Autore: Ilona Bērziņa
Ziemassvētku vecīša tēls radies no stāsta par svēto Nikolaju, kurš 4.gadsimtā bija Miras Likijas arhibīskaps. Svētītājs Nikolajs, arī būdams bīskaps, mēdzis slepus palīdzēt ļaudīm, un no tā arī radusies Ziemassvētku dāvināšanas tradīcija. Savukārt mums zināmā omulīgā Santa Klausa tēls ir radies vien pirms aptuveni simts gadiem.
Leģenda par Svēto Nikolaju vēsta, ka Patarās dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks, kuram bijušas trīs skaistas meitas, bet nebijis naudas, lai izdotu viņas pie vīriem. Nelaimīgais tēvs pat gribējis upurēt savu meitu godu, lai tā iegūtu līdzekļus viņu pūram. Taču Svētais Nikolajs saņēmis atklāsmi par vīra nodomiem un naktī, kad visi gulēja, piegājis pie tēva būdas, pa logu iemetis tajā saini ar zeltu, un nabaga vīrs nu varējis meitas izprecināt Cita šī notikuma versija stāsta, ka Nikolajs metis naudu caur skursteni un tā sakritusi zeķēs, kas žāvējušās pie uguns – no tā arī radusies leģenda par Santa Klausu, kas nolaižas pa skursteni un tradīcija Ziemassvētkos netālu no egles kārt zeķes, kurās vēlāk tiek ievietotas dāvanas.
Pēc Reformācijas visā Eiropā katoļu svēto, tostarp Svētā Nikolaja godināšana izbeidzās, tomēr ļaudis no šis tradīcijas tik viegli atteikties nevēlējās. Tā nu Svētā Nikolaja tēla vietā parādījās Ziemassvētku vecītis vai, kā viņu sauca Anglijā, Father Christmas.
Vārdi dažādi – tradīcija viena
Stāsta, ka leģendu par Svēto Nikolaju 18.gadsimtā uz Ņujorku atveda holandiešu imigranti, taču tā kā holandieši ļoti ātri izrunājuši viņa vārdu – Sinterklaas, tad angliski runājošie to ļoti ātri pārvērtuši par Santa Klausu. Angliski runājošās zemēs Ziemassvētku vecītis pazīstams arī kā Kriss Kringls (Kris Kringle) un Svētais Niks (Saint Nick). Interesanti, ka vārds Kris Kingle radies no Christkindl, Kristus bērna godināšanas svētkiem. Savukārt vācieši Ziemassvētku vecīti sauc par Pelznickel, un tas esot radies no vārda “pelz”, kas vācu valodā nozīmē kažokādu, un vārda Nikolass jeb Nikolajs. Tā svētais Nikolajs kļuva par kažokā tērptu vīru, kurš reizi gadā nāk ar dāvanām pie labiem bērniem. Daudzās spāniski runājošās zemēs Ziemassvētkos pie bērniem nāk Papa Noel, savukārt Francijā dāvanas bērniem apavos saliek Père Noël. Dažādās pasaules valstīs Ziemassvētku vecītim ir arī citi vārdi. Piemēram, Skandināvijā tika uzskatīts, ka dāvanas piegādā elfs vārdā Jultomtens, bet Itālijā dāvanas uz slotas kāta atlidina labā ragana La Befana.
Vienīgie, kam ar Svēto Nikolaju un. Ziemassvētku vecīti nav nekāda sakara, ir padomju laiku Sala tētis un Sniegbaltīte. 1918. gadā Ziemassvētku svinēšana un arī svētku eglīte krita nežēlastībā, bet svētku eglīte palika aizliegta līdz pat 1935. gadam, kad kādā padomju funkcionāra galvā radās ideja svinēt, nevis Ziemassvētkus, bet gan Jauno gadu. Betlēmes zvaigzne pārtapa par sarkano piecstaru zvaigzni, un visa milzīgā padomju impērija pēc Staļina pavēles zem šādā veidā pušķotām eglēm metās sagaidīt Jaunā gada atnākšanu. Tanī laikā par neatņemamu Jaunā gada svētku sastāvdaļu kļuva arī Sala tētis un Sniegbaltīte.
Santa Klauss un Coca Cola
Līdz pat 1931. gadam Ziemassvētku vecīti attēloja gan kā gara izskata vīru, gan spocīgu elfu, turklāt nereti viņš bija tērpies galvenokārt zilās vai pelēkās drēbēs, un arī bārda viņam bija gluži parasta. Ziemassvētku vecītim bija arī savs pretpols – gariem ragiem un nagiem apveltītais nezvērs Krampuss, kurš Ziemassvētku laikā iebāž nepaklausīgos bērnus maisā un aiznes prom.
Mūsdienās labi zināmajam Santa Klausa tēlam pamatus 1863.gadā lika amerikāņu karikatūrists Tomass Nests. Tiesa, viņa zīmētais vecītis bija tērpies amerikāņu karoga krāsās, toties viņa pajūgu vilka ziemeļbrieži. Zīmējot šo tēlu, Nests esot atcerējies, kā tad, kad viņš bijis mazs zēns, kāds labsirdīgs vecs vīrs Ziemassvētkos bērniem dāvināja rotaļlietas un kūkas. Šīs vīrs tad arī kļuvis par Santa Klausa prototipu. Nests arī piešķīra Ziemassvētku vecītim no ledus un sniega būvēto darbnīcu Ziemeļpolā, elfus un sievu – Klausa kundzi.
Viss mainījās, kad pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Ziemassvētku vecītis kļuva par Coca-Cola “reklāmas seju”. Pirmajā “TheCoca-Cola Company” Ziemassvētku reklāmas kampaņā startēja karikatūrista Tomasa Nasta zīmētais “parastais” vecītis, bet 1930. gadā mākslinieks Freds Maizens uzgleznoja sarkanā kamzolī tērptu Ziemassvētku vecīti universālveikala pūlī dzerot “Coca-Cola”. Kad uzņēmums 1931. gadā sāka izvietot savas reklāmas populāros žurnālos, radās doma par reālistiska un simbolistiska Ziemassvētku vecīša tēla radīšanu. Ilustrators Hadons Sandbloms, iedvesmojies no Klementa Klārka Mūra dzejolī “Vakars pirms Ziemassvētkiem” aprakstītā svētā Nika tēla, arī radīja mums zināmo omulīgo vīru ar garo, balto bārdu.
Ziemeļbrieža Rūdolfa uzvaras gājiens
Mūsdienās neskaitāmi bērni svēti tic, ka tālu ziemeļos – Lapzemē mīt Santa Klauss ar saviem uzticamajiem palīgiem ziemeļbriežiem. Taču stāsts par Santa Klausa lidojošajām ziemeļbriežu vilktajām kamanām nemaz nav tik sens. Pirmo reizi pasaule par tām uzzināja 1823. gadā no poēmas “Svētā Nikolasa vizīte”, bet stāstu par šodien tik populāro ziemeļbriedi Rūdolfu 1938. gadā sacerēja kāds nabadzīgs reklāmas tekstu sacerētājs Roberts Mejs no Čikāgas. Lai iepriecinātu savu mazo meitiņu, viņš izdomāja stāstu par Rūdolfu – vienīgo ziemeļbriedi pasaulē ar koši sarkanu degungalu. Briedēns bijis vientuļš un bēdīgs, jo visi viņu apsmējuši. Tad kādos Ziemassvētkos, kad visu zemi klājusi bieza migla, briedēnu ieraudzījis Santa Klauss, un uzticējis viņam brauciena vadību. Pat biezajā miglā un krītošajā sniegā Rūdolfs nekļūdīgi vedis Santu no viena skursteņa pie otra. Pēc šā brauciena slavens kļuva ne tikai ziemeļbriedis Rūdolfs, bet arī viņa rādītājs Roberts Mejs.
