Autore: Ilona Bērziņa/BNN
Tradicionāli pieņemts augstas valsts amatpersonas par paveikto, amatā gūtajiem izaicinājumiem un nākotnes plāniem iztaujāt simt dienas pēc stāšanās amatā, tomēr ārlietu ministri Baibu Braži aicinu uz sarunu pusotru mēnesi pēc viņas apstiprināšanas. Politiski un arī cilvēciski šis ir ļoti saspringts laiks, un likumsakarīgi, ka mūsu saruna griežas ap Ukrainas jautājumu. Arī mans pirmais jautājums pieredzējušajai diplomātei skar tēmu, kura sabiedrību satrauc visvairāk.
Vai ir iespējama situācija, kad karš militāra konflikta veidā ienāk arī Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā?
Protams, neviens nevar garantēt, ka kara šeit nekad nebūs, – mēs zinām mūsu vēsturi, un ir jābūt gataviem visiem scenārijiem, taču mums ir ļoti daudz rīku un iespēju to novērst. Šobrīd mums tiešu militāru draudu nav. Kamēr NATO kā alianse ir tik spēcīga un vienota kā šobrīd, kamēr mēs visi kopā varam pārliecināt sevi par to, ka nevajag padoties pirmajai informācijas frontei un laist Krievijas propagandas naratīvus savās galvās, tikmēr viss ir kārtībā. Vienmēr jāatceras, ka pirmais uzbrukuma mērķis [informatīvajā karā] jebkurai valstij ir tās līderi. Piemēram, ir ļoti labi zināms, ka Krievijas attiecīgie aģenti pret Emanuelu Makronu un citiem līderiem veic nomelnošanas kampaņas.
Nākamais uzbrukums ir pret institūcijām, piemēram, pret vēlēšanām. Atcerieties visu, kas tiek stāstīts – nevar būt, ka vēlēšanas ir godīgas, ka balsis tur skaita pareizi; vispār nav jēgas piedalīties… Pret partijām, pret parlamentu, pret valdību, pret policiju un bruņotajiem spēkiem – visas šīs kampaņas notiek vienlaicīgi. Svarīgi apzināties, ka cilvēki tomēr strādā godīgi – nav te neviens atnācis, vismaz mūsu ministrijā, kas mēģinātu kaut ko iebāzt kabatā, kādu apmānīt vai būtu ar sliktiem nodomiem. Tas pats attiecas uz prokuroriem, policistiem vai citām institūcijām.
Eiropas Savienības ietvaros ik gadu publisko tiesiskuma ziņojumus, kur Eiropas Komisija analizē, kāda katrā dalībvalstī ir situācija ar tiesu efektivitāti, lietu izskatīšanas ilgumu, ar digitalizāciju un pieeju dažādiem valsts pakalpojamiem. Latvijā situācija ir laba. Vai mēs varam labāk? Protams, ka varam, tomēr nav pamata uzskatīt, ka mums valstī viss ir slikti. Protams, mēs gribam būt turīgāki, efektīvāki, samazināt administratīvo slogu u.c. – attīstītā un demokrātiskā valstī tā ir cilvēcīga un pilnīgi saprotama vēlme.
Lielā politika un diplomātija Jums ir labi zināms lauks. Esat bijusi Latvijas vēstniece Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, vairāk nekā trīs gadus bijāt NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vietniece publiskās diplomātijas jautājumos, gadu – Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece. Cik liela loma Jūsu pieredzei un arī starptautiskajiem kontaktiem ir ārlietu ministres darbā?
Lielajā politikā neesmu bijusi, tas man ir jaunums – nepilnu divu mēnešu laikā ir bijušas gan Ministru kabineta sēdes, gan sastrādāšanās ar citiem politiķiem horizontālā līmenī, bet diplomātija, starptautiskās attiecības, drošības politika ir bijis mans lauciņš no pirmās dienas ministrijā, un tajā es jūtos komfortabli. Pa šiem gadiem, protams, izveidojušies arī ļoti daudz kontakti, un tie ļoti, ļoti palīdz, jaunajā amatā aizstāvot Latvijas intereses. Tie ir ne tikai ministru līmenī, bet arī starptautiskās organizācijās, tostarp no manas pieredzes strādājot NATO, kā arī ar daudziem starptautiskiem žurnālistiem un citiem cilvēkiem.
Cenšos pēc iespējas ar tiem palīdzēt Latvijai, jo ir svarīgi, ka, teiksim, “Financial Times” vai kādu citu pasaules lielo mediju žurnālisti var uzrakstīt par Latvijai aktuālām lietām, pārbaudīt un izrunāt kādu problemātiku. Tieša citējamība šajos izdevumos ir arī starptautiskās domas un procesu ietekmēšana. Tāpat ir svarīgi, ka ar citu valstu ārlietu vai aizsardzības ministriem varam sarakstīties tiešā veidā, saskaņot valstu nostājas, vai es viņiem varu rosināt darīt kaut ko vairāk.
Tāds zināmā mērā standarta jautājums, kurš tiek uzdots ikvienam jaunam ministram ir: kādi ir Jūsu galvenie izaicinājumi šajā amatā? Ko Jūs gribētu mainīt, ko jaunu izdarīt? Vai varbūt Ārlietu ministrijā viss jau tāpat ir labi, un nekādas izmaiņas nav nepieciešamas?
Galvenie izaicinājumi ir tie tuvākie mēneši kara laukā Ukrainā, kur mums visiem ir kopīga interese, lai Ukraina ir sekmīga ne tikai sevi aizstāvot, bet arī atgūstot vismaz daļu savas teritorijas. Tad paralēli ir iespējams miera process, pakāpeniski īstenojot tās lietas, ko prezidents Volodimirs Zelenskis ir ietvēris savā miera plānā. Tas virzās uz priekšu, un mēs pašlaik strādājam pie maksimāli plašas globālas koalīcijas, lai šos mērķus īstenotu. Domāju, ka nākamie mēneši būs ļoti svarīgi.
Mēs darām, ko varam – ne tikai, lai Ukrainai nodrošinātu visu iespējamo palīdzību, bet arī lai atturētu un iegrožotu Krieviju, un arī turpmāk mums kā NATO dalībvalstij nebūtu tiešu militāru draudu. Tāpat strādājam, lai maksimāli ierobežotu Krievijas spējas atjaunot tās militāro kapacitāti un spējas turpināt karu, kas būtiski samazinātas kaujas laukā, kur ukraiņi izdzēsuši pusmiljona Krievijas karaspēka… Krievijas bāzes pie mūsu robežām šobrīd stāv tukšas, un par to mēs varam būt pateicīgi ukraiņiem. Ukraiņi karo jau vairāk nekā divus gadus, un Krievijas panākumi šajā laikā bijuši minimāli. Minimāli šie panākumi ir arī tagad Harkivas ofensīvā.
Ukraina sāk krievus atspiest. Svarīgi, ka Ukrainas sabiedrība joprojām pilnībā iestājas par savu teritoriālo integritāti, par Krimas atgriešanu Ukrainai, par to, ka jāturpina cīnīties, un svarīgi arī, ka politiskie mērķi un kara mērķi ir vienoti un ka tiem ir visas sabiedrības atbalsts. Tādā ziņā Ukraina un ukraiņi ir apbrīnojami.
Tāpat ir ar Ukrainas ceļu uz Eiropas Savienību un NATO. Protams, Krievijas spēju ierobežošana ir arī mūsu nacionālās drošības interesēs, tāpat kā Ukrainas uzvara. Tas ir ļoti plašs darbalauks, ko mēs pašlaik veicam ar kolēģiem, arī citās ministrijās un Latvijas Bankā. Tas ir darbs saistībā ar Krievijas līdzekļu konfiscēšanu, lai stiprinātu sankciju režīmu un novērstu sankciju apiešanu, lai pašattīrītos no Krievijas ietekmes, kā arī lai veidotu vienotu nostāju ar līdzīgi domājošām valstīm un šo jautājumu ieliktu ES kontekstā. Lielākais izaicinājums Krievijas budžetā nonākošās naudas ziņā ir naftas cenas. Ja Krievijas naftas eksporta ierobežošanas rezultātā samazinās ieņēmumi Krievijas budžetā, tai ir mazāk naudas, ko tērēt karam.
Vai mēs šīs naftas cenas varam reāli ietekmēt?
Tur ir vairākas lietas. Viens ir naftas cenu griesti (price cap on Russian oil), kas sākumā bija efektīvi, jo tiešām bija novērojams kopējā apjoma kritums par aptuveni piecdesmit procentiem. Tomēr tagad efektivitāte ir samazinājusies, jo Krievija ir atradusi veidus, kā to apiet. Savukārt te būtisks ir lēmums starp G7 valstīm, kā to īstenot turpmāk. Tīri tehniski var skatīties, kas tiek ieskaitīts naftas cenā – pārvadājumi, tikai nafta vai vēl kas. Ir arī tādi risināmi jautājumi kā Krievijas “ēnu flote”. Tie nav nekādi “ēnu kuģi”, jo tie ir redzami un zināmi. Mums šis jautājums ir jāuztver ļoti nopietni, jo šie kuģi iet cauri arī Baltijas jūrai, uz Indiju un citām valstīm, un tie ir gan vides, gan drošības, gan ģeopolitisks drauds. Pirmkārt, tie ir konkrētie kuģi, ar kuriem jātiek galā. Otrkārt, tie ir pakalpojumi, ko šiem kuģiem sniedz arī Latvijas kompānijas – naftas pārkraušana atklātā jūrā u.c. Latvijā ir reģistrētas kompānijas, kas to dara.
Tiek atrasti dažādi veidi, kā apiet sankcijas, neļaujot sasniegt to īsto mērķi. Mēs redzam, ka daļa pret Krieviju ieviesto sankciju tiek apietas caur Baltkrieviju un citām valstīm. Tas, ko šobrīd esam panākuši un kas ir iekļauts Eiropas Savienības sankciju paketē – esam nonākuši līdz tam lielajam kopsavilkumam un tam, kā to saglabāt starp 27 Eiropas Savienības valstīm, kurām visām ir dažādas intereses, lai sankcijas darbotos pietiekami spēcīgi. Tas arī ir mans uzdevums, ko es veicu Briselē, tiekoties, runājot un sarakstoties ar dažādu valstu ministriem. Tas ir pastāvīgs darbs – identificēt konkrētus “caurumus” un tos novērst. Tas tiek darīts mūsu darba līmenī, tās ir mūsu vēstniecības, mūsu kolēģi, kas brauc komandējumos un tiekas ar citiem diplomātiem, tās ir ienākošās un izejošās delegācijas, un viss pārējais darba lauks.
Kā jau minēju, strādājam arī pie globālā atbalsta Ukrainai. Jo vairāk valstu paudīs atbalstu miera samita mērķiem, ko prezidents Zelenskis ir izvirzījis, jo spēcīgākas būs starptautiskās pozīcijas.
Jāatgādina, ka turpinās aizkulišu darbs pie virknes praktisku jautājumu – gūstekņu apmaiņa, pārtikas drošība, kodoldrošība. Tāpat Latvija īpaši aktīvi iesaistās, lai palīdzētu atgriezt Krievijas nolaupītos bērnus. Krievija šodien mēģina virzīt dažādus alternatīvus naratīvus – par kaut ko kopā ar Ķīnu, Āfrikā sevi pozicionējot kā anti-koloniālu spēku u.tml. Tas tiek darīts, lai novērstu uzmanību no šī miera samita kā patiesā foruma, kurā valstīm jāsanāk kopā. Tāda ir starptautiskā politika, ar ko mēs strādājam. Tāpat mēs strādājam ANO līmenī, kurā ir pārstāvētas 193 valstis un kas ir lielākais pasaules forums. Dabūt šīs valstis savā pusē, Ukrainas pusē, ir ļoti svarīgi. Taču arī tur katrai valstij ir savas intereses. Piemēram, mazo salu valstīm, Klusā okeāna valstīm tiešākais drauds ir klimata izmaiņas un ūdens līmeņa paaugstināšanās – šīm valstīm tas ir eksistenciāls drauds un izdzīvošanas jautājums.
Ja nemaldos, tad, saskaņā ar prognozēm, šie mazo salu applūšanas draudi var īstenoties jau reāli pārskatāmā nākotnē…
Jā, tādēļ mums ir ļoti svarīgi saprast, kas ir viņu bažas. Kā gan mēs varam neklausīties, kas citām valstīm ir svarīgs? Jo mēs gribam, lai viņas saprot arī mūs. Savas problēmas ir citos kontinentos, citās pasaules valstīs. Rast kopīgus jautājumus un kopīgas intereses ir veids, kā tiek veidotas valstu koalīcijas. Iekšēji tāpat notiek arī Latvijā, piemēram, šobrīd mums visiem, pilnīgi visiem ir jāapzinās, ka ir jāattīrās no Krievijas ietekmes. Tās ir mūsu kopīgās intereses.
Par to, ka jāattīrās no Krievijas ietekmes, esam runājuši jau kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Kur, jūsuprāt, ir tas āķis, kādēļ mēs līdz pat šim brīdim tā arī neesam spējuši šo mūsu valstij tik vitāli svarīgo uzdevumu pilnībā paveikt?
Domāju, esam šo ietekmi jau pamatīgi samazinājuši un tie nav tikai konfiscētie īpašumi vai kādas personas iesaldētie aktīvi. Tā ir arī Krievijas enerģijas importa – gāzes u.c. pārtraukšana pietiekami lielā apmērā. Protams, vēl paliek atsevišķi it kā leģitīmie kanāli, kas nav aizliegti un kurus atsevišķi cilvēki mēģina izmantot. No vienas puses, to nevar pārmest, jo tas nav aizliegts – viņi to dara leģitīmi, mēs esam tiesiska valsts un mēs to nevaram aizliegt. No otras puses, ir bezatbildīgi ignorēt šī brīža ģeopolitisko situāciju un mūsu drošības intereses. Tādēļ ar šiem uzņēmējiem notiek gan pastāvīgs dialogs, gan politisks spiediens, gan likumdošanas un citi manevri, kas ir vajadzīgi, lai beigu beigās konkrētās ietekmes tiešām samazinātu.
Mums ir bijušas arī starptautiskas sekmes. Premjere Evika Siliņa panāca, ka mangāna rūdu iekļauj sankciju sarakstā, virspeļņa no Krievijas konfiscētajiem līdzekļiem tiks izmantota Ukrainas vajadzībām, Krievijas graudiem un virknei šīs valsts lauksaimniecības produkcijas uzlikti papildus muitas tarifi. Mūsu darbs nepārtraukti noris 24/7 režīmā.
Protams, starptautiskā situācija ir sarežģīta, Tuvie Austrumi novērš uzmanību no kara Ukrainā, kā arī pamatīgi sarežģī attiecības ar šī reģiona valstīm. Jā, mūsu diplomātijai šobrīd ir gan aizņemti, gan izaicinoši, gan ļoti svarīgi laiki.
Kā ir ar Baltkrieviju, caur kuru joprojām tiek apietas pret Krieviju vērstās sankcijas?
Jā, tā ir viena no mūsu prioritātēm – Baltkrievija ir līdzagresors Krievijas izvērstajā karā pret Ukrainu, un mūsu redzējumā sankciju režīmam pret Baltkrieviju ir jābūt pielīdzinātam Krievijai. Šobrīd mēs strādājam, lai nosargātu to, kas šobrīd ir Eiropas Komisijas priekšlikumā un eventuāli gribēsim to nākamajos raundos vēl pastiprināt. Šobrīd jau ir zināmi izņēmumi jeb vēsturiski izveidojušies kontrakti, kuru piemērošana jāpārtrauc. Tā ir viena no prioritātēm, ko kopā ar kolēģiem mēģinām panākt Eiropas līmenī. Tomēr galvenais ir arī iekšēji ievērot sankcijas, nevis veicināt to apiešanu, spēlējot kaķi un peli ar finanšu izlūkošanas dienestu, muitu vai kādām citām iestādēm.
Bet kā tad ar tēzi: “Kas nav aizliegts, tas ir atļauts”?
Pēc būtības un mērķa, ko mēs kā valsts pēc Ukrainas kara sākuma mēģinām panākt, ir samazināt Krievijas ietekmi, samazināt Krievijas ieņēmumus budžetā, samazināt iespēju, ka citi apiet sankcijas, un tur mums visiem ir ko strādāt – gan publiskajā, gan privātajā sektorā.
Zināms, ka Eiropas Savienības līmenī tiek gatavota jauna sankciju pakete pret Baltkrieviju. Varat par to pastāstīt sīkāk?
Nē, šobrīd nevaru. Mēs iedevām priekšlikumus, un izejas punkts bija, ka tām precēm, kas ir sankcionētas Krievijā, sankcijas piemēro arī Baltkrievijā. Protams, situācija nav identiska, jo pret Baltkrieviju spēkā esošās sankcijas tika noteiktas, kad Lukašenko apspieda protestus pēc vēlēšanām. Ir valstis, kurām šķiet, ka Baltkrievija jau nav tā valsts, kas uzbruka Ukrainai, un tādēļ kaut ko var mīkstināt, tādēļ mūsu uzdevums šobrīd ir Baltkrievijai noteiktās sankcijas maksimāli saglabāt. Mums ir gan muitas dati, gan banku dati, gan cita informācija, un mēs ar Eiropas Komisijas palīdzību tiešām pamatīgi cīnāmies. Šajā valstu pulkā ir gan Baltijas valstis, gan Ziemeļvalstis, gan citas valstis.
Esat teikusi, ka mūsu absolūtā prioritāte šobrīd ir Ukraina, proti, viss iespējamais atbalsts Ukrainai, kas rezultētos ar Krievijas iebrucēju sakaušanu. Arī Jūsu pirmā divpusējā vizīte pēc apstiprināšanas amatā bija Ukrainā, Kijivā. Latvija piegādājusi Ukrainai ieročus un militāro ekipējumu, automašīnas, humānās kravas. Ko vēl varam darīt, lai palīdzētu Ukrainai?
Jebkura lieta, ko cilvēki dara, lai palīdzētu – aizsardzības rīku ražošana, naudas vākšana, sveču liešana u.c. – visas tās lietas Ukrainai ļoti palīdz. Šobrīd būtiskākais ir tieši militārais ekipējums, jo ir vasaras sezona un līdz ar to siltais apģērbs ir mazāk svarīgs. Katrs cents, kas tiek ziedots Ukrainas droniem, karavīru rehabilitācijai vai citām lietām, ir ieguldījums kopējā uzvarā.
Kāpēc es devos uz Ukrainu? Nākamajos mēnešos un nākamajā darba posmā mūsu drošība lielā mērā ir saistīta ar Ukrainas panākumiem ne tikai kaujas laukā, bet arī globālajā diplomātijā – kā mēs varam nodrošināt, lai pasaule turpina atbalstīt Ukrainu. Ar Kulebas kungu (Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba – aut.) un citiem izrunājām konkrētos soļus, kas jāpaveic. Protams, ir arī Ukrainas lielie mērķi – tādi paši kā mums, kad 2004.gadā iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO.
Tur mūsu pieredzē balstītā palīdzība ir ļoti praktiska, jo esam paaudze, kas gājām uz sagatavošanās sarunām, vedām sarunas, veidojām iekšējo koordinācijas sistēmu gan starp valsts iestādēm, gan nevalstiskajām organizācijām un uzņēmējiem, un joprojām esam profesionāli aktīvi. Mūsu pieredze ukraiņus ļoti interesē, un ar Kulebas kungu vienojāmies par ļoti praktisku sadarbību šajā jomā. Tas pats attiecas uz NATO, kur mūsu pieredze arī ir pietiekoši nesena. Mana pieredze, kas gūta strādājot vadošā amatā NATO, arī palīdzot izprast to dinamiku, ukraiņu kolēģiem ļoti palīdz. Jo, raugoties no savas puses, viņi neredz, kā tas izskatās no mūsu puses, “sēžot ap to galdu”. Tas viss, domāju, viņiem ļoti palīdz.
Tātad Latvijas palīdzīgā roka izpaužas arī tur, ka mēs Ukrainai zināmā mērā esam kā skolotājs ceļā uz Eiropas Savienību un NATO…
Apzināties to procesu, nodot mūsu pieredzi un mūsu zināšanas ir ļoti svarīgi. Tas attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet arī uz Moldovu. Arī uz Gruziju darba vizītē braucām visu trīs Baltijas valstu un Islandes ārlietu ministru sastāvā, jo mēs zinām no Eiropas Savienības un NATO iekšpuses, kā notiek lietas, un gribējām, lai arī viņi izprot, kurā posmā atrodas, un lai savus lēmumus pieņem ar “acīm vaļā”.
Spriežot pēc tā, ka Gruzijas parlaments tomēr pieņēma tā saukto “Krievijas likumu” un parlamenta Tieslietu komiteja noraidīja prezidentes veto šim likumam, par “acīm vaļā” varētu vēl diskutēt…
Suverēnas valstis pieņem pašas savus lēmums, neviens no ārpuses nevar tām kaut ko norādīt vai ietekmēt. Kā lielākie Gruzijas draugi, kas viņiem ir Eiropas Savienībā, kā arī apzinoties lielo ģeopolitisko interesi, varam vienīgi parādīt to perspektīvu, ko viņi ar šo lēmumu sev nodarīja. To mēs vizītes laikā darījām, bet pieņemtais lēmums ir tikai viņu lēmums. Mēs izsakām nožēlu.
Arī publiski esmu paudusi, ka nav skaidrs, kādēļ šajā brīdī, kad Gruzija ir sava eirointegrācijas ceļa pašā sākumā, kaut kas tāds jādara. Tomēr atcerēsimies, ka pastāv arī politiskās cīņas konteksts. Gruzijā oktobra beigās būs vēlēšanas, un pie varas esošais “Gruzijas sapnis” aptaujās šobrīd ir vadībā. Pirmo reizi vēlēšanās ieviesta piecu procentu barjera, un paredzams, ka tas ietekmēs iekšējās cīņas. Attiecības ar šo valsti būs jāveido neatkarīgi no tā, kas būs pie varas – esošā koalīcija vai kāds jauns politisks veidojums. Partijas ir viens no demokrātiskas valsts pīlāriem, kas ir jāstiprina. Politiskajām partijām ir sava atbildība gan vēlētāju priekšā, gan institucionālā un organizatoriskā atbildība, un viss pārējais, ko mēs valstī vēlamies. Tās nav tikai indivīdu grupas, kas katru reizi sanāk, tad izšķīst un atstāj parādus.
Attiecībā uz Gruziju, jāapzinās, ka no vienas puses tā ir iekšpolitiska cīņa, kurā vēlams neiesaistīties no ārpuses, tā tomēr ir iekšpolitika. No otras puses – tas saistās ar viņu Eiropas perspektīvu. To atbalstām mēs, to atbalsta 86% Gruzijas iedzīvotāju, to atbalsta arī pašreizējā valdība un tas ir konstitūcijā. Tieši pašreizējā valdība ir tā, kas Gruzijai panāca Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, ar nosacījumu, ka tiks īstenotas 9 Eiropas Komisijas rekomendācijas. Nekas nav vienkārši.
Bet mēs jau labi zinām, ka katru likumu, ko pieņēmis viens parlamenta sasaukums, nākamais var atcelt vai grozīt…
Tas ir iespējams. Likumdošana tomēr ir žanrs, kas pastāvīgi mainās un attīstās. Jāpazinās, ka tā tiek piemērota reālajai dzīvei atkarībā no vēsturiskā posma, no tiesību attīstības progresa. Šajā gadījumā ir nožēla par to konkrēto lēmumu, jo tas tiešām kavēs nākamos soļus Gruzijas integrācijā – tas bija skaidrs Eiropas ārlietu ministru sanāksmē.
Atgriežoties pie Baltijas reģiona jāvaicā, kāds ir Jūsu viedoklis par pēdējā laikā ziņu virsrakstos nereti paustajiem brīdinājumiem, ka Baltija, Lietuva vai Polija būs nākamais Krievijas agresijas mērķis. Kādi mājasdarbi mums vēl jāveic, lai šādu scenāriju izslēgtu? Jāstiprina savas militārās spējas, robežu, kritisko infrastruktūru? Ko vēl?
Mēs esam NATO dalībvalsts. Nav tā, ka Baltija varētu būt nākamā, jo tad NATO ir nākamais. Ir tā būtiskā atšķirība, ka Ukraina nav NATO dalībvalsts, tur nav 5.panta un savstarpēju solījumu, nav klātesoši sabiedroto karavīri, kā tas ir Baltijas valstīs. NATO jau 75. gadus ir spēcīgākā aizsardzības alianse pasaulē, tā tāda ir bijusi un paliks. Nav pamata domāt, ka tas varētu mainīties.
Protams, mēs nesēžam rokas klēpī salikuši, bet aktīvi sevi stiprinām. Bet, ziniet, es uzskatu, ka mūsu prāti un mūsu kritiskā domāšana arī ir kritiskā infrastruktūra. Tā ir mūsu katra atbildība nopietni attiekties pret drošības lietām. Gan pret to, ka notiek pastāvīgi informatīvi uzbrukumi un ar mūsu prātiem mēģina pastāvīgi manipulēt, gan pret to, ka ir pastāvīgi kiberuzbrukumi. Kiberuzbrukumi notiek arī caur mūsu mobilajiem telefoniem un citām iekārtām – tiek mēģināts nozagt mūsu naudu, informāciju, datus un visu pārējo. Tas mums pašiem ir skaidri jāapzinās, jo brīdī, kad tu to apzinies, tu sāc izturēties uzmanīgāk. Tas ir jāmāca bērniem, mūsu vecākiem, pilnīgi visai sabiedrībai.
Tā ir tāda elementārā prasmju apmācība – vienalga, vai tā ir zemessardze, jaunsardze vai civilā apmācība. Sabiedrībai no pašvaldībām ir jāpieprasa, kas ir civilās aizsardzības plānā un kāda tajā ir mūsu katra loma. Tas ir likumā ierakstīts, ka tā ir pašvaldības atbildība. Un pilsoņiem tas jāprasa, jo, ja viņi neprasa, tad varbūt pašvaldībai liekas, ka tas nemaz nav tik svarīgi vai ka visiem viss ir skaidrs. Ir arī rezervistu apmācības, kas ilgst tikai trīs nedēļas, bet kurās var iegūt pamata prasmes un saprast, kā funkcionē valsts aizsardzība, kā rīkoties dažādās situācijās, kāda ir apziņošanas sistēma u.c. Ir pietiekami daudz lietu, ko mēs katrs kā indivīds varam darīt – iegūt papildus prasmes, būt tiešām aktīvi pilsoņi savās pašvaldībās, prasot gan civilās aizsardzības plānus un apmācības, gan iesaisti un krīžu mācības.
Neaizmirsīsim arī par brīvprātīgo darbu. Mēs taču esam vislaimīgākie, kad dodam kaut ko citiem, kad izdarām kaut ko labu, īpaši, ja mēs to izdarām kopā. Ir pilnīgi vienalga, vai tās ir talkas, brīvprātīgie ugunsdzēsēji, palīdzība cilvēkiem pansionātos vai citas lietas. Šobrīd mēs varam darīt tik daudz. Tas prieks, kas rodas no tā visa, manuprāt, ir ļoti nesavtīgs, tīrs un balts, tas paceļ mūs citā līmenī un dara laimīgākus. Piemēram, kori un deju kolektīvi – visa tā organizēšanās uz, teiksim, pagasta svētkiem vai vēl kaut ko, ir pasakaini.
Baltijas valstis pēdējā laikā saskārušās ar tādiem Krievijas hibrīduzbrukumiem, kā, piemēram, GPS signālu traucējumi vai kuģošanas riski. Ir kādas iespējas šādus naidīgus hibrīduzbrukumus mazināt vai novērst?
Civilās aviācijas pārvalde un mūsu lidostas apgalvo, ka nevienā brīdī situācija nav bijusi nedroša. Pat, ja pazūd GPS signāli, ir citi veidi, kā vadīt kuģus. Mūsu teritorijā nav bijušas tādas situācijas, kā bija Tartu lidlaukā Igaunijā. Tomēr nevar paļauties, ka tas nenotiks, tādēļ mēs situāciju uztveram nopietni, par to esam pastāvīgā saziņā, diskutējam un sadarbojamies ar sabiedrotajiem. Arī mūsu drošības un izlūkošanas iestādes strādā ar šiem jautājumiem.
Krievija nepilda Starptautiskās tiesas lēmumu par agresijas pārtraukšanu pret Ukrainu, bet tanī pašā laikā šai valstij ANO Drošības padomē ir veto tiesības un tā var bloķēt jebkuras rezolūcijas pieņemšanu.
Krievijas rīcība nav palikusi bez sekām. Piemēram, pirmo reizi ANO vēsturē Krievijas pārstāvis nav ievēlēts Starptautiskajā tiesā, un tas starptautiski ir pietiekami būtisks signāls. Tāpat Krievija nav ievēlēta virknē citu starptautisku organizāciju – ne starptautiskajā jūrniecības organizācijā, ne Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas padomē, ne UNESCO izpildpadomē, tā kā valstis savu attieksmi ir paudušas pietiekami skaidri. Viņi zaudē vienu organizāciju pēc otras, notiek praktiska Krievijas izolēšana.
Tas, ko mēs optimāli būtu gribējuši, ir, ka tāds veto netiek izmantots, ka ir kaut kādi nosacīti ANO miera uzturēšanas spēki, kas nodrošina, ka pret Ukrainu netiek īstenots karš, bet realitāte ir tāda, kāda ir. Tomēr ANO iesaiste ir pamatīga – ir gan humānās palīdzības organizācija, kas strādā Ukrainā un palīdz cilvēkiem, tāpat ir iesaistīts ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos. Viņi ir tie objektīvie ziņotāji, kas ANO ietvaros sniedz informāciju par situāciju un skaidri pasaka: ir tā, kā saka Ukraina. Krievijas uzbrukuma rezultātā ir radīta humanitārā katastrofa, gājuši bojā civilie iedzīvotāji, ir kara bēgļi un deportētie bērni, un ir seksuālās vardarbības upuri. Viņi pasaka, ka tas nav vienas puses teiktais, tie ir fakti. Tur ir ziņojumi par Krievijas karavīru pastrādātajām izvarošanām un citām zvērībām, tas viss ir dokumentēts.
Tiek veidots arī Zaudējumu reģistrs un viss pārējais, tāpēc nākamais solis būs Krievijas līdzekļu konfiskācijas un kompensācijas Ukrainai. Attiecībā uz kodolenerģiju ir iesaistīta Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra, kas arī ir viena no ANO sistēmas organizācijām – tā nodrošina, ka Zaparožjes atomelektrostacijā var ierasties kodolspeciālisti un ka tā var turpināt vismaz kaut kādā līmenī droši darboties un tās ģeneratori nerada katastrofālu situāciju. Nav tā, ka ANO vienkārši sēž un neko nedara. Tieši otrādi – ANO cilvēki ir ļoti aktīvi iesaistīti un ANO ģenerālsekretārs ļoti skaidri pateicis, ka Krievija ir veikusi agresiju pret Ukrainu un ir to nosodījis. Viņam tas secinājums bija ļoti vienkāršs – vai mēs esam redzējuši ukraiņu karavīrus, kas iebrukuši Krievijā? Nē! Krievijas karavīri ir iebrukuši Ukrainas teritorijā un tā ir Krievija, kas bombardē Ukrainu. Tur uz vietas ir ANO cilvēki, kuri to dokumentē, lai visai starptautiskajai sabiedrībai ir skaidrs, kas tur notiek.
Sankciju galvenais mērķis ir mainīt konkrētas valsts uzvedību un novērst tās prettiesisku rīcību. Diemžēl publiski izskanējis, ka vismaz pagaidām sankcijas nekādu lielo kaitējumu Krievijas ekonomikai nav nodarījušas. Kā ir jūsuprāt?
Kā jau teicu, mums tas ir nacionālās drošības jautājums, tā ir Krievijas spēju mazināšana. Tas ir skaidrs signāls – par konkrētu vēršanos pret tiem, kas šo agresiju atbalstījuši ar saviem lēmumiem vai rīcību, par līdzekļu konfiskāciju u.c. Ir tā saucamās sektorālās sankcijas, piemēram, attiecībā uz Krievijas naftas cenu griestu noteikšanu, lai samazinātu ieņēmumus Krievijas budžetā un samazinātu arī mūsu pašu atkarību no tās. To mēs esam izdarījuši, savu atkarību no Krievijas gāzes esam pārvarējuši, un jau šobrīd mēs redzam, ka “Gazprom” cieš katastrofālus zaudējumus un nespēj pārorientēties no Eiropas tirgu zaudēšanas.
Attiecībā uz Krievijas ekonomiku – kad paskatāmies uz to tuvplānā un veicam analīzi, ir skaidrs, ka visi šie sektori ir saistīti ar kara rūpniecību un tas nav ilgtspējīgi. Tādēļ, redzot ziņas, ka Krievija plāno pacelt nodokļus lielu ienākumu guvējiem un uzņēmumiem, ir pilnīgi skaidrs, ka tā šādu karošanas līmeni gluži vienkārši nav spējīga uzturēt, jo ne tikai pusmiljons krievu karavīru ir nogalināti, bet droši vien tikpat daudz ir ievainoti.
Cilvēki ir izņemti no normālas darba aprites, darba tirgus, un viss, kas tiek ražots, neaiziet atpakaļ ekonomikā, tas tiek “izšauts” karā. Tu vari paņemt vecu tanku, to uzpucēt un aizsūtīt uz fronti, bet ko tas dod ekonomikai? Tas nerada nekādu kopprodukta pieaugumu. Visas runas par Krievijas ekonomikas panākumiem ir tāda uzpūsta Krievijas reklāmas lieta. Realitātē Krievijas ekonomika cieš, pelnīts tiek no kara ekonomikas, bet tādā horizontālā līmenī kopprodukta pieauguma nav, ir ļoti augsta inflācija un nekas tur labs Krievijā nav un nebūs.
Bieži tiek runāts par to, ka tiem mūsu uzņēmējiem, kas vēsturiski ir sadarbojušies ar Krieviju un Baltkrieviju, vajadzētu pārorientēties uz Rietumiem. Ir kāds veids, kā valsts viņiem šai ziņā varētu sniegt palīdzīgu roku? Teiksim, dalība augstu amatpersonu vizītēs citās valstīs, mūsu vēstniecību iesaiste. Ko tur Ārlietu ministrija var līdzēt?
Tā jau ir daļa no mūsu ikdienas darba. Pirmām kārtām, tie ir jautājumi, ar kuriem reģioniem, ar kurām valstīm mums kā Eiropas Savienībai ir labvēlīgs tirdzniecības režīms – labāki tarifi eksportam, pieeja tirgum u.t.t. Tā ir lielā, kopējā Eiropas Savienības nozīme, ka brīvās tirdzniecības līgumi ar dažādām valstīm mūsu uzņēmējiem paredz labākus apstākļus ieiešanai tirgos. Par to tiek informēti arī uzņēmēji.
Otrs – jau esošie tirgi, kā, piemēram Vācija, kuros joprojām ir ļoti lielas iespējas vēl vairāk eksportēt gan pakalpojumus, gan preces, un mēs varam palīdzēt – tur ir liela interese un ļoti praktiska attieksme gan no mūsu puses, gan citiem.
Trešais ir zināšanas – kā darīt, kā uzzināt un iesaistīties kaut kādos, piemēram, Eiropas, NATO u.c. konkursos, iepirkumos. Tas saistās gan ar uzņēmējiem un zinātniekiem, gan ar citu jomu jaunuzņēmumiem, dalību atsevišķos hakatonos vai konkursos. Tas ir zināšanu bloks, kur mēs palīdzam.
Ceturtais bloks ir uzņēmēju braucieni uz dažādām valstīm augstu amatpersonu vizīšu ietvaros, kur ar vēstniecību, mūsu šeit esošo kolēģu, Ekonomikas ministrijas, Latvijas investīciju un attīstības aģentūras un nozaru asociāciju iesaisti palīdzam sakomplektēt vizīti tā, lai uzņēmējiem būtu pēc iespējas plašāka programma un pievienotā vērtība. Piemēram, ekonomikas ministram nesen bija starpvaldību komisijas tikšanās Ukrainā, un viņam līdzi aizbrauca vairāk kā sešdesmit uzņēmēji – lielie ražotāji, enerģētikas ražotāji, aizsardzības sektors, kopumā bija pārstāvētas ļoti dažādas sfēras.
Savukārt no ukraiņu puses bija cilvēki, kuri vēlas pirkt lietas, ražot, kuriem interesē investēt šeit, Latvijā – tas ir abpusējs process. Brauciens bija ļoti sekmīgs. To palīdzēja organizēt mūsu vēstniecība Kijivā kopā ar Ekonomikas ministrijas cilvēkiem, un tagad atliek vienoties par turpmākiem praktiskiem soļiem. Mēs palīdzam radīt uzņēmējiem iespējas, palīdzam viņiem ar kādām jau esošām interesēm un, protams, ja ir kādas problēmsituācijas, brīdinām, kas jāņem vērā un no kā izvairīties, jo, piemēram, eksotiskās zemēs tradīcijas bieži ir citādākas nekā pie mums.
Apvienotajā Karalistē Brexit procesa laikā ļoti cieši strādājām ar mūsu kociniekiem, palīdzot viņiem izprast, kas tieši Lielbritānijā šajā pārmaiņu laikā notiek. Dāvinot Latvijā audzētu Ziemassvētku egli Apvienotās Karalistes ārlietu dienestam un izejot vajadzīgās procedūras kopā ar britu kolēģiem, lai to egli dabūtu uz Londonu, izveidojās ļoti labi kontakti ar britu Mežu departamentu. Tas, savukārt, ļoti noderēja, kad vajadzēja palīdzēt mūsu kokrūpniecībā strādājošajiem kārtot visas nepieciešamās procedūras. Ir iespējamas daudz šādas radošas lietas un pieejas. Protams, ļoti svarīgi ir atvest investorus uz Latviju.
