«Ar ēdienu bija bēdīgi. Strādājošiem deva dienā bija 200 vai 300 g maizes. Mamma savu atdeva mums. No kokzāģētavas viņa nesa mājās ciedru sveķus, tos mēs caurām dienām grauzām,» par piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā stāsta 1937. gadā dzimušais Harijs Ēšenvalds.
«Pēdējā dienā mammīte nebija ieradusies darbā, un nāca uzraugs skatīties, kāpēc mamma nav ieradusies darbā. Mēs, zēni, teicām, lai netraucē, ka mammīte guļ. Izrādījās, ka mammīte bija mirusi, mēs visu nakti kopā gulējām un nejutām, ka mammītes vairs nav. Vārdu sakot, mammīte aizgāja bada nāvē… Tas bija 1944. gadā…» atminas Harijs Ēšenvalds, kura stāsts, līdz ar daudziem citiem skaudriem dzīvesstāstiem un atmiņu fragmentiem, publicēts nupat izdotajā bagātīgi ilustrētajā grāmatā «Mātes Sibīrijā».
Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, kā arī interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem.
Tās ir sāpīgas atmiņas par to, kā sievietes labprātīgi braukušas līdzi vīriem uz Sibīriju, ticējušas, ka galapunktā ģimenes tiks atkalapvienotas, laulības gredzenu pārdevušas par spaini kartupeļu vai, tiklīdz radās iespēja, par spīti šķiršanās sāpēm bērnus sūtījušas atpakaļ uz Latviju. 1947. gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai viņu atvases varētu atgriezties Dzimtenē.
Kā zināms, 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus. «Deportācija lielā mērā ietekmēja sievietes – esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem, viņām ar visiem iespējamiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes sajūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas – vīra, arī bērnu zaudējums. Turklāt psihologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās traumas atstāj pēdas un tiek pārmantotas arī nākamajā paaudzē,» norāda grāmatas izdevēji.
«1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē,» grāmatas ievadā raksta Dzintra Geka. «2000. gadā, kad sākām meklēt un intervēt Sibīrijas bērnus, dažas mātes vēl satikām, šajā grāmatā ir viņu atmiņas. Visvairāk pārsteidza ciešanas, sāpes, kas bija pārdzīvotas un spēja to atcerēties bez rūgtuma un ļaunuma. Pagājuši jau vairāk nekā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu…»
«Mamma gāja meža darbos, šo to ēdamu mums atstāja, bet gadījās, ka citi bērni mūsu ēdienu apēda. Es saslimu… Mēnesi, ejot uz darbu, mamma šausmās gaidīja, vai es būšu dzīva, kad viņa pārnāks no darba. Mamma teica – labāk, ja nelaime nāk nezinot, jo tā pārdzīvot ir šausmīgi. Es slimoju aiz bada,» atmiņās dalās Māra Eiduka.
Savukārt Helēna Lakone atceras: «Kad mani izsūtīja, man bija 34 gadi. Strādāju kolhozā, raku pagrabu. Tur bija vecākas sievas. Par daudz izraku zemi, trešajā dienā ar lāpstu strādāju tikai stūrī, biju slima. Gribēju nopelnīt. Mums deva maizes normu. Blakus atradās slimnīca, iegāju ārstēties. Mani izmeklēja. Es visa biju sapampusi. Nedrīkstēju vairs iet smagos darbos.»
Šie ir tikai pavisam nedaudzi citāti no 576 lappušu biezās un gandrīz pusotru kilogramu smagās «Fonds Sibīrijas bērni» izdotās grāmatas uz Sibīriju izsūtīto māšu mūžīgai piemiņai, kurai vērts būt katra latvieša grāmatplauktā.
Grāmatu iespējams iegādāties Latvijas lielākajās grāmatnīcās, kā arī pasūtot fonda mājas lapā www.sibirijasberni.lv (grāmatas tiek sūtītas arī pa pastu vai uz mājām) vai nopērkot uz vietas Zaķusalā, Latvijas Televīzijas ēkā (tel. 28647939 vai 29273016).
Grāmata jo īpaši varētu patikt atmiņu stāstu cienītājiem un tiem lasītājiem, kas novērtējuši Sanitas Reinsones sarakstīto «Meža meitas» vai baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas grāmatas «Sievietes karā», «Pēdējie liecinieki», «Cinka zēni» un «Černobiļa. Lūgšana».
