Stokholmas Austrumeiropas pētījumu centra direktors Frēdriks Lējdkvists (Fredrik Löjdquist) sacīja, ka Zviedrija atsakās no vairāk nekā 200 gadus ilgas neitralitātes politikas, kopā ar Somiju stājoties NATO, jo ir nepieciešams vairot Baltijas jūras reģiona drošību, kas pēc Krievijas nedraudzīgajām darbībām pēdējās desmitgades laikā bija ļoti pasliktinājusies.
Viņš norādīja, ka drošības situācija Baltijas jūras reģionā pasliktinās it īpaši kopš 2014.gada, kad sākās Krievijas karš pret Ukrainu un Baltijas jūrā un tās tuvumā notika dažādi incidenti. Tomēr Zviedrijā tas viss sācies vēl mazliet agrāk.
2013.gadā ap Lieldienām krievu kara lidmašīnas lidojusi gar pašu Zviedrijas gaisa telpu ļoti agresīvā veidā, it kā gatavotos uzbrukt.
«Tam bija pievērsta liela uzmanība Zviedrijas medijos un līdz ar to arī sabiedrībā. Tad nāca 2014.gada notikumi un viss, kas tam sekoja, ieskaitot saspīlējuma pieaugumu un incidentus ar kuģiem un lidmašīnām Baltijas jūrā,» skaidroja Lējdkvists. «Kaut arī tas, kas notika 24.februārī, ir šī procesa turpinājums, tomēr tās bija arī dramatiskas kvalitatīvas izmaiņas militārās vardarbības pielietošanas masveidīgā apjoma dēļ – tāda apjoma, kādu neesam Eiropā pieredzējuši kopš Otrā pasaules kara. Turklāt vēl līdz ar veidu, kādā šis karš tiek vests, ar visiem šiem noziegumiem, pārkāpjot starptautiskās cilvēktiesības.»
Tas viss kopā pavasarī licis Zviedrijai un Somijai atsākt diskusijas, kas beidzās ar abu valstu pieteikumiem pievienoties NATO.
«Zviedrijas valdība un visa politiskā sistēma izdarīja secinājumu, ka mūsu un Somijas pievienošanās NATO vairos Zviedrijas un visa reģiona drošību, tātad šis solis uzlabos ne tikai mūsu pašu, bet arī visas Ziemeļeiropas situāciju. Protams, ka tas izmaina militāro stāvokli Eiropas ziemeļos un attiecības ar Krieviju, jo tagad visas Baltijas jūras valstis, izņemot Krieviju, būs NATO dalībvalstis,» Rīgas konferences laikā sacīja zviedru eksperts.
Pret lēmumu stāties NATO iebilda tikai divas no ASTOŅĀM Zviedrijas parlamentā pārstāvētāM partijĀM.
Taču arī tās bija vienotas nostājā pret Krievijas agresiju, pret Eiropas drošības sistēmas un starptautisko likumu pārkāpumiem.
«Tas tikai apliecina, ka Zviedrija ir vienota savā nostājā, apzinoties Krievijas draudus – ne tikai politiski, bet arī sabiedrībā. Nav nemaz tik daudz valstu, ja neskaita vēl Baltijas valstis, Poliju un Somiju, kurās ir pilnīga vienprātība par draudu raksturu,» piebilda Stokholmas Austrumeiropas pētījumu centra direktors.
Lējdkvists uzskata, ka Zviedrijā vienmēr ir pastāvējusi izpratne par to, no kuras puses var nākt apdraudējums un šī apdraudējuma raksturs. Zviedri saprotot, ka tas, kas notiek Gruzijā vai Ukrainā, nav mazs vai lokāls konflikts, tas ir kaut kas tāds, kas ietekmē visu uz noteikumiem balstīto sistēmu, ko mēs saucam par Eiropas drošības sistēmu. “Tātad tie ir tieši draudi arī Zviedrijas drošībai,” viņš norādīja.
Zviedri ļoti uzmanīgi seko līdz karam Ukrainā, un valsts medijos tas pastāvīgi ir uzmanības centrā. «Zviedrijā ik uz soļa ir redzami solidaritātes simboli – visur ir Ukrainas karogi, katru pirmdienu Stokholmā notiek atbalsta demonstrācijas. Zviedri pret ukraiņiem ir ļoti solidāri. Domāju, ka vismaz vecākām paaudzēm tas atgādina solidaritāti, ko deviņdesmitajos gados izrādījām Baltijas valstīm – viņiem šis ir turpinājums, kad ir jāiestājas par suverenitāti, brīvību un demokrātisku sistēmu,» sacīja eksperts.
Politiķi Zviedrijā bieži atkārtojot, ka nenotiek tikai Ukrainas aizstāvēšana, bet visas uz noteikumiem balstītās sistēmas, brīvības un demokrātijas vērtību aizstāvēšana. «Domāju, ka zviedri labi saprot, kas ir likts uz kārts gadījumā, ja Krievija Ukrainā uzvarētu. Ukrainas zaudējuma sekas skartu ikvienu no mums. Tādā ziņā zviedri labi saprot, ka karots netiek tikai Ukrainas, bet arī viņu dēļ,» norādīja Lējdkvists.