Autore: Ilona Bērziņa
Viens no Latvijas ilgtermiņa ārpolitikas mērķiem ir tikt ievēlētai ANO Drošības padomē 2026.–2027. gadā. Cik lielas ir mūsu izredzes pret konkurenti – Melnkalni? Ko Latvijai dotu ievēlēšana Drošības Padomē, un ko tai var dot Latvija? Kā iegrožot Krievijas apetīti veto tiesību izmantošanā un cik lielā mērā ANO var līdzēt savaldīt šīs valsts agresiju? Par šiem un citiem jautājumiem BNN saruna ar speciālo uzdevumu vēstnieku – Latvijas kandidatūras ANO Drošības padomē sekretariāta vadītāju Andreju Pildegoviču.
Nākamā gada jūnijā Ņujorkā izšķirsies, vai Latvija tiks ievēlēta ANO Drošības padomē. Vai, jūsuprāt, mums izdosies gūt divu trešdaļu ANO dalībvalstu atbalstu?
Latvijas izredzes es vērtēju kā labas. Mūsu valsts ir redzama ANO struktūrās gan Ņujorkā, gan Ženēvā, Hāgā, Romā un Vīnē. Latvijas diplomāti pēdējo gadu laikā uzņēmušus vadīt vairākus ANO procesus, esam arī gatavi dalīt slodzi, tai skaitā arī finansiālo, daudzos ANO procesos. Mūsu valsts reputācija ir pietiekami labi zināma un, kopš Latvija 1991.gada 17.septrembī kļuva par ANO dalībvalsti, uzkrāta vērtīga pieredze. Pagājušā gada novembrī sākām arī kampaņu Ņujorkā, kurā piedalījās Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, š.g. martā arī Ministru prezidente Evika Siliņa piedalījās pasaules lielākajā dzimumu līdztiesības forumā – ANO Sieviešu statusa komisijas 68.sesijā. Es esmu optimistisks un uzskatu, ka Latvijai šī ir svarīga prioritāte, mūsu valsts pienesums ANO ir lietišķs, esam bijuši principiāli un rezultātu orientēti.
Vai arī attālākie reģioni mūs zina pietiekami labi, lai atdotu savu balsi par Latviju?
Balsojums Ģenerālajā Asamblejā vai, tēlaini runājot, pasaules parlamentā būs aizklāts. Nosacīta ģeogrāfiskā līdzsvara nolūkos visas valstis ir sadalītas reģionālajās grupās. Katrai reģionālajai grupai ir noteikts DP vēlēto locekļu vietu skaits. Latvija pieder pie Austrumeiropas grupas, kurai ir viena vieta ANO DP. Lai Latvija tiktu ievēlēta, tai jāsaņem vismaz 2/3 ANO dalībvalstu atbalsts jeb 129 balsis no 193 balsstiesīgajām valstīm.
Taisnība, ka ne ar visām pasaules valstīm mums ir vienādi izkoptas attiecības. Ar visām ANO dalībvalstīm, izņemot Butānu, mums ir nodibinātas diplomātiskās attiecības un pēdējo trīs četru gadu laikā esam centušies arī veidot ciešākus kontaktus ar Āfrikas grupas valstīm. Tā skaitliski ir vislielākā no grupām un tajā ietilpst 54 dalībvalstis.
Pirms trim gadiem ir atvērta Latvijas vēstniecība Austrālijā, kas kalpo arī par tādu kā tiltu kontaktu uzņemšanai ar Klusā okeāna valstīm, Okeānijas valstīm. Lai gan mums nav vēstniecības Latīņamerikā, Dienvidamerikā, esam centušies rīkot vizītes, konsultācijas ar šī reģiona zemēm. Savstarpēja interese ir jūtama, arī kandidēšana ANO Drošības padomē ir tāds katalizators, kas palielina valstu interesi par mums. Es uzskatu, ka Latvijas izredzes ir labas un Ārlietu ministrija strādā kā komanda uz rezultātu.
Intervijā “Latvijas Vēstnesim” pagājušā gada rudenī jūs teicāt, ka ANO Drošības padome ir kā tāds liels mikrofons, kas ļauj mums skaļāk paziņot par savām interesēm un vērtībām. Kāds būs Latvijas ieguvums no dalības ANO Drošības padomē? Tikai mūsu valsts atpazīstamības vairošana un sava viedokļa paušana?
Tas tiešām ir kā skaļrunis vai mikrofons. Mēs esam neliela valsts, mēs nevaram pretendēt uz G20 valsts statusu, automātisku klātbūtni pasaules mēroga institūciju izpildstruktūrās. Kā Eiropas Savienības dalībvalsts piedalāmies daudzos forumos, bet ANO Drošības padome ir viens no augstākajiem forumiem starptautiskajā politikā. Divu gadu garumā 24/7 režīmā Latvijas diplomāti un pārstāvji varēs skaļi paust mūsu valstij svarīgākās pozīcijas un principus, pārstāvot Latviju, Baltiju, Eiropu un arī citas demokrātiskas, tiesiskas mazākas valstis. Protams, šis nav vienīgais apsvērums.
Dalība ANO Drošības padomē pašreizējos apstākļos ir arī iespēja aizstāvēt Ukrainu pret Krievijas agresiju un fokusēt ANO Drošības padomes uzmanību uz aktuālākajiem Ukrainas intereses un vajadzības skarošajiem jautājumiem. Tās ir ļoti plašas un man nav kristāla bumbas, caur kuru varētu paredzēt, kas būs īpaši aktuāls pēc diviem gadiem. Bet šobrīd pilnīgi droši var teikt, ka katru mēnesi Ukrainas temati ir ANO Drošības padomes dienaskārtībā – vai tie būtu Krievijas uzlidojumi civilajai infrastruktūrai, ar kodoldrošību saistīti jautājumi, ekoloģiski noziegumi vai karagūstekņu spīdzināšana. Katrā ziņā Ukraina būs arī Latvijas interešu pašā galvgalī.
Protams, dalība ANO Drošības padomē ir arī iespēja vēl citā līmenī nostiprināt attiecības ar mūsu stratēģiskajiem partneriem – Amerikas Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju, Franciju. Latvijas diplomātiem divus gadus būs ļoti cieši plecu pie pleca jāstrādā ar mūsu sabiedrotajiem. Mums ir svarīga sabiedroto klātbūtne Baltijā, Ziemeļeiropā, Centrāleiropā, atbalsts Ukrainai. Sadarbība ar sabiedrotajiem ANO DP par globāliem problēmjautājumiem stiprinās mūsu atgriezenisko saisti. Šāda diplomātiska pieredze, kontakti ir neatsverami.
Tas arī ir veids uzņemt kontaktus ar jauniem partneriem, tālākām zemēm. Pirmos trīsdesmit gadus kopš neatkarības atjaunošanas esam bijuši vairāk orientēti uz Ziemeļeiropu, Eiropu, uz attiecībām ar Ziemeļameriku, tagad plānojam, ka būsim vienā ANO DP laivā arī ar tādām valstīm kā Panamu no Centrālamerikas, Libēriju Āfrikā, Bahreinu Līča reģionā un citām, tā kā tās ir iespējas nepieredzēti cieši sadarboties arī ar jaunām zemēm.
Dažādas ANO institūcijas kā Drošības padome, Ģenerālā asambleja, Cilvēktiesību komisija, Sieviešu statusa komisija un citas izdod pietiekami daudz dažādu rezolūciju un daļa no šiem dokumentiem nav tiesiski saistoši. Varbūt šis jautājums skanēs naivi, un tomēr – ko ar šīm rezolūcijām konkrēti var panākt?
ANO Drošības padomes vai Ģenerālās asamblejas rezolūcijas pirmām kārtām veido starptautiskās tiesības. Pārfrāzējot bijušo Igaunijas prezidentu Lenartu Meri, starptautiskās tiesības ir mazo valstu kodolieroči. Starptautiskās tiesības, ANO tiesas, Ģenerālās asamblejas vai Drošības padomes rezolūcijas ir tā tiesiskā konstrukcija, likumi, normas un principi, kas aizstāv pirmām kārtām nelielo vai mazo valstu intereses. Tāpēc ir gluži loģiski, ka mēs uzskatām – ir jāaizstāv šī tiesiskā pasaules kārtība.
Piekrītu, ka šo rezolūciju izpilde pieklibo. Ne vienmēr tās tiek momentāni vai pilnā apjomā īstenotas, bet tomēr ANO dokumenti, ANO apstiprinātās ģeogrāfiskās kartes, ir, tiesiski runājot, patiesība pēdējā instancē. Mūsu valsts, kas bija Tautu savienības sastāvā un faktiski tika uz divām paaudzēm izdzēsta no pasaules kartes, kā īpaši svarīgu misiju apzinās to, lai šīs normas tiktu īstenotas dzīvē.
Gribu uzsvērt, ka ANO Drošības padome nav kaut kāda obligāta programma, tā nav, teiksim, kā rotējošā prezidentūra Eiropas Savienībā, kur katrai dalībvalstij pēc noteikta gadu skaita šis pienākums ir obligāts. ANO gadījumā tā ir Latvijas apzināta, brīvprātīga izvēle. Mūsu tuvākie kaimiņi Lietuva un Igaunija šajā statusā jau ir bijuši: Lietuva 2014.-2015 gadā, bet Igaunija 2020.-2021.gadā, un abas šīs valstis jau ir pieteikušās uz nākamo, otro kārtu. Līdz šim no ES dalībvalstīm tikai Latvija un Kipra nav bijušas ANO Drošības Padomē. Savā ziņā tas ir kā tāds maratona skrējiens un palikuši četri, pieci pēdējie kilometri, kuri vēl jānoskrien.
Kopš Krievijas 2014.gada lēmuma anektēt Krimu, mūsu ārlietu resora iesaistīšanās ANO kļuvusi izteiktāka un aktīvāka. Mēs redzējām, ka ar Eiropas Savienību un NATO nepietiek, pasaule ir daudz lielāka un daudz sarežģītāka. Ir ļoti svarīgi, lai ap šo te pakavveidīgo galdu, kur ir 15 valstis, vairākums būtu tiesiskas un demokrātiskas valstis. Citādi valstu vairākums pievērsīsies citiem jautājumiem, ne tiem, kuri visvairāk rūp arī Latvijas iedzīvotājiem.
Latvija savu apņēmību kandidēt uz vietu ANO Drošības padomē pieteica jau 2011.gadā. Kāpēc mums bija vajadzīgi četrpadsmit gadi, lai šo savu apņemšanos realizētu?
Tā ir tāda vispārpieņemta prakse, ka valstis savas kandidatūras izvirza laicīgi. Tam ir vairāki apsvērumi. Pirmām kārtām, lai būtu iespēja tiešām uzkrāt pieredzi, reputāciju, nostiprināt savu tēlu, sagatavot arī diplomātus, jo tā ir salīdzinoši liela slodze un ļoti intensīvs periods.
Ir reģioni, kur valstis mēģina vienoties, lai nebūtu konkurences un ir reģioni, kur šī konkurence ir diezgan bieži. Minēšu piemēru. Mūsu, Austrumeiropas grupā, pagājušajā gadā bija konkurence starp Slovēniju un Baltkrieviju. Ja Slovēnija nebūtu pieteikusies, tad Krievijas sabiedrotā agresijā pret Ukrainu būtu ievēlēta ANO Drošības padomē un šīs balsis sadalītos savādāk. Vēl senāk Igaunija konkurēja ar Rumāniju, ir vēl citi piemēri.
Katrā reģionālajā grupā ir sava dinamika, bet parasti tā pieteikšanās tiešām notiek 10 līdz 15 gadus iepriekš. Gan tādēļ, lai varētu sagatavoties, gan arī tādēļ, lai katras valsts rokraksts ANO būtu zināms plašāk un tā varētu cerēt uz divu trešdaļu valstu atbalstu.
Ģeopolitiskā situācija šobrīd līdzinās bumbai ar laika degli. Vai ir iespējami kādi globāli ārpolitiski satricinājumi, kuri Latvijas cerībām iesaistīties ANO Drošības padomē var pārvilkt svītru?
Es īsti tādu iespēju nepieļauju. Lai kā ritētu karš Ukrainā, mēs uzskatām, ka Ukrainas tematam ANO ir jāskan un mums jādara viss iespējamais, lai palīdzētu Ukrainai nosargāt savu brīvību un teritoriālo integritāti.
Mūsu balss ANO Drošības padomē ir arī Eiropas balss. Es pavadīju piecus gadus Ņujorkā kā Latvijas vēstnieks. Ierados šajā dienesta vietā 2018.gadā, un tad ANO Drošības padomē bija piecas Eiropas Savienības valstis – viena trešā daļa. Eiropas balss bija ļoti labi pārstāvēta. Tagad, diemžēl, laiki ir mainījušies no ES Drošības padomē ir Francija, Malta un Slovēnija. Tomēr es nepieļauju tādu scenāriju, kas novestu pie tā, ka Latvija atvadītos no šī uzdevuma.
Līdzdalība ANO Drošības padomē ir vēl viens ieguldījums Latvijas drošībā un aizsardzībā. Tas ir kanāls, kā gūt arī citu pasaules reģionu atbalstu. To mēs arī esam centušies veicināt aizstāvot Ukrainu. Sešas Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, kuras atbalstīja apmēram 140 pasaules valstu, ir tāda tieša pasaules solidaritātes izpausme attiecībā uz Ukrainu.
Pēdējā laikā ne reizi vien izskanējis, ka ANO Drošības padome un arī pati šī organizācija ir pārlieku “bezzobaina”, un Padomes pastāvīgā dalībvalsts Krievija jebkurai tās rezolūcijai var uzlikt veto. Vai ir kāds veids, kā ar šīm Krievijas veto tiesībām cīnīties?
Es piekrītu, un Latvija to ir ļoti skaidri paudusi, Krievijas nelietīgā agresija Ukrainā apliecina, ka Krievijas, kā pastāvīgās ANO Drošības padomes valsts rīcība, neatbilst ANO Hartas principiem. Mūsuprāt Krievijai ir jāizpilda Starptautiskās tiesas lēmums pārtraukt agresiju. Attiecībā uz šo kopīgo situāciju mēs uzskatām, ka ANO ir jāreformē un tas skar arī ANO Drošības padomes reformu. Latvija ANO ietvaros pieder tā saucamai ACT (accountability, coherence, transparency) grupai, kura nāk ar dažādiem priekšlikumiem kā padarīt ANO Drošības padomi atbildīgāku, saskaņotāku un atvērtāku. Pirms diviem gadiem kopā ar Lihtenšteinu un citām nelielām valstīm panācām jaunu kārtību, ka pēc katra veto piemērošanas no piecām pastāvīgajām Drošības padomes valstīm tas netiek paslaucīts zem tepiķa, bet šis jautājums desmit darba dienu laikā automātiski nonāk Ģenerālās asamblejas dienaskārtībā. Tādas debates jau ir notikušas 9 reizes, un pastāvīgajām Drošības padomes valstīm nav izdevies apklusināt diskusiju un pavilkt svītru zem temata.
Protams, šis jauninājums nav panaceja vai brīnumnūjiņa, bet ar šādiem uzlabojumiem mēs cenšamies izgaismot tos gadījumus, kad kāda no pastāvīgajām ANO Drošības padomes valstīm, mūsuprāt, ļaunprātīgi izmanto veto tiesības. Šīs debates un balsojumi noveduši pie tā, ka gan Krievija, gan Baltkrievija ir zaudējušas gandrīz visas vēlēšanas kopš agresijas sākuma. Ne Krievija, ne Baltkrievija nav spējušas ieņemt nekādus amatus gandrīz nevienā ANO struktūrā, nevienā ANO aģentūrā. Krievijas izolācija nav absolūta, bet ir panākts diezgan daudz. Piemēram, nesen bija balsojums, kur Albānija un Latvija panāca to, ka Baltkrievija netiek ievēlēta ANO struktūrā, kas atbild par kriminālo taisnīgumu un noziedzības apkarošanu.
Jā, ne NATO, ne Eiropas Savienībai, ne ANO nav izdevies apturēt Krievijas agresiju Ukrainā, bet tomēr absolūtais ANO valstu vairākums ir devis Krievijai nepārprotamu signālu, ka kodoldraudi un masu iznīcināšanas ieroču lietošana agresijas kontekstā, ir sarkanā līnija un tā nav pieļaujama. Karš turpinās, arī mūsu diplomātiskais darbs turpinās, bet ANO ir tā platforma, kur vairot atbalstu prezidenta Volodimira Zelenska miera iniciatīvai, miera samita idejai. Cīņas kara laukā turpinās, bet savas cīņas jāizcīna un jāuzvar arī pie diplomātiskiem galdiem. Zīmīga bija Kuveitas pieredze pēc Irākas okupācijas 1991.g., kad ANO bija gan pirmā, gan arī pēdējā aizsardzības līnija. Tieši ANO Ņujorkā Kuveitas vēstnieks panāca starptautiskās koalīcijas izveidošanu okupantu padzīšanai un suverenitātes atjaunošanai. Pēc talibu nākšanas pie varas Afganistānā, kā arī huntas apvērsuma Mjanmā, demokrātisko valdību ieceltie diplomāti tupina darbu ANO Ņujorkā, cīnoties par savu tautu labāku nākotni.
Jūs minējāt Starptautiskās tiesas spriedumu, ka Krievijai agresija pret Ukrainu jāizbeidz, tomēr, kā redzam, šis spriedums tiek ignorēts. Vai, jūsuprāt, ANO Drošības padomē vispār ir iespējams panākt, lai Krievija uzņemtos atbildību un arī saņemtu sodu par Ukrainā pastrādātajiem kara noziegumiem?
Nesodāmības izskaušana ir absolūti prioritārs jautājums. Latvija ir iestājusies tiesiskuma jeb nesodāmības apkarošanas koalīcijā un jau no pirmās iebrukuma dienas cenšamies izmantot visus iespējamos kanālus – gan Hāgas Starptautisko krimināltiesu, gan Starptautisko tiesu. Latvijas Ģenerālprokuratūras izmeklētāji snieguši atbalstu Krimināltiesas prokuroram Karimam Hanam, Latvija arī veikusi iemaksas Starptautiskās krimināltiesas budžetā un pagājušajā gadā, vadot Eiropas Padomi, Latvija arī iniciēja un panāca dažu mēnešu laikā speciāla reģistra izveidošanu par Krievijas nodarītajiem zaudējumiem ukraiņu tautai. Notiek aktīvs darbs arī attiecībā uz kompensācijas likumdošanu un mehānismu. Esam cīnījušies arī par to, lai šim mehānismam pievienojas ne tikai Eiropas Padomes valstis, bet arī novērotājvalstis – tādas, kā Japāna, Kanāda, ASV un arī globālo dienvidu pārstāvji, piemēram, Meksika.
Absolūti prioritārs mums ir arī jautājums par speciālo tribunālu, jo nesodāmība būs izskausta tad, ja Krievijai būs jāatbild pilnīgi par visiem kara noziegumiem, ko tā īstenojusi Ukrainā. Tāpēc Latvija ir arī šī projekta kodolgrupā, tiek meklēts visplašākais, visracionālākais risinājums, lai tiktu radīts Starptautiskais speciālais tribunāls, kas varētu tiesāt agresijas iniciatorus un galvenos lēmumu pieņēmējus. Mums ir ļoti svarīgi, lai šie tiesu darbi un izmeklēšana skartu ne tikai šo kara noziegumu īstenotājus – virsniekus, karavīrus un citus Krievijas Bruņoto spēku pārstāvjus, bet lai pelnīto sodu saņemtu arī politiskā vadība, tā saucamā augstākā trijotne. Mūsuprāt šādam procesam jānotiek vēl pirms kara beigām un ir ļoti svarīgi, lai šis tribunāls tiktu izveidots uz drošiem tiesiskiem pamatiem un ideālā gadījumā saņemtu arī ANO atbalstu. Pie tā aktīvi strādājam un es ļoti ceru, ka šis tribunāls tiks izveidots salīdzinoši drīz.
Pieņemsim, ka šāds tribunāls tiešām drīzā laikā tiks izveidots. Kā uz to nogādāt agresorvalstu pārstāvjus? Diezin vai Krievijas un Baltkrievijas augstākās varas pārstāvji tajā labprātīgi ieradīsies un ļaus sevi tiesāt.
Es šobrīd atturētos no precīziem vērtējumiem. Tribunāla statūti vēl ir jāapstiprina dalībvalstīm, tā ka negribētu spekulēt vai šo amatpersonu tiesāšana notiks klātienē vai neklātienē. Līdz šim ir dots politisks vērtējums Krievijas agresijai. 143 pasaules valstis Ģenerālajā asamblejā ir nosodījušas Krievijas agresiju, 141 valsts nav atzinusi Krievijas lēmumu anektēt Ukrainas teritoriju. Gribu uzsvērt, ka šīs rezolūcijas ir daudz, daudz spēcīgākas par tām, kuras tika pieņemtas pēc Krimas aneksijas. Bet šīm rezolūcijām ir politisko deklarāciju svars. Kas attiecas uz tribunālu, tad šajā gadījumā mēs runājam jau par tiesisku juridisku slēdzienu attiecībā uz Krievijas federācijas pastrādāto agresijas noziegumu un arī konkrēto Krievijas amatpersonu atbildību. Tādi šobrīd vēl nav sniegti. Vai šādu spriedumu pieņems Krimināltiesa, vai arī pirmais to pieņems tribunāls, rādīs nākotne.
Mūsuprāt šo noziegumu iztiesāšanai ir primāra nozīme, jo tas būs brīdinājums nākotnes autoritāriem režīmiem nepārkāpt ANO hartu un atkārtot līdzīgus noziegumus. Šis ir ļoti svarīgs uzdevums. Šajā darbā iesaistīts arī Latvijas bijušais prezidents Egils Levits, Ārlietu ministrijas juristi, un mēs ceram, ka tribunāls tiks izveidots vēl pirms kara beigām.
Ja Latvija tiks ievēlēta, kādi būtu galvenie uzdevumi, kuri mums divu darbības gadu laikā jāveic?
Mūsu termiņš būs 2026.-2027.gads. Vēl ir laiks, lai konkretizētu mūsu programmu, bet tematiski, protams, tas būs visaptverošs atbalsts Ukrainai, tie noteikti būs ar starptautisko tiesību stiprināšanu saistīti jautājumi, arī ar seksuālās vardarbības izskaušanu bruņotos konfliktos saistīti jautājumi, jo visvairāk bruņotajos konfliktos cieš vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas –sievietes un bērni.
Vēsturiski esam daudz runājuši ANO arī par dezinformācijas apkarošanu un, mūsuprāt, šis fenomens ir vēl vairāk jāaktualizē ANO darbā. Vēl viens pastiprinošs faktors dezinformācijas izplatīšanai pasaulē ir mākslīgais intelekts, tādēļ ANO Drošības padomei būtu jāstrādā arī ar jaunās paaudzes draudiem. Pie šī temata es pieskaitu arī kiberdrošību, ar šo draudu veidu Baltija un Latvija ir saskārušās jau pietiekami sen, taču ANO Drošības padomē tas neskan pietiekoši regulāri. Igaunija šī jautājuma izskatīšanu rosināja 2020.gadā, pirms pāris gadiem to turpināja Albānija, Dienvidkoreja pirms pāris nedēļām rīkoja par to sanāksmi, tādēļ, mūsuprāt, arī kiberdrošībai jābūt Drošības padomes dienaskārtībā. Ir jāizgaismo tās noziedzīgas nevalstiskās grupas, vai tās būtu Ziemeļkorejas vai Irānas atbalstītas, kā arī dažu valstu institūcijas, kuras rada starptautiskus kiberdraudus. Protams, šie nav vienīgie temati, ir arī citi, kā piemēram, ar terorismu vai klimata drošību saistīti jautājumi.
Latvijas bruņotie spēki piedalās ANO miera uzturēšanas misijās. Kā tas palīdz sekmēt mieru pasaulē un kā – mūsu pašu nacionālo drošību?
Dalība operācijās un misijās, kurās Latvija piedalās no 2016.gada, ir viens no visredzamākajiem apliecinājumiem mūsu spējai un gatavībai rūpēties par starptautisko mieru un drošību. Šobrīd Latvija piedalās divās misijās – ANO starptautiskajā operācijā UNIFIL Libānā un UNTSO jeb “United Nations Truce Supervision Organization” misijā Jeruzalemē. Skaitliski šobrīd šīs misijas nav lielas, Libānā ir trīs mūsu bruņoto spēku pārstāvji, Izraēlā viens, bet, Latvija plāno kāpināt mūsu līdzdalību ANO miera operācijās. Vēsturiski esam piedalījušies arī ANO vadītajā stabilizācijas misijā Mali, bet šī misija pēc Mali militārā apvērsuma ir izbeigta.
Sadarbība ANO papildina un pastiprina to sadarbību, kas mums krājas NATO vai Eiropas Savienības ietvaros. Kā zināms, vairāku citu valstu pārstāvji darbojas mūsu militārajā bāzē Ādažos un citviet Baltijā, un sadarbība ANO misijās ir turpinājums šeit iesāktajiem procesiem. Piemēram, pie mums bāzējas Itālijas bruņoto spēku karavīri un Latvija savu sadarbību ar Itāliju uzsāka tieši Libānā. Itāļi ir pie mums ziemeļos, mēs ar viņiem esam kopā plecu pie pleca sarežģītā misijā Tuvajos Austrumos, kur ir diezgan augsta spriedze un kur mūsu karavīru klātbūtne palīdz mazināt saspīlējumu.
Protams, ir atšķirības starp NATO misijām un ANO misijām, bet šī pieredze ir ļoti vērtīga. Dalība ANO misijās prasa arī speciālu sagatavošanos, bet tā paplašina pieredzi dienestam kopā ar citu valstu, tai skaitā dienvidvalstu, militārpersonām. Tās ir gan jaunu valodu zināšanas, gan sadarbības protokoli, gan darbība mazāk pazīstamās vidēs. No Latvijas NBS puses par šo pieredzi esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes.
Militārie draudi nav vienīgais pasaules apdraudējums. Arvien biežāk tiek runāts par klimatneitralitāti, taču atklāts paliek jautājums, vai visas 197 ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām līgumslēdzējas valstis ir gatavas spert stingrus soļus klimata pārmaiņu mazināšanā. Cik ir reāli, ka ES līdz 2050.gadam tiešām kļūs par klimatneitrālu ekonomiku un sabiedrību?
Šis ir viens no jautājumiem, kas visvairāk uztrauc attīstības valstis un arī dienvidvalstis. Globālajos dienvidos klimata pārmaiņas ir starp trim akūtākajiem jautājumiem. Pārējie divi ir vēlme iegūt pieejamākus finanšu resursus attīstībai un digitālā jeb tehnoloģiskā plaisa, kas pastāv starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Neaizmirsīsim, ka viens miljards pasaules iedzīvotāju dzīvo bez interneta.
Mēs apzināmies, ka šis ir ļoti jūtīgs jautājums un skaidri redzam, ka klimata pārmaiņas ietekmē arī starptautisko drošību. Lejupsahāras tuksnesim Sāhela reģionā Āfrikā visskaudrāk redzam, ka klimata pārmaiņas pastiprina terorisma un pilsoņu kara draudus.
Latvijā pārdzīvojam par krasta līnijas eroziju, par to, ka pazūd kāpas, mainās krasta reljefs, bet vismaz četrām pasaules valstīm tuvāko 60 – 80 gadu laikā ir diezgan paredzama sauszemes izzušana okeāna viļņos. Tās ir tā saucamās atolu valstis, sākot ar Maldīviju Indijas okeānā un Māršala salām, līdz Tuvalu Klusajā okeānā. Pēdējā COP28 sanāksmē Latvija iestājās par jautājumiem, kas skar jūras līmeņa celšanos, tuksnešu izplatības izvēršanos un pilsētu atbildību par klimata pārmaiņām. Latvija arī veica iemaksu 100 tūkstošu eiro apmērā ANO ārkārtas situāciju fonda klimata kontā. Rīgā tikko notika starptautiska klimata ekspertu sanāksme, kurā piedalījās eksperti no aptuveni 70 pasaules valstīm un visiem reģioniem. Arī ANO Drošības padomē esam piedalījušies diskusijās par klimata ietekmi uz pasaules drošību.
Pirms diviem gadiem Īrija un Nigēra mēģināja virzīt pirmo Drošības padomes rezolūciju par saikni starp klimata pārmaiņām un drošību, bet toreiz Krievija un Indija nobalsoja pret šo rezolūciju un tā netika pieņemta. Tomēr, mūsuprāt, Drošības padomei būtu jālemj un jādiskutē par to, kā apturēt klimata sasilšanu. Diemžēl pēdējos dažos gados gan pandēmijas laikā, gan pēc tās aktīvākās fāzes, attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu neesam pavirzījušies uz priekšu. Vairākos reģionos ir tieši otrādi – noticis atkritiens. Tas nav noticis tikai Krievijas agresijas Ukrainā dēļ, bet arī konfliktu, dabas katastrofu, apvērsumu, korupcijas un neefektīgas pārvaldes dēļ Āfrikā, Latīņamerikā un dažos Āzijas reģionos.
Mēs cenšamies risināt šos sasāpējušos jautājumus Eiropas Savienības ietvaros, Āfrika uzskata, ka tās problēmām jābūt Āfrikas risinājumiem Dienvidaustrumu Āzijas asociācija arī meklē savus variantus, bet tie ir tādi reģionāli risinājumi. Visaptveroši, globāli lietas var darīt tikai ANO, kur ir visi – sākot no Tuvalu salu valsts ar tās desmit tūkstošiem iedzīvotāju, beidzot ar pasaules lielajiem centriem kā Ķīna, Indija, Amerikas Savienotās Valstis. Arī Latvijai darbošanās šajā forumā ir būtiska.
Par klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi runāts gadiem ilgi. Jautājums ir, kāda būs reālā rīcība?
Pēdējā COP sanāksmē Dubaijā visas valstis ir vienojušās par pakāpenisko atteikšanos no fosilajiem kurināmiem, fosilās degvielas, bet šīs vienošanās izpilde un realizācija paliek gan lielo, gan mazo valstu atbildība. Septembrī Ņujorkā būs Nākotnes samits, kur pasaules līderi mēģinās pārapstiprināt un vienoties, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi paliek kā ceļa karte, bet, jā, to realizācija tiešām ir akūts uzdevums. Tomēr jābūt pilnīgi skaidrai apziņai, ka šie nav tādi lēmumi, kurus var īstenot tikai valdības. Ļoti svarīga ir arī industriju, zinātnieku un nevalstisko organizāciju iesaiste, kā arī dažādu interešu grupu un dažādu paaudžu pārstāvju klātbūtne.
Pirms teju desmit gadiem – 2015.gadā, ANO pieņēma rezolūciju “Dienaskārtība 2030”, kurā noteikti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi, lai pasaulē mazinātu nabadzību un badu. Visi šie mērķi uz papīra izskatās vienkārši lieliski, taču kādas ir reālās sekmes to izpildē? Kā Latvija var palīdzēt, teiksim, samazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē vai novērst badu trešās pasaules valstīs?
Attiecībā uz šīs ilgtspējīgas attīstības mērķiem mēs tuvojamies aptuveni pusceļam starp 2015. un 2030.gadu. Ir vairāk nekā puse valstu, kur minētie mērķi šobrīd netiek sasniegti. Iemesli ir dažādi – Covid-19 pandēmija, klimata pārmaiņas, iekšzemes konflikti pasaulē, slikta pārvalde. Varu Afganistānā pārņēma talibi. Āfrikas kontinentā redzējām veselu virkni apvērsumu, kur tika gāztas demokrātiski ievēlētās valdības, sevišķi tas attiecas uz Sāhelas reģionu – Mali, Čada, Sudāna, Burkinafaso… Tagad ir saspīlējums Tuvējos Austrumos Gazā. Ir ļoti daudz šādu notikumu, kas bremzē pasaules attīstību.
Jautājums ir, ko darīt lietas labā? ANO ir viena no atbildēm. Tomēr skaidri jāapzinās, ka pasaulē ir astoņi miljardi iedzīvotāju un ANO budžets ir ļoti, ļoti neliels. Ja ņemam regulāro un miera uzturēšanas budžetu, tad regulārais budžets, kas veidojas no valstu iemaksām, ir aptuveni Latvijas Republikas gada budžeta apmērā. Tie ir divpadsmit līdz četrpadsmit miljardi ASV dolāru. Viss pārējais notiek tikai uz brīvprātīgām donorvalstu iemaksām. Vai nu tās ir Rietumu attīstītas valstis un demokrātijas, vai dažas Āzijas valstis kā Ķīna, Singapūra, Līča valstis. Nevienlīdzība, bada draudi, sociālie jautājumi un izaicinājumi tiešām ir ļoti krasi.
Kas attiecas uz Latviju, mēs nevaram aptvert visu, tāpēc cenšamies specializēties uz noteiktiem tematiem, to skaitā starptautiskām tiesībām. Minēšu Latvijas ekspertu Mārtiņu Paparinski, kurš ievēlēts Starptautisko tiesību komisijā (ILC), ļoti prestižā pasaules juristu forumā un viņš darbojas divās patiešām atbildīgās grupās.
Viena veido starptautiskās tiesības attiecībā uz imunitātēm un otrs temats saistīts ar jūras līmeņa celšanos, klimata pārmaiņām. Viņš dod savu pienesumu starptautisko tiesību veidošanā arī šajā jautājumā. Piemēram, kas notiktu ar valsti, ar valstiskumu, ja tai vairs nebūtu savas cietzemes un būtu tikai jūras robežas? Latvijas sniedz ieguldījumu iekļaujošas un ilgtspējīgas uzņēmējdarbības vides attīstībā Namībijā, Zambijā un Zimbabvē caur sieviešu uzņēmējdarbības prasmju stiprināšanu, kā arī daloties Latvijas pieredzē par inovācijām lauksaimniecībā, demokrātisku līdzdalību un digitalizācijas stiprināšanu publiskajā sektorā. Palīdzot citiem, vairojam Latvijas draugu un partneru loku. Kā zināms, draugu nekad nav par daudz.
Lasiet arī: BNN intervija | Roberts Blumbergs: Krievija nav pelnījusi žēlastību un izpratni
