Atalgojuma pieauguma tempa palēnināšanās ir notikusi agrāk nekā gaidīts, un, visticamāk, aizsāk periodu ar lēnāku kāpumu, pavēstīja banku ekonomisti.
Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane skaidro, ka darba tirgus Latvijā joprojām ir saspringts, darbaspēka piedāvājums saglabājas ierobežots, un arī darbaspēka pieprasījums, neskatoties uz ekonomiskās vides izaicinājumiem, saglabājas noturīgs. Vidējā darba samaksa Latvijā 2026. gada pirmajā ceturksnī turpināja augt straujāk nekā inflācija – vidējā alga valstī gada laikā pieaugusi par 4,2%, sasniedzot 1831 eiro.
Tomēr Latvijas darba tirgus signāli kļūst pretrunīgāki, norāda Opmane. No vienas puses, zemāks bezdarbs uztur spiedienu uz algu celšanu. No otras puses, uzņēmumu izmaksas joprojām ietekmē augstas enerģijas cenas un piesardzīga ārējā pieprasījuma attīstība. Līdzīgi arī no darba ņēmēja perspektīvas – ekonomikas nenoteiktība var likt darbinieku algu pieauguma gaidām kļūt piesardzīgākām, bet inflācija var mudināt arī uz pretējām tendencēm.
Sabiedriskajā un privātajā sektorā gan algu gada pieauguma tempi, gan vidējās algas līmenis šī gada pirmajā ceturksnī bijuši līdzīgi. Opmane vērš uzmanību, ka sabiedriskā sektora algu pieaugumu un pieprasījumu pēc darbiniekiem ierobežo gan fiskālās iespējas, gan vēlme mazināt šajā sektorā nodarbināto skaitu, un arī darbavietu dalījums starp sabiedrisko un privāto sektoru ir atšķirīgs dažādās nozarēs. Tomēr ierobežota pieejamā darbaspēka situācijā konkurence ne tikai starp dažādiem uzņēmumiem, bet arī starp sabiedrisko un privāto sektoru saglabāsies.
Ekonomiste norāda, ka pirmā ceturkšņa algu pieaugums pēc pēdējos gados ierastā pieauguma tuvu 10% var šķist neliels, jo, salīdzinot ar pērnā gada nogali, vidējā alga sezonālu faktoru ietekmē pat mazinājusies. Tomēr, lai arī vidējās algas gada pieauguma temps kļuvis lēzenāks, neskatoties uz atsevišķu preču cenu straujāku kāpumu, inflācija par šo algu pieaugumu ir zemāka. Līdz ar to strādājošo pirktspēja vidēji pieaug, un tas savukārt stiprina privāto patēriņu, skaidro Opmane.
“SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis atzīst, ka algu pieauguma palēnināšanās ir ilgstoši prognozēta tendence, taču tās straujums ir negaidīts. Ilgstošais spiediens uz peļņas maržām un konkurētspēju, nenoteiktība, kā arī inflācijas normalizēšanās ir gan piespiedusi, gan arī radījusi labvēlīgu vidi algu pieauguma tempa mazinājumam.
Gašpuitis secina, ka privātais sektors ir pielāgojies ātrāk nekā sabiedriskais vai nozares ar ierobežotu konkurenci.
Tādēļ ekonomistam šķiet likumsakarīgi, ka tarifu un cenu kāpums atspoguļojas arī darba samaksas pieaugumā. Straujākais algu kāpums vērojams administratīvo pakalpojumu, ūdens un atkritumu apsaimniekošanas, energoapgādes nozarēs, kā arī izglītībā.
Atalgojuma pieauguma tempa pielāgošanās ir notikusi agrāk nekā gaidīts, un, visticamāk, aizsāk periodu ar lēnāku kāpumu. Gašpuitis vērtē, ka no vienas puses tas nedaudz atvieglos izmaksu spiedienu uz konkurētspēju. No otras puses tas palēninās arī pirktspējas uzlabošanos. To nosaka apstāklis, ka inflācijas kāpums palielinās to iedzīvotāju skaitu, kuru pirktspēja nepieaugs vai pat samazināsies.
“Nākamajos ceturkšņos par sliktu nenāktu redzēt palēnināšanos arī tajos sektoros, kur algu pieaugums gada sākumā ir bijis visstraujākais, jo tas lielā mērā ir arī nozīmīgs inflācijas dzinulis. Arī sabiedriskajam sektoram nāksies pielāgoties lēnākas darba samaksas pieauguma apstākļiem,” uzskata Gašpuitis.
“Luminor Bank” ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka vidējo algu pieaugums šī gada sākumā bija tik mazs, ka to var saukt par pārsteigumu. Ekonomists norāda, ka, skatoties uz veseliem gadiem, pēdējo reizi algu kāpums zem 4,2% bija 2012. gadā (3,6%). Strautiņš uzskata, ka šogad kopumā algu kāpums noteikti būs lielāks.
Strautiņš skaidro, ka samaksa par nostrādāto stundu auga vēl lēnāk, tikai par 2,3%, kas nozīmē, ka tā pat samazinājās reālā izteiksmē. Savukārt kopējā algu summa auga par 5,9%, kas nozīmē, ka strādājošo reālie ienākumi jeb pirktspēja auga visnotaļ spēcīgi – par 3%.
Ekonomists skaidro, ka, aplūkojot iekšzemes kopprodukta (IKP) datus no ienākumu puses par kopējo atalgojumu, kāpums šī gada sākumā par 5,5% daudz neatšķiras no pērnā gada, kad kāpums bija 6,4%. Līdz ar to Strautiņš norāda, ka redzama tikai pakāpeniska kāpuma bremzēšanās salīdzinājumā ar 2020.-2024. gada vidējo skaitli, kas bija 7,5%.
“Luminor Bank” prognozēs, kuras tika publicētas martā, ir iezīmēta vidējo algu kāpuma mazināšanās līdz 5,4% līdz 2028. gadam. Ekonomists pieļauj, ka varbūt piebremzēšanās notiks ātrāk, bet Strautiņš pauž cerības, ka arī inflācija tajā laikā būs daudz zemāka, izejvielu cenām krītot pēc šī gada kāpuma, kā arī pastiprinoties mākslīgā intelekta un tā veicinātā ražīguma kāpuma ietekmei uz cenām.
Kā iespējamos iemeslus, kāpēc mēneša algu kāpums tik izteikti bremzējās šī gada sākumā, Strautiņš norāda to, ka laikā ap gada miju bija īss vājuma brīdis augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksportā, kas ir galvenais Rīgas ekonomikas attīstības virzītājspēks, tātad lielā mērā nosaka toni visā ekonomikā.
Tāpat kā iemeslu Strautiņš min, ka pasaules ziņu plūsma liek cilvēkiem justies nedrošāk un turēties pie esošajiem darba devējiem, tātad mazina spiedienu paaugstināt algas. Šajā ziņu plūsmā satraucošs var būt gan ģeopolitiskais elements, gan prognozes par mākslīgā intelekta attīstības ietekmi uz nodarbinātību.
“Tieši sintētiskās gudrības straujā attīstība varētu būt galvenais faktors. Izpratne par tās ietekmi strauji aug, tehnoloģiju attīstība ir strauja. Var gan izrādīties, ka atbilde uz jautājumu par tehnoloģiju izplatības ātrumu nebūs tīri ekonomiska, tā būs arī politiska, citiem vārdiem, process tiks pakļauts sabiedrības kopējām interesēm un ilgtermiņa mērķiem,” pauž Strautiņš.
Viņaprāt, ir arī citi notikumi, kas ļauj algota darba veicējiem saglabāt mieru. Uzņēmumu pārstāvji aptaujās ar nelielu pārsvaru saka, ka drīzāk palielinās, nevis samazinās strādājošo skaitu. Maijā nodarbinātības nodomu indekss rūpniecībā bija 3,1 punkts (vidēji vēsturiski – 0,1 punkts), mazumtirdzniecībā pieci punkti (vēsturiski – 1,7), celtniecībā divi punkti (vēsturiski – mīnus 2,5). Pretējs noskaņojums ir tikai pakalpojumu nozarēs jeb mīnus 0,7 punkti (vēsturiski – 2,4). Tas nozīmē, ka patērētāji varētu būt pārāk pesimistiski par darba tirgu, viņu bezdarba risku uztvere bija 17,9 punkti pretstatā 16 punktiem vēsturiski vidējam.
Darba devēju situāciju Strautiņš raksturo kā šauro bezizeju – darbaspējīgo skaits samazinās, bet uzņēmumi kā kopums vēlas strādājošo skaitu palielināt. Taču šī bezizeja vienlaikus ir diezgan komfortabla situācija, kurā var gluži labi nopelnīt. Komersantu kopējie finanšu dati vēsta, ka uzņēmumu pašu kapitāla atdeve pēc nodokļiem kopš 2017. gada ir svārstījusies ap vienu punktu un ir diezgan augstā līmenī (11,5% 2024. gadā) uz OECD caurmēra fona, par ko nav precīzu datu, bet to vērtē apmēram 10% līmenī.
Strautiņš atgādina, ka ir populāra tēze, ka Latvijā algas aug straujāk par darba ražīgumu. Vienlaikus ekonomists arī pieļauj varbūtību, ka darba ražīguma kāpums ir nenovērtēts.
Tāpēc uzņēmumi turpina skarbu sacensību darba tirgū, skaidro Strautiņš. Uzņēmumiem, kas strādā iekšējā tirgū, izmaksas uz patērētājiem palīdz pārnest tas, ka arī citiem izmaksas aug. Savukārt starptautiskajai konkurencei pakļautajās nozarēs pretruna tiek risināta, pamazām pārtraucot darbību uzņēmumiem, kas nav spējuši izmantot vēsturiski zemās darbaspēka izmaksas, lai ieguldītu un panāktu lielu ražošanas apjomu vai arī radītu specializētus produktus.
Savukārt “Swedbank” vecākajai ekonomistei Agnesei Buceniecei algu kāpuma bremzēšanās šķiet pārlieku strauja un tādēļ grūti skaidrojama ar fundamentāliem ekonomikas faktoriem. To, vai tas atspoguļo reālas izmaiņas darba devēju algu politikā vai drīzāk saistīts ar statistikas īpatnībām, rādīs turpmākie datu precizējumi.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos algu pieauguma temps ir kļuvis lēnāks gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā. Sabiedriskajā sektorā tas mazinājies no 7% pagājušā gada nogalē līdz 4,6% šī gada sākumā, kas varētu atbilst budžeta ierobežojumiem attiecībā uz algu un bonusu palielināšanu, skaidro Buceniece.
Nedaudz vairāk ekonomisti pārsteidz dati par privāto sektoru, kur algu pieaugums ir sabremzējies līdz 4,1% no 8,1% 2025. gadā kopumā un 6,6% iepriekšējā ceturksnī. Bucenieces ieskatā to daļēji var skaidrot ar vājākiem uzņēmumu pelnītspējas rādītājiem un konkurētspējas izaicinājumiem, kas ierobežo izmaksu, tostarp algu, celšanas iespējas.
Vienlaikus ekonomiste norāda, ka darba tirgus saglabājas gana saspringts – bezdarba līmenis ir ap 7%, un būtiska daļa uzņēmumu joprojām saskaras ar darbaspēka trūkumu – pēc “Eurostat” datiem 20-25% apstrādes rūpniecībā un būvniecībā, ap 10% pakalpojumu nozarēs. Attiecīgi tik strauja algu pieauguma sabremzēšanās privātajā sektorā ekonomistei liek uz datiem raudzīties piesardzīgi.
Buceniece norāda, ka nozaru dalījumā algu pieaugumu jāvērtē uzmanīgi, ņemot vērā šogad ieviestās izmaiņas nozaru klasifikācijā. Vairākās nozarēs vidējās bruto algas pieaugums šī gada sākumā nepārsniedza 2% (izmitināšana un ēdināšana, veselība, būvniecība, māksla, sports un atpūta, transports un uzglabāšana). Savukārt straujāks kāpums – ap 6-7,5% – bija ieguves rūpniecībā, tirdzniecībā, kā arī enerģētikas un komunālo pakalpojumu nozarēs.
Darba samaksas fonds jeb kopējā algu summa ekonomikā ir augusi par 5,9% salīdzinājumā ar pagājušā gada sākumu. CSP vidējo algu aprēķina, dalot darba samaksas fondu ar strādājošo skaitu, kas pārrēķināts pilnā slodzē. Buceniece skaidro, ka šis pilnas slodzes strādājošo rādītājs pēdējo divu gadu laikā būtiski nepieauga, drīzāk samazinājās, taču šī gada sākumā tendence mainījās, uzrādot 1,6% pieaugumu. Buceniece pieļauj, ka tas saistīts ar nepilna darba laika īpatsvara samazināšanos, tomēr ekonomistei nav skaidrs, vai šīs pārmaiņas pilnībā atspoguļo reālās izmaiņas ekonomikā.
Vidējā neto alga jeb alga pēc nodokļu nomaksas gada laikā palielinājās par 4,5%, nedaudz straujāk nekā bruto alga, ko veicināja neapliekamā minimuma palielinājums no 510 līdz 550 eiro šogad. Savukārt reālā alga jeb strādājošo vidējā pirktspēja, ņemot vērā inflāciju (2,9% pirmajā ceturksnī), pieauga vien par 1,6%.
“Ja otrajā ceturksnī redzēsim līdzīgas tendences, ir ticams, ka, pieaugot inflācijai, strādājošo reālā pirktspēja gada otrajā pusē saruks, negatīvi ietekmējot mājsaimniecību patēriņu un kopējo ekonomikas izaugsmi,” pauž Buceniece.
Jau ziņots, ka saskaņā ar CSP datiem Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad pirmajā ceturksnī bija 1831 eiro, kas ir par 4,2% jeb 73 eiro vairāk nekā 2025. gada attiecīgajā periodā.
Tostarp sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 4,6%, sasniedzot 1834 eiro, kamēr privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa pieaugusi nedaudz lēnāk – par 4,1% – un veidoja 1839 eiro.
Savukārt vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad pirmajā ceturksnī bija 1751 eiro, kas ir pieaugums par 4,3% salīdzinājumā ar 2025. gada pirmo ceturksni.
2026. gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2025. gada ceturto ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa samazinājās par 1,6%, tostarp privātajā sektorā bija pieaugums par 0,3%, bet sabiedriskajā sektorā bija kritums par 5,3%. Vispārējās valdības sektorā vidējā bruto darba samaksa samazinājās par 6,5%.
Lasiet arī: BNN fokusā | Rajevskis atklāj, kas var kļūt par lielāko draudu Kulberga valdībai