Viedokļa raksts/Ilona Bērziņa
Tiesas liegums Lembergam pildīt Ventspils mēra pienākumus bijis spēkā un būtībā, visticamāk, pārkāpts jau tik ilgi, ka lielai daļai cilvēku šī situācija šķiet pilnīgi normāla. Tādējādi tiek veicināta pārliecība, ka tiesas lēmumus, ja vien ir kaut mazākā iespēja, var arī nepildīt. Vai tikai man šķiet, ka tā mēs riskējam nonākt bīstami tuvu tiesiskajam nihilismam?
Varētu pieņemt, ka Lembergam pašam iespēja pildīt “pilsētas lielā bosa” pienākumus un visiem to demonstrēt ir vienaldzīga, ja ne pieci mēģinājumi šo drošības līdzekli apstrīdēt Latvijas tiesās, tai skaitā Satversmes tiesā, desmit neveiksmīgi mēģinājumi Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un tagad vēl ANO Cilvēktiesību komitejas noraidītā sūdzība. Tas iepriecina, jo ļauj ticēt, ka likumu normas, vai tās būtu nacionāla vai starptautiska līmeņa, tomēr nav dancināmas pēc kādu personu vēlmēm un iegribām. Tomēr Aivara Lemberga gadījumā izskatās, ka formāli nepārkāpjot 2008.gada tiesas lēmumu (Lembergs pats domes sēdes aizlieguma laikā nevadīja), tam tomēr ir šķaudīts virsū.
Lai arī neformāli, viņš visus šos gadus bijis īstenais Ventspils kungs un pavēlnieks (lai piedod Vītoliņa kungs!), kurš ne uz brīdi nav zaudējis domes priekšsēdētāja varu un līdz 2019.gadam, kad viņam tika piemērotas ASV OFAC sankcijas, arī Ventspils brīvostas grožus. Tas nav nekāds noslēpums nedz VARAM (šī abreviatūra kopš 1.jūlija atšifrējama kā Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija), nedz valdošajai politiskajai elitei un Saeimas deputātiem, lai kādai frakcijai viņi arī piederētu. Uz pietiekami daudziem oficiāliem dokumentiem šo gadu laikā greznojas Lemberga kā Ventspils domes priekšsēdētāja paraksts un neviens ar reālu varu apveltītais to pat nav domājis apšaubīt sakot, ka kungam šī amata pienākumu pildīšana ir liegta! Lai gan viens neprātīgais ir bijis gan – 2012.gadā toreizējais VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs Lembergu no amata atstādināja, tiesa samērā ātri šo Sprūdža rīkojumu atcēla un trīs reizes varat minēt, kurš (formāli gan cita iemesla dēļ) iesniedza demisiju? Tā tad arī bija vienīgā daudz maz ievērības cienīgā donkihota cīņa ar vējdzirnavām. Turklāt šīs vējdzirnavas prot perfekti uztvert un vajadzības gadījumā arī radīt sabiedriskās domas vēja plūsmas. Ja patiesībai no tā nākas ciest, jo ļaunāk viņai.
Piemēram var minēt to pašu Lemberga sūdzību ANO Cilvēktiesību komitejai, no kuras izriet, ka Lemberga pilsoniskās un politiskās tiesības uz dalību valsts un pašvaldību darbībā un tiesības uz pieeju valsts pārvaldei ir pārkāptas. Taču 2017.gada februārī (tātad vien divus mēnešus pirms sūdzības tapināšanas ANO) savā iknedēļas preses konferencē Aivars Lembergs atklāja, ka drošības līdzeklis – aizliegums pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata pienākumus nekādā veidā viņam netraucējot veikt politisko darbību. Proti, domes priekšsēdētājam saskaņā ar likumu esot tikai daži amata pienākumi, ko viņam liegts pildīt, jo “domes priekšsēdētājam atbilstoši Likumam par pašvaldībām tādu ar likumu uzliktu pienākumu praktiski nav.” Ja reiz pašvaldību vadītāju pienākumi nav nekas vairāk kā pupu mizas, tad kādēļ gan nacionāla, gan vietēja mēroga partiju politiķi tā raujas pēc mēra amata ķēdes? Vienkārši lai “uzvārītos”?
Varbūt ir vērts parunāt ne vien par atsevišķu politiķu, bet visas sistēmas divkosību, kur politiskās varas elite, ministrijas un tiesībsargājošās institūcijas izliekas neredzam problēmas, kuru risināšana to vai citu iemeslu dēļ tām nav ērta. Un Aivars Lembergs nudien, ja tā var teikt, ir asu mēli apveltīts “neērts pasažieris” bez jebkādiem kompleksiem.
Ir visai traģikomiski vērot, cik izmisīgi pašreizējā valdības vadītāja Evika Siliņa cenšas izlikties, ka tāda Aivara Lemberga politiskajā dienaskārtībā nemaz nav, bet viņš pats, ietinies sniegbaltā opozicionāra togā klāsta, ka valdība ar saviem lēmumiem iznīcina demokrātiju un viņam kā opozicionāram netiekot dota iespēja “teikt viedokli ne valdības radio, ne valdības televīzijā.” Atliek vien sagaidīt, kad sevi kā opozicionārus sāks pozicionēt, teiksim, zemkopības ministrs Armands Krauze vai ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Ja reiz to var valdošā koalīcijā ietilpstošās ZZS sadarbības partnera “Latvijai un Ventspilij” vadītājs, tad kādēļ lai to jebkuru domstarpību gadījumā nevarētu arī ZZS ministri? Arguments, ka Lembergs nesēž ne pie, ne arī zem koalīcijas apspriežu galda, šeit īsti nestrādā. Kamēr “LunV” ir ZZS partneris un divi šīs partijas biedri ir ZZS Saeimas frakcijas deputāti, tikmēr Aivars Lembergs ir politiska figūra, ar kuru Evikas Siliņas valdībai, lai arī slepus un kaunīgi, tomēr nākas rēķināties. Tādas ietekmes kā bēdīgi slaveno “stipendiātu burtnīciņu” laikos Lembergam vairs nav, tomēr maz ticams, ka vismaz kādu raustāmo striķīti viņš nav saglabājis. ZZS nevēlēšanās atteikties no sadarbības ar Lembergu, lai kādos likumpārkāpumos viņš arī tiktu vainots, to spilgti apliecina.
Protams, ja ANO Cilvēktiesību komiteja atzītu, ka Lemberga tiesības no valsts puses tikušas apskādētas, tas viņam dotu spēcīgu kārti ne vien kādās slepenās vai mazāk slepenās pārrunās ar pie varas esošajiem, bet arī tiesvedībā, jo kasācijas sūdzību ir iesniedzis kā Lembergs, tā prokurors un vēl citi lietas dalībnieki.
Lasiet arī: Lembergs zaudē tiesvedību ANO par amata ierobežojumiem Latvijā
