Labklājības ministra darbības lauks allaž bijis viens no politiski jūtīgākajiem. Pensijas, sociālie jautājumi, atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, ģimenes un bērnu politika – kāds no šiem virzieniem neizbēgami skar katru no mums. Par šiem un citiem jautājumiem BNN saruna ar labklājības ministru Reini Uzulnieku (ZZS).
Aizvadītā ziema bija aukstākā pēdējo gadu laikā un tas likumsakarīgi atspoguļojas arī rēķinos par siltumu. Šobrīd pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas valdībā ir pieņemts lēmums no 1.janvāra līdz 30.aprīlim palielināt mājokļa pabalstus un paplašināt to saņēmēju loku. Kā tas īstenosies praksē?
Jau janvāra beigās Zaļo un Zemnieku savienībā (ZZS) kopā ar Ekonomikas ministriju redzējām, ka šī ir dārgākā ziema pēdējo 30 gadu laikā. Līdz ar to bija skaidrs, ka arī siltuma rēķini par janvāri un februāri cilvēkiem būs lieli. Tāpēc nācām ar vairākiem piedāvājumiem kā viņiem palīdzēt.
No Labklājības ministrijas puses virzītais instruments ir mājokļa pabalsts. Pagājušajā gadā mājokļa pabalstu saņēma 33 tūkstoši cilvēku. Palielinot koeficientu mājokļa pabalsta saņemšanai, uz to var pretendēt vēl apmēram 7 tūkstoši cilvēku, kas iepriekš bija virs tā saņemšanas sliekšņa. Līdz ar to kopumā mājokļa pabalstu saņems ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Tiem 33 tūkstošiem, kas pabalstu saņēma jau iepriekš, nav jādara nekas. Koeficients pārrēķināsies automātiski, un cilvēku rīcībā paliks lielāka summa mājokļa izdevumu segšanai. Savukārt tiem aptuveni septiņiem tūkstošiem, kas iepriekš mājokļa pabalstu nesaņēma, būs jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā.
Tāpat ņemot vērā, ka palielināties to darbinieku noslodze, kuri risina ar mājokļa pabalsta piešķiršanu un pārrēķinu saistītus jautājumus, Saeima otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu, saskaņā ar kuru valsts kompensēs viņiem virsstundu apmaksu.
Periods ir no 1. janvāra līdz 30. aprīlim. Līdz ar to martā tiks pārrēķināts koeficients par diviem mēnešiem – janvāri un februāri, bet maijā par aprīli. Gribējām arī janvārī un februārī panākt elektroenerģijas maksas atlaidi aizsargāto lietotāju grupām, diemžēl koalīcijas partneri nebija atsaucīgi. Vienojāmies, ka paši meklēsim iekšējo finansējumu vismaz vienam mēnesim, lai šiem cilvākiem palīdzētu šīm grupām.
Kopš 2025.gada sākuma pensionāriem neapliekamais minimums tika palielināts līdz 1000 eiro, turklāt strādājošie pensionāri šo summu var dalīt – 500 eiro pensijai, bet 500 – darba algai. Vai tas ir veicinājis senioru iesaisti darba tirgū? Nav noslēpums, ka samērā drīzā nākotnē bez viņiem būs grūti iztikt.
Manuprāt, mēs jau tagad nevaram iztikt bez senioriem, tāpēc jau nāca tas piedāvājums 500/500 ar domu: ja senioram pensijas daļa līdz 500 eiro netiek aplikta ar ienākuma nodokli, tad neapliekami ir arī 500 eiro no darba algas. Ja senioram pensija ir maza, viņš var iesaistīties darba tirgū un kopumā nemaksāt iedzīvotāju ienākumu nodokli no 1000 eiro. Tāds pats atvieglojums attiecas arī uz nestrādājošiem pensionāriem.
Precīzas statistikas par to, cik lielā mērā tas palielinājis pensionāru iesaisti darba tirgū, mums nav, bet tie joprojām ir padsmit procenti. Katrā ziņā ar 1000 eiro neapliekamo minimumu seniori savā maciņā iegūst vairāk un pēc pēdējiem datiem jaunpiešķirtā vidējā pensija ir 680 eiro. Ja skatāmies 2021. gadu, tie bija 340 eiro. Protams, ir inflācija, bet arī pensija senioriem ievērojami augusi.
Tas, ko neizdevās panākt – diemžēl koalīcijas partneri bija pret bāzes pensijas ieviešanu jeb papildu piemaksu par stāžu virs 80 vai 85 gadiem. Mēģinājām dažādi, tostarp uzlikt griestus pensiju izmaksām, lai stāsts par 44 tūkstošu eiro vai pat jau lielāku pensiju mēnesī vairāk neatkārtotos, bet neizdevās atvērt likumu. Koalīcijas partneri to sāka politizēt, kas, manuprāt, nav pareizi. Ne man, ne Zaļo un Zemnieku savienībai šajā kontekstā svarīgas nav vēlēšanas, svarīgi ir tas, lai vistrūcīgākajai daļai, 85+ gadus veciem senioriem, kontā ik mēnesi būtu papildu 20–30 eiro. Turpināsim meklēt iespējas, un arī viena no manām prioritātēm, ejot uz vēlēšanām un runājot par nākamo gadu ir, ka mums obligāti jāievieš bāzes pensijas.
Par bāzes pensiju ieviešanu sākām runāt jau 2024.gada vasarā un, ja sākotnēji bija doma, ka 85 gadus un vairāk sasniegušiem senioriem to sāks izmaksāt jau šogad, tad vēlāk šis termiņš pārvirzījās uz 2027., vai pat 2029.gadu. Tomēr cilvēkiem, kuri sasnieguši tik ievērojamu vecumu, vairs nav atlicis daudz laika, lai sagaidītu tos pārdesmit eiro klāt pie pensijas….
Tur jau tā lieta. Sākumā gribējām no 2029. gada ieviest, kad izlīdzināsies piemaksas par stāžu no 2011. gada uz augšu, bet esmu bijis visos 43 novados, ticies ar visām senioru biedrībām, un viņi saka: “85 plus gadi, vairs jau nav atlicis daudz laika dzīvot.” Sapratām, ka senioriem jāpalīdz tagad un tūlīt, bet politiski tas neizgāja cauri. Turpināšu cīnīties, lai šīs bāzes pensijas būtu 2027. gadā. Varbūt arī kādu papildu atbalstu izdomāsim uz rudeni, bet bāzes pensija 2027. gadā būs, esmu pārliecināts, ka tas izdosies.
Vidējā pensija 680 ir eiro, un, salīdzinot ar dažiem gadiem iepriekš, tā šķiet pietiekami liela summa. Tomēr raugoties uz šodienas preču un pakalpojumu cenām, tas ir maz. Kādas, jūsuprāt, ir valdības sekmes pārtikas produktu cenas mazināšanā?
Tur es jums piekrītu – pensija tiešām augusi ļoti labi, bet inflācija diemžēl to noēda. Un arī man, kam ir pietiekami labi ienākumi, jāskatās uz pārtikas cenām un ir sajūta: kāpēc tas viss maksā tik dārgi?
Tomēr mazliet šīs cenas samazinājušās un “pārtikas zemāko cenu grozs” noteikti ir. Šomēnes tiek plānots parakstīt vēl vēl papildu vienošanos par pārtikas produktu “zemāko cenu grozu”, paplašinot tajos iekļauto produktu klāstu. Tomēr šiem produktiem veikalos jābūt saskatāmākiem, vairāk redzamiem.
Un vēl atgādināšu: no šī gada 1. jūlija samazināsies PVN atsevišķām pārtikas produktu grupām – tas ir Zemkopības ministra nopelns. Būs samazinātā PVN likme miltiem 5% apmērā, putnu gaļai un svaigām olām – 12% PVN.
Katrs jau savu politisko spēku cildina, bet es vienmēr esmu bijis praktisks cilvēks un vēlos izdarīt labas lietas. 2026. gada budžetā no ZZS astoņiem priekšlikumiem 80% tika apstiprināti. Tai skaitā jau minētais samazinātais PVN, ārpusģimenes aprūpei ir rekordliels finansiālais atbalsts, palielināts bērna piedzimšanas un bērna kopšanas pabalsts. No 1. jūlija zālēm līdz 10 eiro vairs nebūs jāpiemaksā tie 0,75 eiro pie receptēm, ir arī atbalsts lauksaimniekiem. Šīs bija mūsu prioritātes un to izdevās panākt šajā gadā.
Labklājības ministrija februārī sāka kampaņu “Nolaid slieksni!”. Ko ar to gribat panākt? Lai kā censtos apgalvot, ka diskriminācijas nav, tā tomēr ir – kā pēc vecuma un dzimuma, tā arī pēc invaliditātes. Tāpēc tie sliekšņi, kas jānolaiž, ir visai augsti.
Šī kampaņa man ir, ja tā var teikt, mantojums, kas aizsākās 2019.gadā un tiek finansēts no “Eiropas Sociālā fonda Plus”, jo viena no ES prioritātēm ir kā cīņa ar vardarbību, tā diskriminācijas mazināšana. Ja nemaldos, pirms diviem gadiem Ministru kabinetā tika apstiprināts nolikums, un no šī gada februāra uz diviem gadiem sākusies pretdiskriminācijas kampaņa.
Eiropa norāda, kurā virzienā mums kampaņas ir jāveido, un mēs šo naudu – 700 tūkstošus eiro, nevaram vienkārši “izņemt” un iedot pabalstos – tas nebūtu iespējams. Eiropa uz to šķībi skatītos un vēlāk būtu arī grūtāk pretendēt uz citu ES struktūrfondu finansējumu.
Par šo kampaņu jau izskanējuši visādi mīti – kā sociālajos tīklos, tā arī kāds medijs, kuru nesaukšu vārdā, uztaisīja sižetu par to, it kā kampaņa būtu mērķēta aizspriedumu mazināšanai pret trešo valstu pilsoņiem, pret Indijas pilsoņiem. Tās ir muļķības. Diskriminācij mūsu valstī pietiekami augstā līmenī ir tieši vecuma, dzimuma un invaliditātes, arī mentālās veselības dēļ.
Mūsu mērķis ir izmantot šo ES finansējumu maksimāli efektīvi, lai skaidrotu, tas, ka cilvēks ir vecāka gadu gājuma, nenozīmē, ka viņam nav kvalitātes. Mums jāstāsta darba devējiem, jāstāsta sabiedrībai – šie cilvēki ir starp mums un viņiem ir tādas pašas iespējas būt darba tirgū kā citiem. Jo darba rokas mums trūkst. Līdz ar to kampaņa ir laba. Vai varēja būt citādāk? Iespējams.
Sabiedrībā visai cieši iesakņojusies doma: pensionārs lai sēž mājās, pieskata mazbērnus, ada zeķes vai ravē dārziņu. Domājat, kampaņa līdzēs šo stereotipu lauzt?
Pilnībā piekrītu, un ceru, ka kampaņa darba devējiem liks aizdomāties. Viņi paši sūdzas par darba roku trūkumu, bet seniors ir pietiekami elastīgs, un, kā saka senioru organizācijas, būs arī lojāls un izdarīgs. Ja kampaņa radīs dzirdīgas ausis un mēs turpināsim izglītot sabiedrību, es būšu tikai priecīgs.
Runājot par sabiedrības izglītošanu – kas notiek ar senioru skolām? Pēc Labklājības ministrijas iniciatīvas ir rasts finansējums, lai šī kustība iet plašumā.
Jā, ar šo projektu es tiešām lepojos. Pirms diviem gadiem Vidusdaugavas NVO Trešās paaudzes universitāšu tīkla izveidei ieguva finansējumu no SIF pilotprojekta veidā. Seniori Latvijā kļūst arvien aktīvāki, grib iesaistīties. Man ļoti patīk kāds piemērs, kur seniore sēž mājās, pensija maza, vēl kaimiņš neatnes pastu un viss ir slikti… Pēc iesaistīšanās senioru biedrībā viņa jau teica: “Esmu bagātāka, skaistāka un gudrāka.” Tas nozīmē, ja seniori aktīvi iesaistās, viņiem arī dzīvildze un veselība uzlabojas.
Atradu iekšējās rezervēs finansējumu no struktūrfondiem, kas mums nepildījās, un teicu, ka šī nauda 1,2 miljonu eiro apmērā jānovirza senioru skolām. Sabiedrības integrācijas fonds būs tas, kas šo finansējumu piešķirs un ir nokomplektēta komanda, kas ar senioru skolu projektu strādās. Aprīlī, maijā SIF varētu izsludināt pieteikšanos uz finansējumu no 35 000 līdz 45 000 katrai organizācijai uz diviem gadiem. Mazākām, jaunākām biedrībām tas būs mazāks, pieredzējušākām, kas jau pierādījušas sevi, – lielāks. No šī rudens līdz 2028.gada rudenim nauda būs pieejama aptuveni 40 organizācijām. Tā kā es aktīvi braukāju riņķī un redzu, ka reģionos dibinās jaunas senioru biedrības, par ko man ir liels prieks, tad redzu arī, ka finansējuma varētu nepietikt. Tomēr man, iespējams, ir “kabatiņa”, no kā aizņemties.
Tātad aprīlī – maijā sākas pieteikšanās un esam vienojušies ar SIF, ka tā būs pietiekami vienkārša, lai senioru biedrības to varētu izdarīt, būs arī atbalsts un palīdzība dokumentu iesniegšanai. Tad būs divu mēnešu pieteikšanās laiks un principā vasaras beigās jau varētu sākt līgumu slēgšanu, bet augustā, septembrī sākt aktīvi strādāt un apgūt finansējumu.
Līdzīgi kā skolā. Pirmais septembris klāt un sākam mācīties…
Daudzi seniori šīs aktivitātes jau tāpat ikdienā ir veikuši. Tur būs gan digitālā pratība, veselības un finanšu pratība, sociālā līdzdalība, mūžizglītība, iekļaujošais darba tirgus. Pašvaldības tiešām atbalsta senioru biedrības, bet bieži tām pietrūkst finanšu rocības. Ar šo finansējumu varēs piesaistīt lektorus, iespējams, arī doties apmaiņas braucienos uz ārzemēm. Pēc senioru skolas pilotprojekta palaišanas mani pat uzrunāja senioru skolas no ārzemēm – diaspora no Kanādas, Nīderlandes, Lielbritānijas. Tā kā viņš ir izskanējis, un mēs runājām, ka varbūt divus gadus iztestējam to Latvijā un panākam, ka tā nauda ir bāzē, tas nav tikai pilotprojektu vai projektu veidā, varbūt iesaistām arī ārzemju senioru skolas. Seniori ārzemēs bieži ir nopelnījuši savu pensiju un grib atgriezties Latvijā. Šādi apmaiņas un pieredzes braucieni būtu fantastiska iespēja senioriem izglītoties, labi pavadīt laiku, iegūt jaunus draugus un kvalitatīvi nodzīvot pēdējos dzīves gadus.
Eiropas valstīs senioru vidū ļoti iecienīts ir brīvprātīgais darbs. Kā ir Latvijā?
Kopš 2014. gadā pieņēmām Brīvprātīgā darba likumu, tas desmit gadus tā kā “karājās gaisā”. Tā kā es ļoti atbalstu iesaisti brīvprātīgajā darbā, tad 2023. gada rudenī pieņēmām, ka Labklājības ministrija būs politikas veidotāja, bet Nodarbinātības valsts aģentūra koordinēs brīvprātīgo darbu. 2025. gadā mums gāja diezgan grūti, izveidojām atsevišķu nodaļu tieši brīvprātīgā darba koordinācijai ar divām štata vietām, bet nepieteicās neviens. Pēdējo trīs mēnešu laikā abas vakances ir aizpildītas.
2026. gadu ANO pasludinājusi par starptautisko brīvprātīgā darba gadu. Līdz ar to mums šogad ir ieplānots jauns uzrāviens – daudz un dažādas aktivitātes brīvprātīgā darba prestiža celšanai. Esmu pārliecināts: ja nebūtu brīvprātīgo, nebūtu Eiropas čempionāta basketbolā, nebūtu Dziesmu svētku, nebūtu atbalsta Ukrainai, nebūtu brīvprātīgo ugunsdzēsēju un daudz kā cita. Arī seniori ir izteikuši vēlmi iesaistīties.
Esam atraduši finansējumu ap 300 tūkstošiem IT sistēmas izveidei, lai gan tie, kas vēlas piesaistīt brīvprātīgos, gan paši brīvprātīgie redzētu, kur pieteikties.
Stambulas konvencijas skandāla kontekstā premjere Labklājības ministrijai pieprasīja sagatavot ziņojumu, kā veicas ar vardarbības novēršanu. Ir kādi jaunumi?
Ar Ministru prezidentes rezolūciju man līdz 5. janvārim bija jāiesniedz atzinums, vai šāds likumprojekts vispār ir vai nav vajadzīgs. Mēs sagatavojām un iesniedzām – ar domu, ka jau tagad ir pietiekami daudz normu, īpaši Krimināllikumā, kas regulē cīņu pret vardarbību. Bet tas, ka varētu būt arī tāds likums, kurā apkopotas visas normas, ir diskutējams jautājums.
Bija arī valdības vadītājas uzdevums līdz 1. martam iesniegt Saeimā ziņojumu par situāciju. Mēs savā atbildē norādījām, ka likumprojekts, iespējams, ir vajadzīgs, bet 1. marts ir ļoti īss termiņš, lai izgatavotu kvalitatīvu likumprojektu. Līdz ar to mūsu piedāvājums bija sākumā ZZS frakcijā izrunāt, vai šāds likumprojekts ir vajadzīgs. Ja vienojamies, ka ir vajadzīgs, tad termiņš noteikti būtu rudens – pusgada laikā var izstrādāt kvalitatīvu dokumentu. Jo ķeksīša pēc to darīt nav jēgas, normu kas stingri regulē cīņu pret vardarbību, īpaši Krimināllikumā, jau tagad ir daudz.
Varbūt šis jautājums nav īsti Labklājības ministrijas kompetencē, tomēr kā jūsu ieskatā iespējams novērst to, ka kāds vīrs kaut kur dziļos laukos ir vardarbīgs pret sievu un bērniem, bet apkārtējie izliekas to neredzam? Vai nedenonsējot Stambulas konvenciju šī lieta būtu atrisināma un vai divu gadu laikā kopš konvencija bija spēkā šīs vardarbības nebija?
Manuprāt, Stambulas konvencijas ratifikācija 2023.gadā bija tāds mazs grūdiens – visas ministrijas saņēmās un sāka rakstīt daudz dažādus dokumentus. Diemžēl Stambulas konvencija ir pārvērtusies par tādu kā lamuvārdu, un ļoti daudzas organizācijas to ir paņēmušas ideoloģiskā virzienā. To mēs redzam arī piketos pie Doma laukuma, kur tiek organizēti studenti, dažādas organizācijas, kas neatbalsta ģimenes vērtības, un diemžēl dokuments ir padarīts par ideoloģisku.
Bet es piekrītu tam, ka neatkarīgi no tā, vai mums ir Stambulas konvencija vai nav, mums jāstiprina iekšējā likumdošana un jācīnās pret vardarbību. Ja skatāmies bērnu namus, tad nav tāda bērnu nama, kur kāds bērnis nebūtu cietis no seksuālās vardarbības. Tāpēc arī publiski teicu, ka varbūt jāatjauno vai jāievieš ķīmiskā kastrācija šādiem vīriešiem, jo tas nav normāli, ka tu sabojā bērnam dzīvi. Bet tā situācija kopumā nav laba, un lielākā problēma bieži nav bērnos, bet vecākos. Katrs bērns nāk no vecākiem. Man bija saruna ar Izglītības ministriju un ar iekšlietu ministru par to, ka preventīvi jādomā tieši par darbu ar vecākiem. Jo 11–12 gados tas bērns bieži jau ir, rupji sakot, “sačakarēts”, un tur vairs ar viņu nevar strādāt. Ir laicīgi jāidentificē problēmas ģimenē, vai tur ir narkotikas, alkohols, seksuāla vardarbība, un jāstrādā.
Piemēram, Ozolniekos, kur ir šī problēma ar bērnu viņa agresīvās uzvedības dēļ, vecāki iestājas pozā, ka viss ir kārtībā. Izņemt no ģimenes viņu nevar, jo bērns ir nodrošināts, mājās vardarbības nav, bet cieš skola un cieš citi bērni.
Nākotnē, laicīgi nesniegtas palīdzības dēļ, ļoti iespējams, cietīs arī šis bērns pats.
Jā, un tas ir tas, par ko jādomā valstiski. Mēs nevaram piespiest vecākus iet pie speciālista pēc palīdzības. Mēs varam aicināt, runāt, teikt: ja ir pēcdzemdību depresija, ja ir grūtības ģimenē, ja nemākat audzināt bērnu – vērsties pie speciālista nav nekas slikts. Speciālists palīdzēs.
Bet problēma tiešām bieži ir tajās ģimenēs, kur ir alkohols, narkotikas, un mums ir jāstiprina valsts prioritāte – kā strādāt ar vecākiem. Jo katrs bērns ir vecāku “spogulis”, teiksim tā.
Varbūt viens no risinājumiem varētu būt specializētās skolas? Jo šī bērnu agresija varētu būt arī kādas slimības sekas. Ne jau vienmēr būs vainojama vecāku neprasme audzināt bērnu vai viņu aizņemtība un bērna atstāšana savā vaļā…
Mums valstī jau ir specializētās skolas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un Labklājības ministrija kopā ar ZZS 2026. gadā iizcīnīja papildu finansējumu specializētajām skolām, kuras vēsturiski ilgi bija “badinātas”. Tā kā viņas jau ir un darbojas.
Man gan gribētos, lai šādi bērni integrējas parastajā skolā, ja viņi var. Bet te ir darbs speciālistiem. Un es atkal uzsvēršu: ja bērns ir vardarbīgs vidē, tad viņš nāk no ģimenes, kur visdrīzāk šī vardarbība vai nerūpēšanās par bērnu ir. Tas nav tikai trūcīgajās ģimenēs, tā ir arī turīgajās. Ja ģimenē viss ir kārtībā, tad arī bērns izaugs ļoti labs.
Tālmācību iestāju tiks būtiski ierobežota. Tomēr to bērnu izglītošanai, kurus slimības vai kā cita iespaidā māc šādas dusmu lēkmes, tas varētu būt labs risinājums.
Ir bērni ar autiskā spektra traucējumiem un ne visi var mācīties vienādi. Un man arī ar savu partiju ne vienmēr sakrīt viedoklis par attālināto skolu. Es uzskatu, ka bērniem no 1.līdz 6. klasei maksimāli jāmācās klātienē. Bet, ja bērnam ir dusmu lēkmes vai autiskā spektra traucējumi, tad viņam ir jābūt iespējai mācīties arī attālināti – kopā ar vecākiem un speciālistiem, kas var palīdzēt mazināt šīs problēmas.
Man ir prieks, ka arī pašvaldībām ir izdevies uzlabot savus sociālos pakalpojumus un tās dara daudz, lai nodrošinātu vecākiem atelpas brīžus, dažādas terapijas. Mēs attīstāmies, mēs augam, bet ir vēl daudz, kur strādāt.
Kādas ir jūsu, kā labklājības ministra prioritātes šim gadam? Abstrahējoties no rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, par ko jūs pats gribētu uzsist sev uz pleca?
Viennozīmīgi tas ir vēsturiski lielākais pieaugums ārpusģimenes aprūpei un mēs turpināsim šo atbalstu. Mana prioritāte numur viens būs arī turpināt atbalstīt ģimenes ar bērniem nākamajā gadā un man ir liels prieks, ka arī Valsts prezidents ir atbalstošs demogrāfijas un ģimeņu atbalsta jautājumos, un viņš to turēs kā prioritāti.
Mums valstī dzimst trešie bērni, bet nedzimst pirmie un otrie. Viennozīmīgi tas ir vērtību jautājums, ģimene vairs nav tāda vērtība, kā agrāk. Pirmais ir augstskola, darbs, ceļošana un sunītis. Es cenšos to mainīt, jo nav nekā svētāka par ģimeni. Kā trīs bērnu tēvs es tiešām tā uzskatu.
Otra lieta: mums ir mērķis palielināt ģimenes valsts pabalstu, kas tagad ir 25 eiro par vienu bērnu, 50 – par diviem, un to arī indeksēt. Jo, ja aug inflācija, jāaug arī ģimenes valsts pabalstam, citādi inflācija visu noēd. Ja inflācija krītas, mēs nofiksējam to pamatsummu.
Vēl prioritātes ir bāzes pensijas ieviešana, 2. līmeņa pensiju pārskatīšana. Un trešais, pie kā viennozīmīgi jāķeras klāt, ir invaliditātes politikas pārskatīšana. Piemēram, ja invaliditāte ir no bērnības, tad līdz 18 gadu sasniegšanai ir 413 eiro īpašās kopšanas pabalsts; ja invaliditāte iegūta dzīves laikā, tad pabalsts ir 213 eiro. Tas nav godīgi. Mērķis ir panākt, lai visiem būtu, teiksim, 460-470 eiro, kā arī pārskatīt invaliditātes sistēmu kopumā, lai tā būtu mērķētāka. Varbūt kādam vajag vairāk naudas, kādam vairāk pakalpojumu, bet tieši tam cilvēkam, kuram tas ir nepieciešams. Lai sistēmu attīstītu,vajag, ja nemaldos, ap 670 miljoniem eiro. Protams, pēc 3–4 gadiem tas nesīs rezultātus, arī izdevumi šajā laukā varētu samazināties.