Tā sauktais Sātses zābaks – 15 hektārus plaša Krievijas teritorijas daļa, kas iestiepjas Igaunijā un kuru šķērso vietējiem iedzīvotājiem būtisks ceļš – oktobrī nonāca uzmanības centrā pēc tam, kad tur tika pamanīta neierasta Krievijas aktivitāte, raksta “ERR News.”
Sātses zābaku šķērsojošā, apmēram kilometru garā ceļa izmantošana tika oficiāli apstiprināta 2003.gadā. Vienošanās ļauj igauņiem šķērsot Krievijas teritoriju, tomēr to drīkst darīt tikai ar transportlīdzekļiem un neapstājoties, kājāmgājēju pārvietošanās nav atļauta. Lai nokļūtu Sātsē citā veidā, jāizmanto zemes ceļi, kas pagarina nobraucamo attālumu.
10.oktobrī Igaunijas robežsargi uz ceļa pamanīja bruņotus krievu karavīrus bez atpazīšanas zīmēm, un, lai novērstu iespējamās provokācijas, ceļu slēdza. Iebraukšana Krievijas teritorijā nozīmē nonākšanu tās jurisdikcijā, un krievu robežsargiem ir tiesības transportlīdzekļus apturēt, ja viņi to uzskata par nepieciešamu.
Robežlīgums starp Igauniju un Krieviju gadu gaidā ir vai nu palicis neratificēts, vai ir bijis tuvu noslēgšanai, bet dažādu iemeslu dēļ process pārtraukts. Ja robežlīgums būtu ticis noslēgts, Sātses zābaka teritorija piederētu Igaunijai.
Igaunijas Iekšlietu ministrijas Robežsardzes un migrācijas departamenta vadītājs Janeks Megi (Janek Mägi) skaidroja, ka
gatavošanās robežlīguma noslēgšanai sākās jau 90.gados, un bija zināms, ka Sātses zābaks nonāktu Igaunijas pārvaldībā,
un tam piekrita gan igauņi, gan krievi: “Par to nebija asu diskusiju, un tas ir iemesls, kādēļ apkārtceļš netika veidots agrāk.”
2013.gadā “Postimees” ziņoja, ka joprojām neratificētais līgums nosaka, ka Igaunija un Krievija apmainītu 128,6 hektārus lielu platību.
Pēc 10.oktobra notikumiem valdība apņēmusies paātrināt apkārtceļa izbūvi. Bija plānots, ka tas varētu būt gatavs līdz 2026.gada nogalei, tomēr nepieciešamība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu apturēja plānotos darbus. Infrastruktūras ministrs Kuldars Leiss (Kuldar Leis) 13.oktobrī paziņoja, ka valdība veiks izmaiņas likumdošanā, kas ļautu atteikties no novērtējuma un sākt projektēšanas darbus.
Pirmo reizi Igaunijas un Krievijas delegācijas par robežlīguma tekstu vienojās 1996.gada oktobrī. 1999.gada martā delegāciju vadītāji inicializēja tehniski pabeigtos līguma uzmetumus un to pielikumus. Kopš tā laika Igaunijas valdības regulāri apstiprinājušas gatavību parakstīt robežlīgumus.
2005.gadā abas puses piekrita līguma tekstam.
Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Marko Mihelsons (Marko Mihkelson) norādīja uz iespējamo Krievijas nostājas maiņas iemeslu – Igaunijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā 2004.gadā.
Robežlīgumu, kurš nosaka sauszemes un jūras robežas, 2005.gada maijā parakstīja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un toreizējais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets (Urmas Paet). Ratifikācijas laikā Igaunijas parlaments nolēma iekļaut arī preambulu, kas atsaucās uz 1920.gadā noslēgto Tartu līgumu. Tas lika Krievijai atcelt savu parakstu, un atteikties no līguma ratifikācijas. Maskava to pamatoja ar iespējamām teritoriālajām pretenzijām no Igaunijas puses. Saskaņā ar Tartu līgumu, Igaunijas teritorija varētu būt mazliet lielāka.
Jauns robežlīgums tika parakstīts 2014.gada februārī, un tajā bija iekļauts paskaidrojums, ka neviena no pusēm neizvirza teritoriālās prasības, un līgums attiecas tikai uz robežu. Pēc Krievijas uzsāktās agresijas Ukrainā un Krimas aneksijas jautājums atkal kļuva ļoti jūtīgs, un nav pavirzījies uz priekšu. Pēc 2022.gada februāra, kad Krievija veica pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, diplomātiskās attiecības ar Maskavu ir sairušas, un robežlīgums ir nonācis aizmirstībā.
Ne visi parlamenta locekļi 2005.gadā piekrita preambulas iekļaušanai līgumā, tomēr
neviens neuzskata, ka tā ir iemesls, lai neratificētu robežlīgumu.
Mihelsons, kurš atbalstīja preambulas iekļaušanu līgumā, sacīja, ka Krieviju nekas nekavēja ratificēt līgumu, ko bija parakstījuši abu valstu ārlietu ministri. “Igaunija ir izrādījusi vēlmi ratificēt līgumu. Es turpinu uzskatīt, ka Igaunijas vainošana šajā kontekstā ir pilnīgi nevietā, jo mums nav tādas informācijas, kas liecinātu, ka notikumu būtu attīstījušies citādāk, ja tas teikums nebūtu pievienots ratifikācijas likumam,” sacīja Mihelsons.
Politiķis norādīja, ka uzskats, ka robežlīguma nav, ir 2005.gada lēmumu rezultāts, vairāk saskan ar Krievijas naratīvu nekā ar Igaunijas interesēm. “Pareizāk būtu sacīt, ka Krievija nekad nav izrādījusi vēlmi, lai robežlīgums ar Igauniju stātos spēkā. Tāda ir patiesība,” bilda Mihelsons.
Līdzīgi uzskata sociāldemokrātu pārstāvis Svens Miksers (Sven Mikser): “Beigu beigās, atbildība par to, ka līgums nav abpusēji ratificēts, ir Krievijas pusē.” Viņš piebilda, ka līguma ratifikācija gan tik un tā nebūtu novērsusi pašlaik vērojamās Krievijas provokācijas, tās agresiju pret Ukrainu un sekojošos notikumus. “Es noteikti negribu rādīt ar pirkstu un sacīt, ka jebkādas Igaunijas iekšējās politiskās intrigas, aprēķini vai manevri ir vainojami pie tā, ka Krievija šobrīd veic provokācijas Sātses zābakā.”
Mehelsons norādīja, ka nekas neliecina, ka Krievija pārredzamā nākotnē vēlētos ratificēt robežlīgumu: “Es uzskatu, ka Krievijas intereses ir kļūt vēl agresīvākai, kā mēs to redzam Ukrainas gadījumā.” Arī Miksers uzsvēra Krievijas agresīvo uzvedību un piezīmēja, ka Igaunija nebūtu varējusi neko darīt tās novēršanai. Viņš sacīja, ka šodienas situāciju izraisa Krievijas agresija Ukrainā, un spriedzes pieaugums agresorvalsts attiecībās ar NATO un Eiropu, un Maskava provocē ne tikai tiešos kaimiņus, un nekas pagātnē izdarīts vai neizdarīts nevarētu to mainīt.