Autore: Ilona Bērziņa
Lai arī šķiet, ka Ziemassvētku atklātnes bijušas vienmēr, popularitāti tās iekaroja tikai pirms nepilniem divsimt gadiem, kad tika radīta pirmā komerciāli ražotā Ziemassvētku kartiņa. Viktorijas laika Anglijā sakrita vairāki faktori, kuru ietekmē šī skaistā tradīcija – Ziemassvētku apsveikuma kartiņu sūtīšana – ieguva popularitāti ne vien Britu salās, bet visā pasaulē.
Šodien ir grūti pateikt, kam par Ziemassvētku svinēšanu un kartiņu sūtīšanu pienākas lielāks paldies – karalienei Viktorijai (Apvienotās karalistes tronī kāpa 1838.gadā un valdīja līdz 1901.gadam) un viņas vīram princim Albertam, rakstniekam Čārlzam Dikensam un viņa novelei “Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku šausmu stāsts” vai seram Henrijam Kolam, kurš radīja pirmo komerciāli ražoto Ziemassvētku atklātni.
Ziemassvētku atdzimšana
Karalienes Viktorijas māte bija dzimusi Vācijā, arī viņas vīrs Saksijas, Koburgas un Gotas princis Alberts nāca no Vācijas, kurā dievbijīgie kristieši jau 16.gadsimtā bija ienesuši izrotātas eglītes. Pašai Lielbritānijai šajā ziņā nebija paveicies, jo lorda Olivera Kromvela ietekmē Anglijas parlaments vēl 1644.gadā Ziemassvētku svinības bija aizliedzis kā nepiedienīgi pagāniskas izdarības, kas pilnīgi atstājušas novārtā “Mūsu Kungu un Pestītāju”.
Kromvela laikā, Ziemassvētki, visticamāk, bija pati parastākā diena citu tādu pat dienu skaitā, toties viktoriānisma laikmetā neatņemama Ziemassvētku vakara sastāvdaļa bija spoku stāsti.
Spokainajā sveču vai kamīna gaismā tika stāstīti cits par citu šaušalīgāki stāsti. Cienījamas matronas noslēpumainā balsī vēstīja, kā liels, melns kaķis Ziemassvētku vakarā mēdz nolaupīt bērnus un nest savam saimnieka – milzim Grulam, kurš viņus vēlāk pagatavo sautējumā. Kaķis neaiztiekot vien jaunās drēbēs tērpušos bērnus, jo pēc tā viņš spriež, ka par šiem bērniem kāds rūpējas un vecāki nāks viņus meklēt. Vai arī nostāsts par briesmīgo, gariem ragiem un nagiem apveltīto nezvēru Krampusu, kurš Ziemassvētku laikā iebāž nepaklausīgos bērnus maisā un aiznes prom. Vēlāk šie stāsti guva savu atspoguļojumu arī Ziemassvētku apsveikumu kartiņās, kurās netrūka ne nešpetnā kaķa, ne negantā Krampusa… Skaidrs, ka Apvienotajai karalistei nebija viegli atgūties no Kromvela svētku aizlieguma sekām, tomēr karaliene Viktorija un princis Alberts darīja, ko spēja, Ziemassvētku eglītes un šo svētku popularizēšanai.
1843.gadā atgadījās vēl kāda interesanta sakritība – rakstnieks Čārlzs Dikenss uzrakstīja savu nemirstīgo noveli “Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku šausmu stāsts”, bet sers Henrijs Kols pasūtīja savam draugam Džonam Horslijam izstrādāt pirmo komerciālo Ziemassvētku kartiņu, kura plašākai publikai kļuva pieejama tajā pašā nedēļā, kad tika publicēta Dikensa “Ziemassvētku dziesma”. Starp citu, ir uzskats, ka, tikai pateicoties Dikensam, angļiem deviņpadsmitā gadsimta vidū radās vēlme svinēt Ziemassvētkus pie kopīga pusdienu galva, apdāvināt citam citu, ziedot labdarībai un vēlēt laimīgus Ziemassvētkus.
Pirmā kartiņa, slava un tracis
Bet atgriezīsimies pie Ziemassvētku kartiņām. Pirmo atklātni 1843.gadā iespieda 1 000 eksemplāru lielā tirāžā un tās cena – viens šiliņš, bija ievērojami lielāka par daudzu tā laika cilvēku dienas algu. Uz kartiņas bija redzama ģimene, kas, uzsākot svētku mielastu, dzer vīnu, bet abās tās sānu malās attēlotas divas labdarības akcijas: pārtikas un apģērba dāvināšana nabadzīgajiem. Atklātnē redzamā vīna dzeršana ļoti nepatika atturības sludinātajiem un pār kartiņu gāzās kritikas vilnis. Taču tas šī apsveikuma veida popularitātei ne grama netraucēja. No iespiestajām atklātnēm mūsdienās saglabājušies tikai daži eksemplāri, kas lielākoties atrodas muzejos. Attiecīgi arī atklātnes cena ir vērā ņemama – 2020.gada decembrī tā bija 25 000 ASV dolāru liela.
Ziemassvētku kartiņas gleznu lomā
Agrīno Ziemassvētku kartīšu izgatavošana bija dārga un, kā vēsta Londonas Pasta muzejs, to izmērs atbildis mūsdienu vizītkartei. Tā kā sākotnēji lielāko daļu no šīm atklātnēm izgatavoja Valentīndienas kartiņu iespiedēji, uz daudzām agrīnajām Ziemassvētku kartītēm bieži vien bija nevis reliģiski, bet gan romantiski attēli.
Drukas procesiem arvien attīstoties kartiņas kļuva lētākas, pieejamākas un arī to dizains kļuva ievērojami daudzpusīgāks. Ap 1870. gadu Ziemassvētku kartīšu sūtīšana jau bija nostiprinājusies kā britu Ziemassvētku tradīcija. Kartiņas sāka parādīties dažādās formās un izmēros, to attēlus pasūtīja populāriem māksliniekiem un tās ne vien kalpoja kā svētku apsveikums, bet daudzos Viktorijas laikmeta vidusšķiras mājokļos pildīja mākslas priekšmeta lomu. Ņemot vērā, ka tā laika Ziemassvētku atklātnes bija bagātīgi rotātas ar ainavu un ziedu motīviem, tās savā mājoklī varēja mierīgi izstādīt visa gada garumā. Daudzi iedzīvotāji svētku kartīšu kolekcijas glabāja albumos un tie bija ne vienas vien namamātes lepnums.
Dejojošas vardes, beigti putni un citi trakumi
Populāri tēli bija ne vien jēriņi, sarkankrūtīši un cita Ziemassvētku simbolika, bet arī pastnieki un pastkastes. Iespējams, tas saistīts ar pasta pakalpojumu popularitāti, jo Ziemassvētku kartītes parādījās laikā, kad pasta sūtīšana bija kļuvusi daudz vienkāršāka un lētāka. Proti, 1840.gadā tika laista klajā pasaulē pirmā pastmarka, tā dēvētais “Melnais penijs”, kura maksāja tikai vienu peniju (pastmarkā uz melna fona attēlots karalienes Viktorijas profils, un mūsdienās tās cena mērāma miljonos). Līdz tam Lielbritānijas pasta sistēma bija ļoti sarežģīta un dārga. Lai nu kā, bet pēc pasta reformas aizvien vairāk pasta darbinieku tēlu parādījās gleznās, zīmējumos, dziesmās, kā arī citur, un nav brīnums, ka pastnieki un pastkastes iekaroja savu vietu arī uz Ziemassvētku kartiņām.
Populāri bija arī dažādi dzīvnieki un putni, jo īpaši sarkankrūtīši. Taču, ak vai! Viktorijas laikmeta apsveikumos šos putniņus nereti tēloja mirušus, un tas ne tuvu nebija pats trakākais. Mēnesgaismā aizrautīgi ar vardi dejojoša vabole, nezvērs Krampuss, kurš nes projām nepaklausīgus bērnus, rāceņu cilvēks, asinskāri lāči un beigti putni, kas simbolizē auksto ziemas sezonu, Viktorijas laikmeta Ziemassvētku apsveikumos bija ierasta lieta. Jāatzīst, ka humora izjūta tā laika māksliniekiem tiešām bija savdabīga – piemēram, kādā kartītē, ko rotā uzraksts “Vēlam priecīgus Ziemassvētkus”, redzams pavecāks pāris, kurš caur logu lej uz galvas ūdeni muzicējošai trijotnei. (Viktorijas laika Ziemassvētku kartiņas iespējams apskatīt šajā saitē) Lai arī Viktorijas laikmetā valdīja stingrs sabiedriskās uzvedības kodekss, daudzi briti svētku laikā ar prieku baudīja smieklīgus, dīvainus un šermuļus uzdzenošus notikumus un tā laika Ziemassvētku kartiņas nebija izņēmums.
Lasiet arī: No kurienes pie mums atnācis omulīgais Ziemassvētku vecītis ar garo balto bārdu?
