Nebūtu pareizi, raugoties no šodienas pozīcijām, vainot drošības iestādes par to, ka tās jau pirms daudziem gadiem bargi nevērsās pret prokremlisko aktīvisti, eiroparlamentārieti Tatjanu Ždanoku (LKS), jo agrāk bija ne tikai citi likuma panti, bet arī citāda attieksme pret sadarbību ar Krieviju, intervijā laikrakstam “Diena” izteicies ilggadējais politiķis, pašreizējais Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (JV).
Viņš skaidro, ka laikā, kad saskaņā ar mediju publiskoto informāciju Ždanoka sniegusi ziņas Krievijas izlūkdienesta darbiniekiem, Latvijas Krimināllikumā pants par spiegošanu jau bija, bet nebija notiesāto, tāpēc ka bija jāpierāda “neizpaužamu ziņu nodošana vai vākšana ārvalstu izlūkdienestu uzdevumā”. Tieši šī uzdevuma esamību daudzos gadījumos bijis teju neiespējami pierādīt. 2016.gadā Krimināllikumu palaboja, un tagad tur rakstīts, ka kriminālatbildība pienākas “par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību, vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību”.
Pēc Judina teiktā,
ja Latvijā būtu labā nozīmē agresīvākas institūcijas, kas kā sargsuņi bruktu virsū visam, kas kaut minimāli apdraud valsts drošību, tad būtu vairāk kriminālprocesu,
bet tiesībsargājošās institūcijas vienmēr domā, kā uz to raudzīsies Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā. “Tā ir tā problēma. Nē, nu ir ļoti labi un pareizi sargāt cilvēktiesības, tas ir loģiski, bet jautājums – ja izmeklētājs tā visu laiku domā, vai prokurors tad paņems šo lietu, vai pirmās instances tiesa notiesās, vai apelācijas instance neattaisnos – tas, protams, padara institūcijas ļoti piesardzīgas.”
Deputāts uzsver, ka tiesībsargājošās iestādes nedrīkst aizmirst arī cilvēktiesības – tas būtu nepareizi, bet vienlaikus ir jādara viss, lai sargātu valsti. “Bet fakts ir tāds – jā, viņi vienmēr gaida kaut kādus ļoti dzelžainus pierādījumus. Un es negribu viņiem pārmest neizdarību, jo tiešām līdz 2016.gadam piemērot Krimināllikumu bija grūti,” intervijā “Dienai” izteicies politiķis, piebilstot arī, ka ir jāizmeklē konstatētie fakti, nevis kādam cilvēkam jāmēģina “pievilkt” Krimināllikuma pantus.
“Un līdz 2014.gadam pat tie, kuri šodien kliedz “ārprāts, Krievija!”, skatījās maigāk – nujā, Ždanoka ir prokrieviska, par viņu nekad nebalsotu, viņa mums nepatīk, fui, fui, fui! Bet tas netika uzskatīts par noziegumu. Tagad ir ļoti vienkārši – Krievija ir agresorvalsts, un, ja tu to atbalsti, tu esi agresijas atbalstītājs, un punkts. Bet toreiz tā nebija. Un, runājot par Valsts drošības dienestu (VDD), nebūtu pareizi teikt, ka viņi neko nav darījuši. Es arī nezinu, kāda informācija bija viņu rīcībā,” norāda Judins.
Viņš arī atgādina, ka bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs (S) rakstīja atskaites Krievijas vēstniecībai,
un toreiz neviens par krimināllietu pat nerunāja, runāja par e-pastu nozagšanu, privātumu un tamlīdzīgi. Laika gaitā standarti un izpratne mainījās. “Es nesaku, ka Ušakovs bija jāsauc pie kriminālatbildības, es gribu atgādināt, ka toreiz uzskatīja “fui, fui, fui, cik tas ir bezgaumīgi!” un pati “Saskaņa” uz to atbildēja, retoriski norādot, ka citi iet uz ASV vēstniecību, kas par to, ka viņi – uz Krievijas, kur problēma? Jautājums ir par to, ka tie bija citi laiki, mēs nevaram tagad no 2024.gada pozīcijām vainot mūsu drošībniekus, ka Ždanoku vēl 1990.gadā vajadzēja ņemt ciet.”
Judins skaidro, ka arī šodien demokrātiskā sistēmā pret cilvēkiem nevērš represijas par atšķirīga viedokļa paušanu, ir jāpierāda kas vairāk – valsts nodevība, informācijas nodošana. “Par to, ka cilvēkam ir tāda pārliecība, nevienu pie atbildības nesaucam. Un Ždanokai paveicās vēl ar to, ka viņai ir elektorāts, kas balsoja. Bet (..) taisnība tajā, ka demokrātijai ir jābūt stiprai, ar zobenu, nevar tikai smaidīt un stāstīt: “Visi taču vēl ir dzīvi, kur ir problēma?” Es nezinu visas nianses, bet pieļauju, ka bez e-pastiem ir vēl cita informācija, un Valsts drošības dienestam to vajadzētu pārbaudīt un rīkoties,” pauž politiķis.
Kā ziņots, nopludinātas elektroniskā pasta sarakstes liecina, ka Ždanoka vismaz kopš 2004.gada regulāri atskaitījās Krievijas FSB darbiniekiem par savām aktivitātēm un lūdza naudu pasākumu rīkošanai, tomēr viņa pati noliedz sadarbību ar Krievijas izlūkdienestu, bet vienu no savām kontaktpersonām dēvē par jaunības draugu, vēsta Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”. E-pastu sarakste nonākusi Krievijas pētnieciskā izdevuma “The Insider” rīcībā, bet tas informācijā dalījies ar “Re:Baltica”, igauņu portālu “Delfi” un Zviedrijas laikrakstu “Expressen”.
Ždanoka savā paziņojumā masu medijiem nav noliegusi e-pastu autentiskumu, bet uzsvaru likusi uz to, ka uzskata par nepieņemamu komentēt ar hakeru palīdzību iegūtu personīgu dokumentu saturu. Viņa arī mēģina saistīt mediju publikāciju ar viņas it kā “antifašistisko darbību”.
“Gribu pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka personīgā elektroniskā pasta uzlaušana bez tiesībsargājošo iestāžu sankcijas ir nepieļaujama. Šīs darbības kvalificējamas kā personas datu zādzība, kas pati par sevi ir kriminālnoziegums,” teikts Ždanokas paziņojumā, kurā viņa apgalvo, ka “es nebiju sadarbojusies un nesadarbojos ne ar kādiem citiem specdienestiem”.
VDD apņēmies izvērtēt informāciju par Ždanokas iespējamo sadarbību ar Krievijas specdienestiem. Vienlaikus VDD atgādina, ka līdz 2016.gadam Latvijas normatīvais regulējums neparedzēja kriminālatbildību par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai vērsties pret Latvijas valsti, tāpēc masu mediju publicētā informācija par laiku no 2005. līdz 2013.gadam nekvalificējoties kā noziegums.