Miera sarunas, kuru rezultātā Krievija leģitimizētu kontroli pār okupētajām Ukrainas teritorijām, būtiski iedragātu pašreizējo starptautisko sistēmu, tai skaitā Rietumvalstu kā galveno noteikumu uzturētāju uzticamību un prestižu, savā jaunākajā rakstā secinājis Satversmes aizsardzības birojs (SAB).
SAB atgādina, ka kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu.
Birojs skaidro, ka miera sarunu sākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus ietekmē vairāki faktori.
Lai gan karadarbībā tieši iesaistītas ir divas valstis, kara netiešā ietekme atsaucas uz krietni lielāku valstu skaitu. Tas nozīmē, ka kara gaitu un līdz ar to arī miera sarunu uzsākšanu tieši vai netieši var ietekmēt arī citas valstis, skaidro SAB.
Primārais faktors, kas tiešā veidā ietekmē iesaistīto pušu gatavību un ieinteresētību sākt sarunas, ir situācija frontē, atzīmē birojā. Kara ietvaros karojošās puses veic aprēķinu par to, kādi instrumenti ir labāk piemēroti vēlamo mērķu sasniegšanai konkrētajā situācijā.
SAB atzīmē, ka pārliecība par savām spējām militāri panākt politiskos mērķus mazina interesi sākt sarunas
un riskēt samazināt maksimālos ieguvumus, ko var gūt ar iniciatīvu kaujas laukā. Turklāt pārākums un iniciatīva frontē nozīmē lielāku spēju uzspiest otrai pusei sev izdevīgus nosacījumus, jo vājākā puse ir vairāk ieinteresēta pārtraukt karadarbību, skaidro eksperti.
Tāpēc miera sarunu sākšanai un attīstīšanai ir nepieciešama iesaistīto pušu izpratne, ka tas ir pieņemams instruments savu interešu aizsargāšanai un mērķu sasniegšanai, norāda birojā.
SAB uzskata, ka miera sarunu kontekstā ir svarīgi izcelt ar Turcijas starpniecību notikušās Stambulas miera sarunas starp Krieviju un Ukrainu, kas norisinājās 2022.gada aprīlī. Sarunu gaitā puses panāca sākotnējo vienošanos par Ukrainas turpmāko statusu –militāro neitralitāti, samazinātus bruņotos spēkus, bet ar iespēju iestāties Eiropas Savienībā (ES), kamēr jautājumi par Krimas, Doņeckas un Luhanskas statusu tiktu risināti tālāko sarunu laikā.
Tā dēvētais Stambulas komunikē ir vienošanās projekts, pie kā savos izteikumos regulāri atgriežas Krievijas amatpersonas, tostarp Vladimirs Putins, atgādina SAB. Tādā veidā Krievija argumentē savu gatavību sarunām, vienlaikus gan atsaucoties uz sarunu procesu, kas vairs neatspoguļo pašreizējo situāciju, teikts biroja rakstā.
SAB arī paskaidro, ka faktisku Ukrainas piekāpšanos šajā gadījumā ietekmēja lokālais un starptautiskais konteksts –
vien pusotru mēnesi kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma pastāvēja neskaidrība par Ukrainas spējām sevi sekmīgi aizstāvēt, kā arī par Rietumvalstu gatavību un spējām sniegt Ukrainai nepieciešamo militāro un ekonomisko atbalstu. Tāpat to ietekmēja publiskotā informācija par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem noziegumiem okupētajās teritorijās, kas atsaucās gan uz Ukrainas, gan Rietumvalstu sabiedrībām – tapa skaidrs, kam tiktu pakļauti iedzīvotāji citās okupētajās teritorijās.
Otrais faktors, kas ietekmē miera sarunu sākšanu, virzību un visbeidzot vienošanās īstenošanu, ir iesaistīto sabiedrību atbalsts, akcentē SAB. Sabiedrības attieksme pret miera sarunām piešķir leģitimitāti amatpersonām, kas valsts vārdā piedalās sarunu procesā, un sabiedrības atbalsts vai tā trūkums atsaucas ne tikai uz iekšpolitisko situāciju, bet arī valsts spējām sarunās lemto ieviest praksē.
Socioloģiskie dati no šī gada marta ilustrē sarežģītu situāciju, proti, 43% Ukrainas sabiedrības atbalsta sarunas ar Krieviju miera panākšanai. Taču vairākums sabiedrības iebilst idejai par atteikšanos no dalības Eiropas Savienībā (ES) vai NATO, kā arī kategoriski iebilst piedāvājumam samazināt Ukrainas bruņoto spēku izmērus un spējas, norāda SAB.
Dati arī liecina, ka Ukrainas sabiedrība nebūtu gatava samierināties ar, viņu skatījumā, netaisnīgu mieru, vairākumam iedzīvotāju atzīstot gatavību šādā situācijā pieprasīt valsts varas maiņu, teikts SAB publikācijā.
“Līdz ar to miera sarunu process sev līdzi nes sarežģītu iekšpolitisko dimensiju, kurā sabiedrība kā viena no ieinteresētajām pusēm piedalās diskusijā par to, kas ir taisnīgs miers. Panākts izlīgums bez sabiedrības atbalsta var veicināt pāridarījuma un aizvainojuma sajūtu veidošanos, kas savukārt var izpausties ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiskajos uzstādījumos, piemēram, pieprasot īstenot agresīvu vai revanšistisku ārpolitiku,” secina SAB.
Šajā kontekstā runājot par Krievijas sabiedrību, SAB skaidro, ka tās depolitizācija apvienojumā ar valsts monopolstāvokli informatīvajā telpā nozīmē potenciāli lielāku sabiedrības gatavību pieņemt Kremļa pozīciju. Daļā sabiedrības kara izbeigšana bez pilnīgas Ukrainas kapitulācijas izraisītu pretestību, taču kopējā Krievijas sabiedrības tendence pielāgoties Kremļa uzstādījumiem prevalētu, prognozē SAB.
SAB arī uzsver, ka kara apturēšana vai izbeigšana Krievijai rada būtiskus ilgtermiņa iekšpolitiskus izaicinājumus,
piemēram, saistībā ar karavīru demobilizāciju vai valsts budžeta plānošanu.
Vienlaikus SAB akcentē, ka Ukrainas pozīcijas karā ir cieši saistītas ar tās starptautisko partneru politiskajiem resursiem, attiecīgi arī Rietumvalstu sabiedrību, tostarp elites, noskaņojums pret Ukrainu tiešā veidā var izdarīt spiedienu par labu miera sarunu drīzākai sākšanai un ātrākai kompromisu atrašanai.
“Ukraina skaidri apzinās savu neērto pozīciju, un daļa no Ukrainas publiskās diplomātijas kopš 2022.gada februāra ir vērsta tieši uz Rietumu sabiedrībām ar mērķi tām skaidrot, kāpēc Ukrainu nepieciešams atbalstīt. Viens no Ukrainas mērķiem, iebrūkot Kurskas apgabalā 2024.gada vasarā, bija tieši demonstrēt savas uzbrukuma spējas, lai neļautu iesakņoties viedoklim, ka Ukraina zaudē,” norāda SAB.
Rietumvalstu sabiedrību viedoklis norāda uz potenciālu ievainojamību – riska toleranci, uzskata SAB, norādot, ka Krievijai piemīt augstāka riska tolerance, proti, gatavība uzņemties eskalācijas riskus, kas izriet no Krievijas ārpolitiskajiem uzstādījumiem. Krievija to ir apliecinājusi, piemēram, žvadzinot kodolieročus, atzīmē SAB.
Turpretī Rietumvalstu rīcības loģika ir vērsta uz eskalācijas kontroli un nepieciešamību izvairīties no neplānotas eskalācijas.
“Krievija jau ilgstoši mēģina izmantot šo asimetriju pret Rietumvalstu sabiedrībām, un nav pamata uzskatīt, ka Krievija to varētu drīzumā pārtraukt, lai arī skaidrus ieguvumus tā līdz šim nav nesusi,” atzīmē SAB.
Analizējot tālejošas sekas, SAB norādījis, ka miera sarunas, kuru rezultātā Krievija leģitimizētu kontroli pār okupētajām Ukrainas teritorijām, radītu bīstamu precedentu, ka kodolvalsts īstenota neprovocēta agresija, kas ietver arī kara noziegumus pret citu valsti, netiktu apturēta vai skaidri sodīta.
“Šāds precedents nenozīmētu tūlītēju scenārija atkārtošanos citviet pasaulē, taču būtiski iedragātu pašreizējo starptautisko sistēmu, tai skaitā Rietumvalstu kā galveno noteikumu uzturētāju uzticamību un prestižu,” secina SAB.
Pati būtiskākā problēma būtu tieši piekāpšanās agresorvalstij, kura ir pastrādājusi noziegumus pret Ukrainas tautu, un šāda piekāpšanās būtu jāpieņem ne tikai Ukrainas, bet arī Rietumu sabiedrībai, uzsvērts rakstā.
Visbeidzot noslēdzošā problēma, kas veido pamatu jebkādam mierizlīgumam, ir abpusējā neuzticēšanās, atzīmē SAB. Sarunās iesaistītajām pusēm, un it īpaši karojošajām pusēm, ir jāspēj uzticēties pretējai pusei, ka vienošanās tiks pildīta ilgtermiņā un novedīs pie politikas un rīcības izmaiņām.
“Neskatoties uz dažādo un savstarpēji konfliktējošo Krievijas retoriku par iebrukuma iemesliem un mērķiem, miera panākšanai Ukrainā ir nepieciešama pārliecība, ka Krievija to neizmantotu laika iegūšanai un jauna iebrukuma sagatavošanai. Līdzīgi arī Krievijai būtu jāuzticas, ka pret to piemērotās sankcijas ar laiku tiktu mīkstinātas un Ukrainas attiecības ar Rietumvalstīm, it īpaši drošības politikas jomā, netiktu padziļinātas,” uzsver SAB.
Birojā piebilst – savstarpējas uzticēšanās veidošanās iespējamību apgrūtina tas, ka šis interešu konflikts pastāv stratēģiskā līmenī. Proti, – Rietumvalstis vēlas, lai to kaimiņvalstis būtu stabilas un augsti attīstītas, kamēr Krievija vēlas, lai tās kaimiņvalstis būtu vājas un attiecīgi viegli ietekmējamas.
SAB atgādina, ka kara cēlonis ir Krievijas ārpolitiskās intereses, un ilgtermiņa miers pēc būtības pieprasa Krievijas politisko uzstādījumu maiņu, par ko šobrīd nav pamata runāt, un arī Ukrainas sabiedrība uz to raugās skeptiski.
Attiecīgi SAB secina, ka kopējā situācija ir dinamiska un skaidri prognozēt sarunu procesa sākšanu, virzību un sekmīgu noslēgumu pēc būtības nav iespējams.
SAB arī uzsver, ka sarunu vešana un karadarbība nav savstarpēji izslēdzošas – tās var norisināties vienlaikus, tādā veidā ietekmējot sarunu pozīcijas. Sarunu procesu ietekmēt, tai skaitā ierosināt, var trešās puses, taču galavārds par to iznākumu un iznākuma ieviešanu pieder Krievijai un Ukrainai.
Lasiet arī: Viedoklis | Politiskais teātris: Siliņas valdība gudri manipulē ar sabiedrības vilšanos
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!