Svētdien, 3.martā, notikušajā referendumā Šveice pārliecinoši nobalsoja par pensiju palielināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem, norādot uz valdošajām bažām par dzīves dārdzību un vēlmi izveidot spēcīgāku sociālās drošības tīklu. Valdības provizoriskie rezultāti liecināja, ka vairāk nekā 58% vēlētāju atbalstīja ierosināto papildu pensiju – 13.ikmēneša maksājumu gadā, ziņo Reuters.
Šveices Arodbiedrību federācijas un kreisi centrisko partiju atbalstītā pasākuma pieņemšanai bija nepieciešams arī vairākuma atbalsts 26 Šveices kantonos. Lielākā daļa to atbalstīja, bet vislielākā pretestība bija vērojama kantonos, kuros jāmaksā mazāki nodokļi.
Taču nav skaidrs, kā tiks finansēts pensiju palielinājums, kas stāsies spēkā 2026.gadā. Pretinieki apgalvo, ka tas varētu izraisīt nodokļu paaugstināšanu vai izdevumu samazināšanu un noslogotu gados jaunākos Šveices iedzīvotājus.
Šveices minimālā vecuma un apgādnieka zaudējuma pensija ir 1 225 Šveices franki
(1 280 eiro) mēnesī, bet maksimālā – 2 450 franki (2 561 eiro). Savukārt pāriem tā nepārsniedz 3 675 frankus (3 861 eiro).
Šveicieši svētdien arī nobalsoja pret iniciatīvu paaugstināt likumā noteikto pensionēšanās vecumu no 65 uz 66 gadiem.
Valdība, uzņēmumi un parlaments, kas pašlaik ir labēji noskaņots, bija noraidījuši priekšlikumu kā finansiāli nepamatotu.
Šveices vēlētāji iepriekš ir bijuši piesardzīgi attiecībā uz atbalstu pasākumiem, kas tiek uzskatīti par riskantiem uzņēmējdarbībai. Pēdējās desmitgadēs notikušajos referendumos Šveice skaidri noraidīja priekšlikumus, kas saīsinātu darba nedēļu un dotu cilvēkiem vairāk brīvdienu.
Dzīves dārdzība Šveicē ir viena no augstākajām pasaulē.
Novembrī publicētajā “Economist Intelligence Unit” pētījumā Cīrihe ierindojās vienā vietā ar Singapūru kā pasaulē dārgākā pilsēta.
Kā ziņo britu raidorganizācija BBC, Šveice cīnās ar pieaugošajām veselības apdrošināšanas iemaksām, kas ir obligātas visiem iedzīvotājiem, un vecāka gadagājuma cilvēki saskaras ar grūtībām tās atļauties. Sievietes, kuras pārtraukušas karjeru ģimenes pienākumu dēļ, un imigranti, kas jau ilgu laiku strādā ārzemēs, ir īpaši neaizsargāti pret finansiālo spriedzi.
Turklāt tendence strādāt līdz 70 gadu vecumam ir kļuvusi par nepieciešamību, nevis izvēli, savukārt jaunākā paaudze piedzīvo ar darbu saistīta stresa un izdegšanas pieaugumu.
