Stāsts par Valentīndienas izcelsmi apvīts mītiem un leģendām. Pēc vienas versijas šī diena ir veltīta priesterim Valentīnam, kurš mūsu ēras trešajā gadsimtā kalpoja Romā, pēc citas tas bijis mēģinājums “kristianizēt” pagānisko Luperkaliju svinības. Gadsimtu gaitā klāt nākusi Valentīndienas kartiņu tradīcija, starp kurām var būt gan mīlestības pilni vēstījumi, gan arī nešpetnās “etiķa valentīnes”.
Imperators Klaudijs II 3.gadsimta nogalē nosprieda, ka viņa karapulkam labāk kalpo neprecēti vīrieši un aizliedza jaunajiem vīriešiem apņemt sievas. Priesterim Valentīnam šis lēmums likās netaisns, tālab viņš slepus turpināja jaunos mīlniekus laulāt. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa pārkāpums nāca gaismā un Klaudijs piesprieda Valentīnam nāvessodu, kurš tika izpildīts 270.gada 14.februārī. Cietumā Valentīns nejauši iepazinās ar cietuma uzrauga meitu, abi iemīlējās un Valentīns, viņai veltītās vēstules parakstīja ar vārdiem “no Tava Valentīna”. Tāda īsumā ir pirmā, visplašāk zināmā leģenda par Valentīndienas izcelsmi.
Pēc citas versijas priesteris Valentīns sodīts ar nāvi par to, ka mēģinājis palīdzēt kristiešiem izbēgt no skarbajiem Romas cietumiem. Arī šajā leģendā figurē romantiskais stāsts par Valentīna un cietuma uzrauga meitas mīlestību. Lai arī tā saucamo Valentīna leģendu izcelsme ir pagātnes miglā tīta, viņš allaž tēlots kā simpātiska, varonīga un romantiska personība. Iespējams, tieši pateicoties šai reputācijai, Valentīns bija viens no populārākajiem svētajiem viduslaiku Anglijā un Francijā.
Taisnības labad jāsaka, ka Katoļu baznīcas reģistros atrodami vairāki svētie mocekļi ar šādu vārdu. Divi no viņiem – Terni bīskaps Valentīns un Romas Valentīns abi zaudējuši dzīvības kristiešu vajāšanās mūsu ēras 3.gadsimtā.
Kam jāsaka paldies – Luperkālijām vai Džefrijam Čoseram?
Kamēr vieni avoti vēsta, ka Valentīndienas datums saistāms ar nāvessoda izpildes dienu priesterim Valentīnam, citi uzskata, ka pie šo svētku pasludināšanas tieši februārī vainojama kristīgās baznīcas vēlme piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Luperkālija festivālam jeb ražas un auglības svētkiem, kas sākās 15.februārī. Tos svinēja par godu Senās Romas zemkopības dievam Faunam un Romas dibinātājiem Remam un Romulam. Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kur, kā vēsta leģenda, vilcene bija uzaudzinājusi Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina labāka raža, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tālāk upurētās kazas ādu sagrieza sloksnēs, iemērca asinīs un ar tām apšļakstīja gan sievietes, gan labības laukus.
Luperkāliju laikā visas neprecētās Romas jaunavas lielā urnā ievietojušas zīmītes ar savu vārdu, bet pēcāk neprecētie romieši šīs zīmītes ņēmuši ārā, tādējādi pēc nejaušības principa veidojot pāri nākamajam gadam. “Pāru loterija” kā nekristīgs pasākums tika ar likumu aizliegta, toties pāvests Gelasijs 498.gadā 14.februāri pasludināja par Valentīndienu, kura viduslaikos tika uzskatīta par “putnu pārošanās dienu”, piešķirot tai papildus romantikas noskaņu. Ir pat versija, ka par visu mīlētāju dienu pasaulei jāsaka paldies britu dzejniekam Džefrijam Čoseram un viņa poēmai “Putnu sapulce”, kurā teikts, ka tieši Valentīndienā katrs putns meklē sev pāri.
Līdz pat 1969.gadam Svētā Valentīna diena bija baznīcas atzīti svētki, taču pāvests Pols VI šo mīlestības svētku dienu lika no kalendāra svītrot.
Pirmie Valentīndienas vēstījumi
Vecākais zināmais apsveikums ir Valentīndienai radītā romantiskā poēma, kura joprojām aplūkojama Britu muzejā Londonā. Tās autors ir Orleānas hercogs Šarls, kurš to 1415.gadā veltīja savai mīļotajai sievai. Ir arī uzskats, ka dažus gadus vēlāk karalis Henrijs V Lankasters, kurš valdīja no 1413.gada līdz 1422.gadam, nolīdzis rakstnieku Džonu Lidgeitu, lai tas uzrakstītu Valentīndienas vēstuli Katrīnai d’Valuā.
Valentīndienu Anglijā plaši svin kopš 17. gadsimta, bet 18.gadsimtā popularitāti guva tradīcija 14. februārī mīļotajiem sūtīt mazas dāvaniņas un ar roku rakstītas zīmītes, kuras vēlāk nomainīja pirmās iespiestās atklātnītes. Viktorijas laikmetā un arī 20. gadsimtā Valentīndienā mīlnieki apmainījās ar izsmalcinātām, mežģīnēm rotātām kartītēm, kurās ar dzejoļiem pauda savu mīlestību un uzticību.
Turklāt laba vēlējumi vai jauki nieciņi Valentīndienā nav tikai mīlētāju priekšrocība vien. Tos, jo īpaši mūsdienu sociālo tīklu laikmetā, mēdz sūtīt arī draugiem – ne velti Ziemeļeiropā tā tiek dēvēta arī par “Draugu dienu”.
Nešpetnēs “etiķa valentīnes”
Tomēr Viktorijas laikmetā ar Valentīndienas apsveikuma kartiņām jeb “valentīnēm” viss ne tuvu nebija tik vienkārši. Kā vēsta portāls history.com, tie, starp kuriem nevaldīja siltas attiecības, vai arī vēlējās atbrīvoties no nevēlama pielūdzēja vai pielūdzējas sūtīja “etiķa valentīnes” – kartiņas ar dzēlīgu un izsmejošu saturu. Piemēram, uz kādas no tām attēlots liels citrons un uzraksts: “Tas ir citrons, ko es tev pasniedzu. Es mīlu citu, tev nav nekādu izredžu”. Vēl uz citas attēlotā dāma aplej kungu ar ūdeni un lasāms uzraksts “Šeit ir vēsa uzņemšana”. Starp citu, šīs kartiņas nesūtīja tikai nevēlamiem pielūdzējiem. “Etiķa valentīnes” ar visai skarbu saturu riskēja saņemt pietiekami plašs ļaužu slānis, raksta history.com. Sākot no pārdevējiem un namīpašniekiem līdz pat valdonīgiem darba devējiem un visdažādākajiem pretiniekiem. Kartiņas varēja sūtīt arī meļiem, krāpniekiem, un alkoholiķiem, bet dažās kartītēs tika izsmiestas pat konkrētas profesijas. Līdz mūsdienām to saglabājies ļoti maz, galvenokārt neizsūtītās kartītes, kas atrastas tipogrāfiju un kancelejas uzņēmumu kolekcijās. Turklāt lielākoties tās tikušas sūtītas anonīmi un ar piegādi, proti to saņēmējam bijis jāmaksā par sūtījuma saņemšanu viens cents.
Valentīndienas kartiņu apjoms bija patiešām milzīgs. Saglabājušās ziņas, ka 1871. gadā tikai Londonas pasts vien apstrādāja aptuveni 1,2 miljonus kartīšu. Iespējams, šis skaits būtu bijis lielāks, taču pasts dažkārt konfiscēja etiķa Valentīnes, uzskatot, ka tās ir pārāk vulgāras, lai tās piegādātu. Kaislības patiešām sita augstu vilni. Šādu kartiņu popularitāte sāka kristies pēc daudzām sūdzībām, kautiņiem, tiesu prāvām, pašnāvību un pat slepkavību mēģinājumiem. Piemēram, Pall Mall Gazette Londonā 1885. gadā publicēja stāstu par vīru, kurš nošāva savu sievu pēc viņas sūtītās “etiķa valentīnes” saņemšanas… Varam tikai atviegloti nopūsties, ka mūsdienās šādu kartiņu sūtīšana jau pieder pagātnei.
Šokolādes, ziedi un vīriešu diena
Lai kāds arī būtu visu mīlētāju dienas pirmsākums, tā dziļi iesakņojās daudzu pasaules tautu tradīcijās. Tiesa, tās ir visai atšķirīgas. Japānā tā tiek dēvēta arī par vīriešu dienu, jo tieši viņi saņem dāvanas no savām mīļotajām, un svinības ir diezgan skaļas, rīkojot konkursu par skaļāko mīlestības apliecinājumu. Drosminieki kāpj uz tilta un pilnā balsī kliedz savu vēstījumu otrai pusītei. Skaļākās rīkles īpašnieks saņem balvu. Dienvidkorejā šajā dienā sievietes saviem mīļotajiem dāvina šokolādi, savukārt vīrieši savas sirdsdāmas sveic un apdāvina mēnesi vēlāk – 14.martā. Singapūrā, Valentīndienas vēriens ir patiesi iespaidīgs – milzīgi ziedu klēpji, lielas un vērtīgas dāvanas, bagātīgs mielasts. Klusi, aiz slēgtām durvīm Valentīndienu atzīmē Saūda Arābijā, kur šie kristiešu svētki ir pretrunā ar musulmanisma morāli. Itālijā pāri apmainās saldām dāvanām, bet Francijā – mīlestības četrrindēm. Somijā raksturīgas ir dāvaniņas sirds formā, turklāt apdāvina ne tikai otras pusītes, bet arī savas mammas. Savukārt Anglijā dažādi mīlestības apliecinājumi tiek arī četrkājainajiem mājas mīluļiem.
Lasiet arī: 2025. gads: kā “Čūska” ietekmēs karjeru, mīlestību un finansiālo labklājību?
