Ja nepieciešams, Igaunija varētu savā teritorijā izvietot savu sabiedroto kodolieročus, šonedēļ paziņoja Igaunijas ārlietu ministrs Marguss Tsahkna. Valsts kodolpotenciāla attīstības jautājumam pievērsusies arī Polija, savukārt Zviedrijā izskanējis, ka Ziemeļvalstīm būtu jāapsver ideja par kodolieroču iegūšanu. Ko tas viss nozīmē, BNN jautāja uzņēmuma “Mediju tilts” līdzīpašniekam, politologam Filipam Rajevskim.
“Kodolieroču esamība valstu rīcībā ir arī zināma drošības garantija, ka tev neuzbruks. Tā ir jaunā sapratne un situācija, ar ko mums būtu jāsadzīvo. Ja Ukrainai 1990.gadu sākumā nebūtu atņemti tās teritorijā esošie kodolieroči, Krievija nebūtu uzbrukusi,” saka politologs. Četrus gadus ilgstošais karš Ukrainā liek secināt, ka karš ir ļoti modernizējies un kļuvis tehnoloģisks, bet otrs secinājums ir – stratēģiskā atturēšana iespējama vien tad, ja valsts rīcībā ir kodolieroči. Polijas prezidenta teiktais, ka valstij jāizvēlas kodolpotenciāla attīstības virziens, kā arī Zviedrijas debates par iespējamiem mēģinājumiem izstrādāt savus kodolieročus liecina, ka redzējums par aizsardzību un savu vietu tajā strauji mainās. Ja iepriekš Zviedrija bija ļoti mierīga un neitrāla, tad tagad tā ir NATO valsts, kura saka, ka tai vajadzētu būt vismaz iespējai izvietot kodolieročus savā teritorijā. Tas ir fundamentāls kūlenis,” pauž politologs.
Runājot par Igaunijas nostāju attiecībā uz kodolieroču izvietošanu savā teritorijā, Filips Rajevskis uzsver, ka nepieciešams skaidri definēt Latvijas pozīciju šajā jautājumā.
“Ir starptautiskais līgums par kodolieroču neizplatīšanu, tomēr, kā redzējām Otavas konvencijas gadījumā, ir ārkārtīgi svarīgi neatpalikt no reālās dzīves un varbūt tik ļoti neturēties pie līgumiem, par kuriem redzams, ka tie vairs īsti nefunkcionē. Ja redzam, ka Krievija tos rupji pārkāpj, izvietojot kodolieročus Baltkrievijā, kura ir mūsu robežvalsts, mums arī jāskatās, kāda ir Latvijas pozīcija šajā jautājumā. Taču par to valda neveikls klusums.”
Uz BNN jautājumu, vai pēc Igaunijas paziņojuma Latvijas aizsardzības resoram tomēr nebūtu jāpauž arī sava nostāja, Filips Rajevskis atbild, ka kādam – vai aizsardzības, vai ārlietu resoram būtu uz šo jāreaģē. “Mums ir svarīgi nenogulēt un būt šai diskusijā, vismaz mēģināt tajā iekļūt. Saprotu, ka esam pārāk nabadzīgi, lai mums būtu savi kodolieroči, tomēr nevajadzētu būt tā, ka, kamēr mūsu kaimiņvalstis spriež, domā un gādā par šo lietu, mēs nodarbojamies ar kaut kādu utopiju ANO Drošības padomē, vecu, utopisku lietu aizstāvēšanu, kuras vairāk neder modernajā pasaulē.”
Taujāts, vai tas nozīmē, ka neesam pietiekami elastīgi, lai piemērotos pasaulē notiekošajiem procesiem, tostarp arī jautājumos par iespējamo Krievijas draudu atturēšanu, Filips Rajevskis teic, ka viņš gan tik kategorisks nebūtu, tomēr mums jābūt elastīgiem, jāspēj pēc iespējas reaģēt uz šādām situācijām un atrast savu vietu jaunajā drošības arhitektūrā arī jautājumos, kas attiecas ne vien uz konvencionālajiem ieročiem, bet arī uz kodolieročiem.
Atbildot uz jautājumu, kā šajā jaunajā realitātē ietilpst pat tādu šķietami neitrālu pasākumu kā Olimpisko spēļu izmantošana propagandai no Krievijas puses, Filips Rajevskis pauž, ka sports šobrīd agresorvalstij tiešām ir propagandas ierocis.
“Krievi panākuši to, ka viņu sportistiem ļoti bieži ir arī dažādas militārās pakāpes krievu armijā, kura nodarbojas ar noziegumiem pret cilvēci un pret humānismu. Tas, kā viņi karo, nevienam nav noslēpums. Un tad šie cilvēki startē Olimpiskajās spēlēs kā neitrālie atlēti. Līdzjutēju pusē tiek izmantotas dažādas simbolikas gan no Krievijas, gan bijušās PSRS, bet diskvalificēti tiek upuri – Ukrainas sportisti. Mēs redzam, kas notiek paralimpiskajās spēlēs, kur gan krievi, gan baltkrievi startē zem saviem karogiem. Starptautiskajos medijos jau izskanējušas bažas, vai nebūs tā, ka Krieviju paralimpiskajās spēlēs pārstāvēs kara veterāni. Tas būtu ārkārtīgi nežēlīgi attiecībā pret Ukrainu, ja tiktu slavināti, pieņemti un ar olimpisko godu apveltīti sportisti, kuri patiesībā ir okupantu armijas karavīri, kas piedalījušies karā, kurš ir ārpus jebkāda humānisma robežām.”