Trešo valstu migrantu pieplūdums Eiropai kļuvis par grūti atrisināmu problēmu, kuru Eiropas Savienība mēģina risināt ar Migrācijas pakta palīdzību. Tas nozīmē, ka ES dalībvalstīm, tostarp Latvijai, jāizvēlas, vai uzņemt patvēruma meklētājus no valstīm ar augstu migrācijas spiedienu, sniegt alternatīvo atbalstu personāla, ekspertu vai tehniskā aprīkojuma veidā, vai arī maksāt desmitiem tūkstošus eiro par katru neuzņemto patvēruma meklētāju. Tikmēr to migrantu skaits, kuri mūsu valstī iekļuvuši citādā veidā, jo dienas, jo pieaug. Ko ar visu šo migrācijas problēmu iesākt un cik liela tā īsti ir, BNN vaicāja uzņēmuma “Mediju tilts” līdzdibinātājam, politologam Filipam Rajevskim.
“Sabiedrība nereti jauc divas dažādas lietas – patvērumu meklētājus, kurus mums grib “iedalīt” no citām, ar migrantiem pārslogotām valstīm un trešo pasaules valstu iedzīvotājus, kuri Latvijā ieradušies pēc darba devēju uzaicinājuma, kā studenti, nelegāli šķērsojot robežu vai vēl kādā citā veidā,” uzsver politologs. Runājot par pēdējiem Filips Rajevskis saka, tā ir mūsu valdības izvēle, kam nav nekāda sakara ar Eiropu. “Tur jāprasa, kas iedevis šiem cilvēkiem atļauju šeit būt un uzturēties. Kurš atļāvis viņiem šeit strādāt un kuram jākontrolē, lai viņi pēc darba kontrakta vai studiju beigām no šejienes aizbrauktu. Problēma jau nav tā, ka šie trešo valstu pilsoņi ir šurp atbraukuši un dara darbus, ko mēs negribam darīt. Problēmas rodas tad, kad viņi izdomā šeit palikt, apvienot ģimenes un pēc tam sāk veidot savu kultūrtelpu – gan reliģisko, gan visādi citādi sev komfortablu kultūrvidi. Bet tā ir mūsu izvēle un tas, ka mēs viņus nekontrolējam, nav nekādā veidā saistīts ar Eiropas kontekstu,” skaidro politologs.
Savukārt, runājot par patvēruma meklētājiem, kurus Eiropa labprāt mums atsūtītu, Filips Rajevskis bilst, ka Latvijas Ārlietu ministrija nav izdarījusi neko, lai mēs iegūtu līdzīgu statusu kā Polija un Igaunija, kuras ir atbrīvotas no ES Migrācijas pakta saistībām.
“Tā saucamās vecās Eiropas valstīs šie patvēruma meklētāji ir izvētīti, pārbaudīti un tie migranti, kuri, teiksim, Itālijai vai Grieķijai neder, tiktu sūtīti mums. Lai cik nekorekti un neempātiski tas arī skanētu. Tie ir cilvēki, kuri neko neprot un kuriem nav nekāda vēlme kaut ko darīt, tikai saņemt pabalstus un veģetēt Eiropas ekonomiskajā telpā. Tādas ir sekas un tur mēs neko nekontrolējam, tieši dēļ Ārlietu ministrijas pilnīgās bezatbildības.”
Atbildot BNN replikai, ka, saskaņā ar Iekšlietu ministrijas teikto, Latvija izvēlējusies alternatīvos atbalsta pasākumus, Filips Rajevskis norāda, te tiek jaukti divi soļi.
“Pirmais solis, kad tev piemēro izņēmuma statusu un liek mieru, ir sačakarēts. Mūs mierā neliks. Runājot par paziņojumu, ka Latvija var iet pa to ceļu, kur it kā nekas nav jāmaksā, vien jāsniedz tehniskais atbalsts ar savu personālu un ekspertiem, jāatceras, ka arī tehniskais atbalsts maksā naudu! Tie ir mūsu cilvēki, kas saņem algas un kuriem kaut kur jābrauc tā vietā, lai viņi stiprinātu Latvijas robežu, kur jau gadiem permanenti tiek pagarināts ārkārtas stāvoklis. Te nevajag jaukt lietas. Protams, kad ūdens jau smeļas mutē, viņi mēģina visādi locīties. Jo ne Ārlietu, ne Iekšlietu ministrijas nav izdarījušas savu darbu.”
Politologs uzsver, ka pirmām kārtām to, lai mums šajā ziņā liek mieru, līdzīgi, kā tas ir Polijā, vajadzēja nodrošināt Ārlietu ministrijai. “Mums pašiem ir problēmas uz robežas. Mēs esam hibrīduzbrukuma apstākļos jau gadiem.”
Uz BNN iebildi, ka ārlietu ministre Baiba Braže vēl pagājušā gada oktobrī pauda, – tāda poļu izņēmuma par migrācijas paktu nemaz nav, Filips Rajevskis uzsver, tā ir šobrīd politikā ievazātā melu retorika: “Sabiedrība vienkārši tiek maldināta, ka nekas tāds nenotiek. Jo kurš tad grib uzņemties atbildību par bezdarbību, izdevumu nejēdzīgu palielināšanu un apdraudējuma radīšanu valstij? Tad labāk melot. Kā Gebelss teica – melot tā, lai neviens nevar iedomāties, ka var tik ļoti melot.”
Politologs min arī Nacionālo bruņoto spēku šonedēļ publiskoto apliecinājumu Baltkrievijas militāro struktūru iesaistei nelegālās migrācijas organizēšanā. “Jādara viss, lai Eiropa atzītu, ka Latvija ir hibrīduzbrukuma objekts, mums ir spiediens uz robežām un varbūt arī palīdzētu to aizsargāt, nevis uzspiest ņemt citu valstu migrantus. Būsim reāli, arī šajās valstīs bijusi diezgan liela bezdarbība, ja reiz tās ļāvušas viņiem tik lielā skaitā sabraukt.”
Taujāts, kas Latvijai jādara, lai šo situāciju atrisinātu, Filips Rajevskis teic, ka pirmām kārtām jāatgriežas pie tā, lai ar jauniem pierādījumiem ietu un cīnītos par to, ka mēs šos migrantus no trešajām valstīm šeit neuzņemsim vai arī, ja tiksim spiesti to darīt, ļausim viņiem bēgt uz Vāciju, kur viņi patiesībā vēlas nokļūt. “Otrā lieta ir uzņemties gan politisko, gan amatpersonu atbildību par to, ka tik kliedzoša situācija ir pieļauta,” saka politologs.
Atbildot uz jautājumu, vai viņš tiešām tic, ka kāds uzņemsies politisko atbildību, Filips Rajevskis kodolīgi atbild: “Neticu”. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka sabiedrībai šī atbildība ir jāpieprasa, jo “mēs runājam par savu cilvēku – Latvijas sieviešu, Latvijas bērnu drošību. Nevajag runāt muļķības, ka tas ir kaut kāds sīkums. Mēs redzam Eiropā noziedzības pieaugumu, vardarbības pieaugumu. Mēs redzam seksuālo noziegumu pieaugumu Eiropas valstīs. Redzam, un nedarām neko, lai tas neatnāktu pie mums. Tieši otrādi – mēs vienaldzīgi noskatāmies, kā tiek pieņemti lēmumi, kas ir pretrunā ar mūsu valsts un sabiedrības interesēm.”
Lasiet arī: BNN fokusā | Priekšvēlēšanu pekstiņi un pēcvēlēšanu nodokļi? Politologa skats