Ilona Bērziņa/viedokļa raksts
Latvija runā par ilgtspējību, klimata mērķiem un “zaļo kursu”, taču praksē rīkojas pretēji – valsts pati atteicās atgūt savus mežus, ļaujot ārvalstu investoriem kļūt par šo atjaunojamo resursu īpašniekiem. Vai tas nozīmē, ka meži ir mūsu nacionālā bagātība vien tik ilgi, kamēr tos var izmantot politiskās spēlēs, kuras pie varas esošajiem neko nemaksā?
“Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama,” teikts Latvijas meža politikas ievadā. Tomēr kad Latvijai bija iespēja atpirkt Zviedrijas meža īpašnieku asociācijai mūsu valstī piederošos 135 000 hektārus meža zemju, tas nenotika. Valstij piederošie “Latvijas valsts meži” tādu darījumu nevarēja atļauties, arī no īpaša fonda vai kopsabiedrības dibināšanas šo mežu atpirkšanai nekas nesanāca. Rezultātā Latvijas meži, kas varēja kļūt par nacionālo kapitālu, tagad pieder ar “Ikea” saistītai kompānijai “Ingka Investments”. Darījuma noslēgšanai vēl nepieciešams Ministru kabineta akcepts un attiecīgo uzraudzības iestāžu apstiprinājums kā Latvijā, tā Igaunijā. Taču ja Latvijā pārdota mežu zeme 135 hektāru platībā, tad Igaunijā tie ir 18 000 hektāri. Apmēram 89% no šīs zemes ir mežs.
Valdība runā, iegūst citi
“Ingka Investments” atzinusi, ka tās plānos ir ilgtermiņa sadarbība ar Baltijas kokapstrādes uzņēmumiem un plātņu ražotājiem, tā veicinot arī koksnes pārstrādi reģionā. Tātad koksnes resursi un arī darbs vietējiem uzņēmējiem un iedzīvotājiem būs.
Apsveicami arī, ka šis darījums dod pozitīvu signālu pasaulei par Latviju kā investīcijām labvēlīgu valsti. Tomēr tas nav tikai ekonomikas jautājums. Tas ir stāsts par Latvijas nespēju aizstāvēt savus ilgtermiņa resursus un par valdību, kas “zaļo kursu” izmanto runās, bet ne darbos.
“Södra” īpašumu pārdošana bija viena no retajām iespējām, kad Latvija varēja nostiprināt savas pozīcijas mežu nozarē un atgūt stratēģiski svarīgu resursu. Tomēr valdība nedeva atļauju LVM šajā darījumā piedalīties. Iemesls – vēlme “nesarežģīt budžetu”.
Nelīdzēja ne zemkopības ministra Armanda Krauzes (ZZS) vēl gada sākumā teiktais, ka Latvijai jāizmanto iespēja atgūt “Södra” mežus, jo tas ir nacionālo interešu, tostarp valsts drošības un ekonomiskās drošības jautājums, ne arī Latvijas kokrūpniecības un mežsaimniecības uzņēmumu gatavība piedalīties kopēja fonda izveidē šo mežu atpirkšanai.
“Zaļais kurss” galvenokārt vārdos
Latvijas valdība mīl runāt par klimatneitralitāti, ilgtspējīgu mežsaimniecību un dabas kapitālu. Taču rīcība rāda ko citu – meži netiek uzskatīti par stratēģisku klimata aktīvu, bet tikai par preci tirgū. Ziemeļvalstis – Zviedrija, Somija, Norvēģija – savus mežus sargā, dažkārt pat atpērk atpakaļ no privātiem īpašniekiem. Latvija – nē. Mēs dodam priekšroku runām par “ES fondu reformām” un “klimata mērķiem”, bet neinvestējam savā oglekļa un vides kapitālā. Ja meži aizņem 3,412 miljonus hektāru un klāj vairāk kā 53% valsts teritorijas vai tiešām tas nozīmē, ka 135 000 meža zemju, ko valsts nenopirka ir tikai sīkums? Nē, tā nav.
Ārvalstu investori redz to, ko Latvijas politiķi ignorē – meži ir zelta vērtībā. Tie dod garantētu atdevi, kalpo kā oglekļa kredītu resurss un sniedz stabilitāti inflācijas laikos. Latvijai tie ir ne tikai ekonomiski, bet arī drošības aktīvi – teritorijas kontrole, enerģētikas rezerves, bioloģiskā aizsardzība. Kad šie īpašumi pieder ārvalstniekiem, lēmumi par ciršanu, oglekļa bilanci un biotopiem tiek pieņemti ārpus Latvijas robežām. Faktiski mēs zaudējam kontroli pār daļu savas zemes, bet valdība izliekas, ka tas ir “tirgus process” un redz vienīgi tos 720 miljonus eiro, par kuriem “Södra” pārdod sev piederošos 153 000 hektārus meža zemes Latvijā un Igaunijā.
Ilgtermiņa sekas – zaudēta neatkarība un ienākumi
Ja šī tendence turpināsies, tad nevaram izslēgt, ka pēc dažiem gadu desmitiem lielākā daļa Latvijas mežu būs ārvalstu rokās. Tas nozīmē, ka peļņa, ko varam gūt no saimnieciskās darbības mežos, aizplūdīs uz ārzemēm; lēmumus par mežu apsaimniekošanu pieņems citi; reģioniem būs draudi palikt bez vietējiem ieņēmumiem kokapstrādes jomā.
Kokrūpniecība dod milzu pienesumu tautsaimniecībai. Tā veido 6,4% no iekšzemes kopprodukta. Ieņēmumi no meža nozares produkcijas eksporta 2024. gadā sasniedza 3,41 miljardu eiro. Ja gribam savu nacionālo bagātību saglabāt un vairot, Latvijai steidzami jāmaina pieeja un jāsaprot, ka meži ir Latvijas drošības un nākotnes kapitāls, nevis vienkārša prece vai politiskās retorikas instruments, kas popularitātes vārdā cenšas bremzēt saimniecisko darbību mežos.
Kamēr Zviedrijas, Somijas un citu valstu fondi iegādājas tūkstošiem hektāru Latvijas mežu, mūsu valdība klusē. Valsts skatās, kā tiek izpārdots viens no nedaudzajiem resursiem, kas spēj nest stabilus ienākumus nākamajām paaudzēm. Un, ironiskā kārtā, to dara laikā, kad Latvija oficiāli sludina zaļo kursu un ilgtspējīgu attīstību.
Seko mums arī Facebook, Draugiem un X!