjaukt; šāda stratēģija tika izvēlēta arī pērn, kad tā Libānā par mērķiem izraudzījās iespējamos nākamos “Hezbollah” vadītājus.
Tikmēr Irānas dažādie valsts struktūru atzari, kas Hāmenejī vadībā darbojās ar daļēju autonomiju un netika kontrolēti, joprojām spēj darboties. Arī Olmerti nav pārliecināts par iespējamo valdības sabrukumu.
Viņš sacīja, ka būtu pārsteigts, ja Irāna mainīsies.
Olmerti norādīja, ka Sīrijā Bašars al Asads nogalināja vairāk nekā pusmiljonu valsts iedzīvotāju un miljoniem sīriešu devās bēgļu gaitās, bet režīma krišanai tik un tā bija vajadzīgi desmit gadi. Politiķis piebilda, ka Irānā ir 90 miljoni iedzīvotāju, un režīms nogalinās vēl daudzus, tik un tā nezaudējot kontroli. Tomēr viņš atzina, ka ASV un Izraēlas darbības var mazināt Irānas militāro spēku, un tas pats par sevi nav slikts iznākums.
Saglabājas jautājums, vai kaut kas var iznākt, ja nav vienotas opozīcijas. Bijušais Izraēlas izlūkošanas dienesta Irānas nodaļas vadītājs un domnīcas “Atlantic Council” biedrs Denijs Citrinovics ir pārdomās, vai ārējais militārais spiediens tiešām var paļauties uz Irānas tautu, kam nav stingras vadības, jo īpaši tad, ja tai jāstājas pretī režīmam, kas 47 gadus darbojies Revolucionārās gvardes kontrolē. Viņš sacīja, ka Irānā nav vienotas, organizētas opozīcijas, kas varētu savā labā izmantot nekārtības varas elitē. Sabiedrības neapmierinātība esot reāla un plaša, bet sadrumstalotība un apspiešana ierobežo iespējas tai izpausties politiskajā laukā. Citrinovics uzsvēra, ka Hāmanejī ir prom, bet režīma sabrukuma pareģojumi ir pāragri.
Ja režīms sabruks, varu gatavi pārņemt dažādi savstarpēji konfliktējoši kandidāti. 1979.gadā gāztā šaha dēls Reza Pahlavi sevi pasniedz kā līderi, kurš varētu virzīt valsti uz demokrātiju. Arī “Irānas tautas mudžahedīni,” ko ASV un Eiropas Savienība iepriekš iekļāvusi teroristisko organizāciju sarakstos, esot gatavi pārņemt varu. Situāciju vēl sarežģītāku padara iespējamie nemieri vietējo etnisko kopienu vidū.
Bijušais Izraēlas miera sarunu dalībnieks Daniels Levi sacīja, ka baidās – militārā iejaukšanās varētu izraisīt haosu Tuvajos Austrumos un radīt neparedzamas sekas.
Lasiet arī: ASV iespējamais trieciens pa Irānu: septiņi notikumi attīstības varianti
Lasiet arī: Tramps paziņo par Hamenei nāvi