Saņemot gūstā Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro (Nicolás Maduro), ASV prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) noteiktāk kā jebkad parādījis savu ticību ASV armijas atbalstītam gribasspēkam, un britu raidorganizācijas BBC redaktors Džeremijs Bovens (Jeremy Bowen) vērtē, ko tas nozīmē pārējai pasaulei.
Tramps savā rezidencē Floridā sarīkoja iespaidīgu preses konferenci, kurā pavēstīja, ka līdz brīdim, kad būs iespējams droši, pārdomāti un likumīgi nodot varu, Venecuēlu pārvaldīs ASV. Tramps arī informēja, ka ASV valsts sekretārs Marko Rubio (Marco Rubio) runājis ar Venecuēlas viceprezidenti Delsiju Rodrigezu (Delcy Rodríguez), kura esot solījusies darīt visu, kas nepieciešams. Viņš uzsvēra, ka Rodrigeza bijusi diezgan piekāpīga, bet “viņai nav nekādas izvēles iespējas.” Tiesa, ASV prezidents preses konferences laikā neiedziļinājās niansēs, vien norādīja, ka amerikāņu armija nebaidīsies spert kāju Venecuēlā, ja radīsies tāda nepieciešamība.
Tomēr vai Tramps uzskata, ka spēs vadīt Venecuēlu attālināti? Un vai ar viņa apņēmību vārdiem pievienot militāru rīcību (ko preses konferencē dāsni slavēja gan Rubio, gan ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets (Pete Hegseth)) pietiks, lai mainītu Venecuēlu, un noliktu uz ceļiem pārējos Latīņamerikas līderus?
Pats ASV prezidents lika tam izklausīties ticami, bet viss liecina, ka tik vienkārši nebūs. Domnīca Starptautiskā krīzes grupa jau oktobrī brīdināja, ka Maduro krišana var Venecuēlu novest pie vardarbības uzliesmojumiem un destabilizācijas. “New York Times” ziņoja, ka pirmā Trampa amata termiņa laikā viņa administrācijas aizsardzības amatpersonas un diplomāti analizēja, kas varētu notikt, ja kristu Maduro režīms.
Tolaik secinājumi nebija patīkami – tika prognozēts vardarbīgs haoss, ko radītu militāro grupējumu cīņa par varu.
Maduro sagūstīšana un ieslodzīšana ir ievērojama ASV, militārā spēka demonstrācija. Amerikāņi izveidoja pamatīgu armādu un sasniedza mērķi, nezaudējot nevienu dzīvību. Tikmēr Maduro ignorēja Venecuēlas tautas gribu, izliekoties neredzam savu sakāvi vēlēšanās, un ir skaidrs, ka daudzi pilsoņi priecāsies par viņa aiziešanu.
Savukārt ASV rīcības radītās sekas būs jūtamas tālu aiz Venecuēlas robežām.
Noskaņojums Floridas preses konferencē bija uzvaras sajūtas piesātināts – amerikāņi svinēja paraugoperāciju, ko veica ārkārtīgi profesionāli armijas spēki. Tomēr militārā operācija ir tikai pirmais solis. ASV vēsturē pēdējos 30 gados bijusi virkne dramatisku gadījumu, kad spēks ir pārņemts ar varu, un pierādījies, ka tieši tālākais politiskais process nosaka, vai iznākums būs veiksmīgs.
ASV armijas ieiešana Irākā 2003.gadā izraisīja asiņainu katastrofu. Afganistānā divas desmitgades ilgais un miljardus dolāru izmaksājušais mēģinājums veidot jaunu valsti sabruka vien dažu dienu laikā pēc amerikāņu aiziešanas 2021.gadā. Un neviena no valstīm neatradās tiešā ASV tuvumā.
Arī
mēģinājumi regulēt situāciju Latīņamerikā – gan pagātnē, gan vēl tikai gaidāmie – nav daudzsološi.
Runājot par ASV ietekmes sfērām, Tramps piemērojis vēsturisko Monro doktrīnu, nodēvējot to par “Donro doktrīnu.” Monro doktrīna tika pieņemta piektā Savienoto Valstu prezidenta Džeimsa Monro (James Monro) laikā 1823. gadā. Saskaņā ar šo dokumentu, pasaule tika sadalīta Eiropas un Amerikas valsts pārvaldes sistēmās, kas savukārt paredzēja abpusēju neiejaukšanos dažādu sistēmu valstu iekšpolitikā. 20.gadsimta sākumā doktrīnu pastiprināja tā laika ASV prezidents Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt), un mērķis bija panākt, ka ASV ir dominējošais spēks reģionā. Tagad Tramps paziņojis, ka viņa administrācijas paveiktais pārspēj Monro doktrīnu, un amerikāņu pārākums rietumu puslodē vairs nekad netiks apstrīdēts. Vienlaikus ASV augstākā amatpersona likusi noprast, ka arī Kolumbijai un Meksikai ir jāpārdomā sava politika.
Neapšaubāmi, ASV interešu lokā ir arī Kuba. Jautājuma palikšanu priekšplānā veicina arī Rubio, kura vecāki ir kubiešu izcelsmes.
ASV militārās darbības Latīņamerikā arī nav pirmreizējs notikums. 1994.gadā Bils Klintons (Bill Clinton) uz Haiti nosūtīja 25 000 karavīru un divas militārās kravas lidmašīnas, lai panāktu režīma maiņu. Toreiz režīms sabruka, pirms vispār tika raidīts kā šāviens. Tomēr cerības uz labāku nākotni nav piepildījušās, un pašlaik Haiti pārvalda bruņotas bandas.
Tramps preses konferencē runāja par Venecuēlas pārveidi, tomēr nepieminēja demokrātiju. Viņš noraidīja ideju, ka valsti jāvada 2025.gada Nobela Miera prēmijas saņēmējai, opozīcijas līderei Marija Korina Mačado (María Corina Machado).
ASV prezidents uzsvēra, ka uzskata – Mačado nav pietiekama atbalsta.
Viņš arī nepieminēja Edmundo Gonzalesu (Edmundo González), kuru daudzi Venecuēlas iedzīvotāji uzskata par patieso 2024.gada prezidenta vēlēšanu uzvarētāju. Tā vietā ASV vismaz pašlaik atbalsta Maduro viceprezidenti Rodrigezu.
Lai gan tās visticamāk bija iekšējās nesaskaņas, kas ļāva ASV iegūt vajadzīgo informāciju veiklai operācijas īstenošanai, izskatās, ka Maduro priekšgājēja Hugo Čaveza (Hugo Chávez) radītais režīms nav sagrauts. Maz ticams, ka Venecuēlas armija varētu atbalstīt amerikāņu plānus. Režīms apbruņojis partizānu grupas, un valstī ir ne mazums militāro grupējumu. To vidū ir arī noziedzīgas organizācijas un kolumbiešu partizāni.
ASV rīcība Kolumbijā atkal izgaismo Trampa pasaules redzējumu. ASV prezidents neslēpj savu nostāju attiecība uz citu valstu resursiem. Kopš stāšanās amatā pirms gada, viņš centies panākt piekļuves iegūšanu Ukrainas dabas resursiem apmaiņā pret militāro atbalstu. Tramps skaidri paudis vēlmi pārvaldīt Venecuēlas ievērojamās minerālu krātuves, un uzskatu, ka ASV naftas uzņēmumi tika aplaupīti brīdī, kad Venecuēla nacionalizēja naftas rūpniecības nozari.
Viņš gan uzsvēra, ka no dabas resursiem gūtais labums lielākoties paliks Venecuēlā.
Tomēr ASV prezidenta rīcība no jauna likusi uzvirmot bažām, ka viņš varētu censties panākt Grenlandes pievienošanu ASV. Amerikāņu valdība nav atmetusi ideju sev pievienot Dānijas autonomo teritoriju. Tam par iemeslu kalpo gan jau pieminētie dabas resursi, kas klimata pārmaiņu dēļ kļūst vieglāk sasniedzami, gan arktiskās salas stratēģiskā atrašanās vieta.
Maduro sagūstīšanas operācija devusi spēcīgu triecienu idejai, ka vislabākais pārvaldes veids ir sekot noteikumiem, piemēram, starptautiskajai likumdošanai. Tramps kopš stāšanās amatā jau vairākkārt parādījis, ka uzskata – drīkst ignorēt likumus, kuri viņam nepatīk.
Gada pirmajās dienās izveidojusies situācija nostādījusi sarežģītā pozīcijā ASV partnerus Eiropā. Tās līderi, tostarp arī Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers (Keir Starmer) cenšas izlaipot un meklē veidus, kā pavēstīt, ka atbalsta starptautisko likumdošanu, tajā pašā laikā nenorādot uz faktu, ka Maduro sagūstīšana ir klajš ANO likumu pārkāpums. ASV pamatojums, ka armija tikai atbalstīja par prezidentu nomaskēt narkobarona arestu, ir vājš, jo sevišķi ņemot vērā ASV prezidenta paziņojumu, ka amerikāņi tagad kontrolēs Venecuēlas naftas krājumus.
Īsi pirms aresta Maduro Karakasā tikās ar Ķīnas pārstāvjiem. Ķīna nosodījusi ASV rīcību, tomēr tajā pašā laikā amerikāņu paveiktais radījis precedentu, kas varētu veicināt Pekinas centienus panākt kontroli pār Taivānu.
ASV demokrātu partijas pārstāvji arī norādījuši, ka notikušais rada situāciju, kad Krievijas diktators Vladimirs Putins varētu līdzīgā veidā ar tādu pašu pamatojumu nolaupīt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Lasiet arī: Tramps: ASV vadīs Venecuēlu līdz drošai un pārdomātai varas nodošanai nākamajam līderim