Kāpēc mēs Lieldienās šūpojamies, piekopjam dažādus Sauli un dzīvību simbolizējošus rituālus, krāsojam olas un azartiski metamies olu kaujās? Reliģiskos svētkos, par kādiem Lieldienas uzskata ļoti daudzi cilvēki, no tā visa nav ne miņas.
Lieldienas radās kā seno pagānu pavasara ekvinokcijas svinības. Kristietībā šī diena veltīta Jēzus Kristus augšāmcelšanās piemiņai un tika svinēta ap jūdu Lieldienu jeb Pashā svētku laiku. Sākotnēji Pashā svētkos jūdi svinēja savas tautas atbrīvošanos no verdzības Ēģiptē un upurēja tam par godu kazlēnu vai jēru, kurš bija “bez vainas”. Taču ar laiku kristieši Pashā svētkiem piešķīra jaunu nozīmi, Kristum iemiesojot īstenā Dieva jēra lomu. Izplatoties Kristus evaņģēlijam, pirmie kristieši, kuri nepiedalījās jūdu paražās, ar laiku apvienoja savas ceremonijas ar pagānu pavasara svētkiem, atzīstot Lieldienas par “augšāmcelšanās dienu”.
Kāpēc krāsojam olas
Mūsdienu Lieldienu tradīcijas ir kristīgo motīvu un seno pagānisko svinību sajaukums. Tādi mūsdienās pašsaprotami Lieldienu svinēšanas atribūti kā olas, zaķi un saldumi, ir pirmskristiešu pavasara simboli. Viens no atpazīstamākajiem ar Lieldienām saistītajiem simboliem ir Lieldienu ola. Šī simbola aizsākumi meklējami jau seno babiloniešu laikos un tas patiešām bijis ļoti sen. Pirmo reizi Babilona rakstos minēta Akadas valsts laikā 24. – 22. gadsimtā pirms Kristus un ir tā pati Bābele, kur Dievs, lai cilvēku nevarētu uzcelt torni līdz pašām debesīm, sajauca visas zemes valodas…
Bet atgriezīsimies pie olas kā simbola. Babilonieši ticēja, ka ola no debesīm iekritusi Eifratas upē un no tās “izšķīlusies” auglības dieviete Astarte (arī Aštūra, Ištara un Ēostre). Iespējams, tieši tādēļ pavasara svētku laikā pagāni apmainījās ar olām kā dāvanām.
Zaķis un citi Lieldienu simboli
Par Ēostres – Ostaras atnākšanas laiku ģermāņi sauca pavasara ekvinokciju, kad saule lec tieši austrumos un noriet tieši rietumos, sadalot gaismas un tumsas stundas precīzi uz pusēm. Šajā laikā tika svinēti arī seno eiropiešu gadskārtu ieražu svētki. Tā kā pavasara svinēšana notika pirms lauksaimniecības darbu uzsākšanas, kad vairs nav kaujamu lopu, govīm piena vēl maz, labības atlicis pavisam nedaudz, toties vistas atkal sākušas dēt, tad pavasara dievībām ziedoja tieši tās. Tā kā olas bija domātas dieviem, tām bija jābūt neparastām un krāšņām, tās vārīja bērzu pumpuros, rudzu zelmenī, nātru un skābeņu saknēs, sīpolu mizās un alkšņu spurdzēs… Arī zaķim te bija sava loma – garausis tika uzskatīts par pavasara dievību pavadoni, un tā nu sanāca, ka ar laiku garauša un olas atsevišķās nozīmes saplūda vienā un pasaulē bija nācis zaķis, kurš Lieldienās dēj olas!
Par zaķi un Lieldienām ir vēl kāda skaista leģenda. Rītausmas dieve Ēostre katru pavasari pārvērtusi kādu putnu par zaķi, un likusi viņai pienest ziņas par to, ko dara cilvēki savos mājokļos. Pateicībā par to, viņa zaķim ļāvusi cilvēku mājokļu tuvumos reizi gadā dēt raibas olas…
Starp Lieldienu svētku simboliem ir arī cāļi un cālēni kā pavasara vēstījums par atdzimšanu un palmu zari, kas ir nozīmīgi gan pavasarim, gan kristietībai. Vēl viens ar Lieldienām saistīts simbols ir baltā lilija, kas saistīta ar tīrību un augšāmcelšanos. Viena no leģendām vēsta, ka lilijas auga Ģetzemanes dārzā, kur Kristus naktī pirms nāves lūdzās. Ar Lieldienām saistās arī pavasara ziedi, piemēram, narcises, krokusi, hiacintes un tulpes.
Gadskārtu ieražas un Baznīca
Daudzas Baznīcas kalendāra svinamās dienas ir apzināti saskaņotas ar pirmskristiešu gadskārtu ieražām. Pavasara — auglības tradīcija saplūda ar kristiešu Jaunavas Marijas pasludināšanas dienu, eņģeļa Gabriēla vēsti, ka tā ieņems bērnu no Svētā Gara. Viduslaiku kristiešu simbolika augšāmcēlušos Kristu salīdzina ar tikko izšķīlušos cāli, taču daudzviet kristīgajā Eiropā Kristus augšāmcelšanās diena saglabāja seno, ar rītausmu (austrumiem) saistīto vārdu (Lieldienas angliski Easter no east, vāciski Ostern no Ost).
Latvijas teritorijā vārds Lieldienas sākotnēji nozīmēja nevis kristiešu svētkus, bet laiku, kad diena kļūst lielāka par nakti, ko atzīmē ar pavasara rituālu — upuri gaismas dievam Ūsiņam,— vārītām vai ceptām svaigi dētām olām. Starp citu, Ūsiņa vārdā var saklausīt līdzību rietumu kaimiņtautu pavasara dievību vārdiem, bet paša Ūsiņa atveidā — kaut ko no zaķa,— kā stāsta teikas, tam esot garas, spalvainas ausis. Latvju dainas pauž, ka Ūsiņam olas ziedojuši vīri un puiši, pavasarī pirmoreiz pieguļā jājot. Par krāsotām olām stāsta gan tikai jaunāka laika dainas, un mūsu tālo senču Lieldienu olas bijušas vienkārši baltas. Par to liecina arī mūsu dainas.
Eit` projām, Lieldieniņas,
Ar baltām oliņām,
Es gaidīšu Jurģa dienu
Ar zaļo rudzzālīti.
Lasiet arī: Olas kā mākslas darbi – idejas košākām Lieldienu krāsām no dabas veltēm
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!
